Artūrs Viljams Laisis: bretonis, kurš pēta latviešu valodu 1
Artūrs Viljams Laisis nāk no Francijas, bet brīvi runā latviski, turklāt, būdams Latvijas valdības stipendiāts un doktorants Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, pēta gan latviešu, gan arī lietuviešu valodu.
Kā nonācāt līdz latviešu valodas apguvei un izpētei?
Vispirms pēc vidusskolas absolvēšanas sāku studēt klasisko filoloģiju. Tobrīd vēlējos mācīties latīņu un sengrieķu, kā arī franču valodu, bet vēlāk ļoti ieinteresējos par indoeiropiešu valodām. Sapratu, ka mani tomēr vairāk saista dzīvās valodas, lai valodās, ko studēju, varētu arī sarunāties, ne tikai sēdēt bibliotēkās un lasīt senus rokrakstus. Baltu valodas man tam šķita lieliski piemērotas: no vienas puses, tās ir arhaiskas, bet, no otras puses – šajās valodās nav daudz seno rakstu, tāpēc vairāk jāpievēršas to mūsdienu situācijai, arī dialektu izpētei. Senas valodas, kuru literārā valoda toties ir salīdzinoši jauna – tas ir interesantākais baltu valodā. Interesanti ir arī tas, ka samērā neilgā laikā diezgan būtiski ir mainījusies rakstu valoda.
Mans maģistra darbs bija par irāņu valodu. Taču, studējot maģistrantūrā Holandē Leidenes universitātē, bija iespēja izvēlēties arī ievadu lietuviešu valodā. Man tā ļoti iepatikās, un drīz vien devos uz Lietuvu, kur uzturējos pusotru gadu. Tur, Viļņas universitātē, sāku nopietni mācīties arī latviešu valodu. Droši vien tāpēc latviešu valodā pieļauju dažas kļūdas, kas man “nāk līdzi” nevis no dzimtās franču valodas, bet gan lietuviešu valodas, jo latviešu valodu mācījos vienā grupā ar lietuviešiem. Lietuviešu valodu gan protu augstākā līmenī nekā latviešu. Faktiski no visām svešvalodām to esmu apguvis visaugstākajā līmenī. Jūtu pat, ka, latviski runājot, man ir lietuvisks akcents. Latvijā ierados pērn oktobrī un palikšu līdz oktobrim.
Vai Francijā latviešu un lietuviešu valodas ir “eksotiskas”?
Lietuviešu valodu tomēr Francijā zina salīdzinoši vairāk. Seno valodu pētnieki to izvēlas kā pirmo arī tāpēc, ka lietuviešu valoda ir vēl arhaiskāka par latviešu valodu. Protams, latviešu valodas studijas rietumvalstīs nav izplatītas. Tomēr tā tiek studēta, arī Parīzē ir iespēja studēt latviešu filoloģiju, brauc lektori no Latvijas. Kaut gan, protams, šo studiju līmenis nav augsts un brīvi mācīties runāt, esot ārpus Latvijas, ir teju neiespējami.
Kas, mācoties latviešu valodu, jums sagādāja vislielākās grūtības?
Kad sāku mācīties latviešu valodu, biju jau apguvis lietuviešu un slāvu valodas, tāpēc man neklājās tik grūti kā droši vien tiem, kas latviešu valodu cenšas apgūt bez šādas iepriekšējas pieredzes. Tomēr latviešu valodā ir ļoti daudz nianšu un samērā daudz vārdu, kas faktiski ir vienādi un nozīmes atšķirību parāda tikai viena izrunātā zilbe. Tāpēc ļoti jāieklausās runātajā – piemēram, darbības vārds “metu” pagātnē un tagadnē atšķiras vien ar to, kā izrunāts burts “e”. Lietuviešu valodā šādas nianses nav.
Pieminējāt slāvu valodas. Kad tad tās apguvāt?
Jau vidusskolas gados iemācījos krievu valodu. Viss sākās ar interesi par krievu daiļliteratūru. Gribēju to lasīt oriģinālvalodā. Vēlāk iemācījos arī poļu un slovēņu valodu.
Vai, lai labāk apgūtu latviešu valodu, lasāt arī grāmatas latviski?
Man nav tik daudz laika, lai lasītu grāmatas. Iespējams, arī valodas līmenis man tomēr nav tik augsts, lai pilnībā uztvertu daiļliteratūru. Taču es latviski lasu avīzes, rakstus internetā. Protams, man ir latviešu draugi, ar kuriem labprāt sarunājos latviski. Kad dzīvoju Parīzē, bieži uzņēmu viesus no Latvijas un Lietuvas. Man patīk, ka ne tikai pētu baltu valodas, bet varu tajās arī runāt un tas man palīdz iepazīt citu tautību cilvēkus.
Uzturoties Latvijā, droši vien sanāk runāt arī krievu valodā.
Man nav problēmu un iebildumu ar krieviem runāt krieviski, tomēr vairāk Latvijā, protams, izmantoju latviešu valodu. Sarunu ar cilvēkiem šeit parasti uzsāku latviski. Domāju, ka ar laiku visi Latvijā ilgstoši dzīvojošie nelatvieši mācēs latviešu valodu un to lietos. Tie, kuri nerunā latviski, manuprāt, ir vecākās paaudzes cilvēki ar pavisam citu domāšanu.
