Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. augusts, 2012
Drukāt

Liela islandiešu sirds

Foto-Viesturs SerdānsFoto-Viesturs Serdāns

Latvijā par handbolistu izaugušais Aleksandrs Pētersons nu jau septiņus gadus spēlē Islandes izlasē. Londonā islandieši cer uz vismaz tikpat labām sekmēm kā iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Pekinā, kur izcīnīja sudraba medaļas.

Handbols Pētersonu uz Islandi aizveda 1998. gadā, un tas izrādījās liktenīgi – tur viņš apņēma sievu, pieņēma šīs valsts pilsonību un sāka spēlēt salinieku izlasē. Sportiskās ambīcijas izdevies piepildīt – olimpiskā vicečempiona tituls, bronza Eiropas čempionātā pirms diviem gadiem un arī Islandes labākā handbolista balva. “LA” jau ziņots, ka Londonā islandieši turnīru sāka ar četrām uzvarām – pret Argentīnas (31:25), Tunisijas (32:22), Zviedrijas (33:32) un Francijas izlasi (30:29), kurai pirms četriem gadiem zaudēja olimpisko spēļu finālmačā. Pētersons, kurš ikdienā pārstāv Vācijas pirmās bundeslīgas klubu Berlīnes “Füchse”, spēlē pamatsastāvā labās malas uzbrucēja postenī.

– Kāds ir Islandes handbolistu mērķis olimpiskajās spēlēs?

– Mēs uz Londonu neesam atbraukuši kā tūristi, kas grib nofotografēties ar pasaules sporta zvaigznēm. Vēlamies atkārtot līdz šim sasniegto, iespējams, pat izcīnīt zelta medaļas. Komandas kodols saglabājies no Pekinas spēlēm, visi līderi arī tagad ir ierindā. Esam otra vecākā izlase, vidējais vecums – 30 gadi. Šim turnīram jābūt vislabākajam mūsu paaudzei, kuras trumpis ir pieredze.

– Ievēroju, ka grūtos brīžos laukumā esi viens no tiem, kas uzņemas iniciatīvu.

– Ja neviens cits negrib, tad tas jādara man. Esmu pieredzējis spēlētājs, pārliecības netrūkst. Tas nav trenera norādījums. Ilgi spēlējam kopā, katrs zina savu lomu komandā, un viss notiek automātiski.

– Pārliecība tev ir jau no laikiem, kad dzīvoji Latvijā?

– Jā, raksturs ir pats svarīgākais – vienmēr gribas uzvarēt un parādīt labāko spēli. To es norūdīju Latvijā, kad savā vecumā biju viens no līderiem. Jāpasaka paldies pirmajam trenerim Ilmāram Kaziniekam, kurš iemācīja man gandrīz visu, ko protu. Ik pa laikam joprojām kontaktējamies, jautāju viņam, kādus vingrinājumus veikt, lai saglabātos ātruma īpašības.

– Kāda valoda tev šobrīd ir visērtāk lietojama?

– Krievu. Mana mamma ir krieviete, tēvs – latvietis. Vēl angļu, vācu, islandiešu valoda. Latviski visu saprotu, lasu, draugi ar mani runā latviski, taču pats runājot visu jaucu. Rakstīt ļoti viegli, draugi pat jautā, vai man kāds palīdz uzrakstīt vēstuli. Rakstu elementāriem teikumiem. Lai runātu, vajadzētu pāris mēnešus padzīvot Latvijā.

– Bieži sanāk būt dzimtenē?

– Ļoti reti. Pagājušajā gadā ar Islandes izlasi biju Latvijā uz Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēli. Sieva man islandiete, divi dēli. Sezonas laikā viņi ir kopā ar mani Vācijā, bet vasarā grib būt Islandē. Kad bērniem ir brīvdienas, man ir nometnes. Islandē mani mīl, tādēļ patīkami tur aizbraukt. Valsts ir maza, handbolisti ļoti populāri. Olimpisko turnīru vakaros droši vien skatās 80 procenti iedzīvotāju.

– Reikjavīkā pa ielu mierīgi nevari pastaigāt?

– Islandieši ir vēsi. Pat tad, ja atbrauc pasaules kino vai mūzikas zvaigznes, viņi nemetas tām virsū. Kļūst drošāki vakaros, kad iedzēruši pāris alus. Tad grūti paiet pa ielu.

– Kur slēpjas Islandes fenomens, ka tik mazai valstij ir tik lieliska handbola komanda?

– Tas viņiem asinīs. Skolā ir futbols un handbols. Kuram nepadodas futbols, spēlē handbolu, un otrādi. Ar sporta palīdzību islandieši grib ielauzties Eiropā. Pašreiz valstī nav viegli laiki. Viņi paši runā par krīzi, lai gan nav tik traki kā Latvijā.

– Vai tavi dēli arī būs handbolisti?

– Vecākajam ir astoņi gadi, viņam patīk visi sporta veidi – handbols, futbols, basketbols. Mājās nav miera. Jaunākajam vēl tikai trīs gadi.

– Par ko tevi uzskata izlasē – par naturalizētu handbolistu vai islandieti?

– Par islandieti. Līdzjutēji un spēlētāji runā, ka man ir liela islandiešu sirds, un mani atzīst tāpat kā visus izlases spēlētājus, pat vēl vairāk. Kāpēc uzvārds samainīts no Petersona uz Petersson? Ļoti bieži viņi nepareizi rakstīja un lasīja, tādēļ teicu, lai izdara tā, kā ir vieglāk.

Viedoklis

Ingimundurs Ingimundarsons, Islandes izlases handbolists: “Pētersonu uzskatām par islandiešu draugu, kurš dzimis Latvijā. Izlasē viņam ir ļoti nozīmīga loma, vienmēr atdod visus spēkus un teicami spēlē uzbrukumā. Aleksandrs ir lielisks komandas biedrs. 99 procentos gadījumu Pētersons spēlē labi, tādēļ uz viņu varam paļauties un zinām, ka, iedodot bumbu, notiks labas lietas. Islandes izlases mērķis Londonā ir katru spēli aizvadīt iespējami labāk – spert soli pa solim, un tad redzēsim, kas sanāks. Uzskatu, ka viss ir iespējams.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+