Kā tieši norit jūsu baltu filoloģijas studijas Latvijā, un par ko top jūsu promocijas darbs?
Doktorantūrā jau vairs nenotiek ikdienas lekcijas, taču ik pa laikam man ir nodarbības, kurās apgūstu dažādas tēmas – piemēram, nu esmu iepazīstināts arī ar lībiešu valodu. Par somugru valodām gan sevišķi neinteresējos, tās mani interesē tikai tik, cik ir svarīgas latviešu valodas vēsturei un attīstībai. Šajā semestrī pārsvarā savu laiku veltu disertācijas rakstīšanai. Promocijas darbu rakstu vēsturiskajā dialektoloģijā – pētu, kā senās baltu ciltis ietekmējušas baltu valodu dialektu veidošanos.
Ko esat secinājis? Piemēram, vai latgaliešu valoda tiešām ir valoda vai arī dialekts?
Šis jautājums gan mani neinteresē, jo tas ir valodas politikas, nevis valodniecības sfērā. Mani interesē, piemēram, cik daudz kurzemnieku vai žemaišu dialektā ir saglabājies kuršu valodas substrāts. Vēlos saprast, cik lielā mērā dažādi dialekti veidojušies tāpēc, ka valodas lietotāji dzīvojuši dažādos reģionos, un cik liela ietekme tomēr bijusi pirmvalodām. Baltu valodniecībā gan ir tāda tradīcija daudz ko skaidrot ar senāk lietoto valodu ietekmi.
Kā varat salīdzināt studijas Latvijas un Viļņas universitātēs?
Jāteic, ka Latvijā baltistika ir mazāk attīstīta nekā Lietuvā. Piemēram, bibliotēkā ir ļoti maz maniem pētījumiem nepieciešamo materiālu, nav viegli atrast agrāk izdotas grāmatas. Nav visu vajadzīgo zinātnisko baltistikas žurnālu; ļoti maz iznāk jaunu valodniecības grāmatu. Lietuvā tikmēr iznācis ļoti daudz grāmatu, piemēram, par dialektiem. Arī universitātes mācībspēki maz sastopami Latvijā, jo strādā arī augstskolās ārpus valsts. Tāpat studentu, kas studē baltu filoloģiju, kļūst aizvien mazāk.
Tātad, jūsuprāt, Latvija pati nenodrošina pilnvērtīgas latviešu valodas izpētes un studiju iespējas?
Tā diemžēl ir. Salīdzinot latviešus ar lietuviešiem kopumā, latvieši ir noslēgtāki, introvertāki, klusi un maz komunicē viens ar otru. Mani ļoti izbrīnīja, ka, gaidot auditorijā pasniedzēju, studenti klusi sēž. Francijā tas nav iedomājams. Taču augstu vērtēju, ka te salīdzinoši daudz cilvēku ir nacionāli noskaņoti un ka viņi saglabā savas tautas tradīcijas, lepojas ar tām. To attiecinu ne tikai uz latviešiem, bet arī uz nelatviešiem, kas šeit dzīvo. Daļa nelatviešu, protams, asimilējas, taču tādu nav daudz un valsts politika viņiem ļauj saglabāt savu nacionālo savdabību. Te nav kā Francijā, kur visi pilsoņi tiek uzskatīti par frančiem. Daudzi franči vairs neatšķir, kas ir tautība un kas pilsonība.
To esmu gana sāpīgi izjutis, jo pats piederu mazākumtautībai – esmu bretonis. Bretoņu valoda tiek lietota ļoti maz, jo daudzi ir asimilējušies un kļuvuši par frančiem. Ir arī bretoņi, kuri sevi atzīst par tādiem, bet bretoņu valodā nerunā. Ne bretoņu, ne, piemēram, basku valodai nav nekāda statusa un tiesību. Tāpēc tās pamazām pazūd. Ir gan skolas, kurās var mācīties bretoņu valodā, taču tās ir privātskolas. Attieksmē pret mazākumtautībām Francijai būtu daudz kas jāmācās no Latvijas.
Kā nākotnē plānojat izmantot baltu valodas zināšanas?
Domāju, ka atradīšu darba iespējas, kur varēšu tās izmantot. Jau tagad esmu redaktors topošajai lietuviešu–franču valodas vārdnīcai. Jāpiebilst, ka līdz šim nav arī izdota visaptveroša latviešu–franču vārdnīca. Tāda noteikti būtu jāveido. Nākotnē, visticamāk, nodošos akadēmiskam darbam. Turpināšu pētīt valodas, strādāt baltistikas jomā, kaut gan pasaulē ir maz tādu pētniecības centru, kur pēta baltu valodas. Diemžēl Eiropā tieši humanitārās jomas pētījumiem ir grūti rast finansējumu. Francijā humanitārajām pētniecības jomām tiek tikai viens procents no visa pētniecības finansējuma.
