Māris Ārgalis. Neaizmirstamais varonis 0
Rīgas Mākslas telpā līdz 19. aprīlim apskatāma izstāde “Māris Ārgalis. Piena Ceļš”.
Dažiem cilvēkiem dzīve šķiet kā viena taisna līnija – skaidra un viegli pārskatāma. Citiem tā drīzāk atgādina labirintu, kur līkločaina taciņa velk arvien dziļāk, neatstājot ne mazāko cerību kādreiz atrast ceļu atpakaļ. Cik daudz šādos dzīves labirintos aizmirstu varoņu, kuri drosmīgi devušies pretī riskantajam piedzīvojumam un traģiski pazuduši, visticamāk, nesasniedzot loloto mērķi? Domāju, nevienam nepietiks pacietības izlasīt šo varoņu sarakstu līdz galam, bet neapšaubāmi, tajā būtu atrodams arī mākslinieka Māra Ārgaļa vārds. Šobrīd grandioza retrospektīvā personālizstāde Rīgas Mākslas telpā piedāvā katram no mums pamēģināt iziet cauri šī ekstraordinārā cilvēka dzīves stāstam, apbrīnojot un brīžiem varbūt arī noliedzot viņa spožās radošās darbības rezultātus.
Māra Ārgaļa daiļrades relatīvi mazā atpazīstamība saistīta ar pietiekami retu viņa darbu izstādīšanu, jo tie pārsvarā bija izklīduši pa nelielām privātajām kolekcijām. Tikai tagad, kad kolekcionārs Guntis Belēvičs kļuvis gandrīz vienīgais mākslinieka radošā mantojuma īpašnieks, beidzot izdevies sarīkot reprezentatīvu izstādi kā pilnvērtīgu stāstu par šo unikālo un pretrunīgo personību Latvijas mākslā.
To, ka mūsu acu priekšā ir neparasts mākslinieks, saprotam jau pašā spirālveidīgās ekspozīcijas sākumā. Portreti un ainavas no agrīnā Rozentāla skolas perioda pārsteidz ar savu briesmīgo kolorītu. Tikai, stāstam attīstoties tālāk, var saprotoši atskatīties uz šo sākumposmu, lai secinātu, ka šis savdabīgais daltonisms noteicis to, ka par galvenajiem izteiksmes līdzekļiem māksliniekam kļuvusi kompozīcija, līnija un tonālas attiecības, ar kurām viņš tik meistarīgi atdzīvinājis savus iemīļotos sirreālistiskos tēlus. Turpat starp vairākiem dokumentiem atrodas arī “Rozentāļos” izsniegtais raksturojums, kas ļoti trāpīgi iezīmē īpašības, kuras dominēs mākslinieka raksturā turpmākajos gadu desmitos un neapšaubāmi spēcīgi ietekmēs viņa karjeru un dzīvi. “Pašpārliecināts. Vadās no prāta apsvērumiem. Kolektīvā ir autoritāte.” – Tas teikts par cilvēku, kurš pēc divu gadu mācībām Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā palūdza viņu atskaitīt un izvēlējās brīvmākslinieka un vēlāk uzņēmēja dzīvi. Bet tas bija teikts arī par mākslinieku, kurš, pateicoties savam talantam, varēja turpināt pierādīt sevi dažādās grupu izstādēs, aizrautīgi strādāt pie ilustrācijām un lietišķās grafikas un 1978. gadā sarīkot savu personālizstādi Rīgā Zinību namā jeb planetārijā (tagad pareizticīgo katedrāle), kas daudziem kļuva par pagrieziena punktu mākslas izpratnē. Viņa dzīves laika vienīgajā personālizstādē “Modeļi” varēja skatīt ne tikai litogrāfijas, lietišķo grafiku, vinjetes, skices, fotomontāžas, koncepcijas un idejas, bet arī sajust autora daudzveidīgo, neparasti vitālo personību, par ko skolas laikos bieži tika samazināta atzīme uzvedībā. Nezinu, vai šobrīd izstādē skatītājiem ir atļauts pārbīdīt ar pūces attēlu apdrukātus kubus, bet toreiz, 1978. gadā, mākslinieks aicināja apmeklētājus pašus brīvi veidot savu izstādes izkārtojumu. Šis darbs ļauj atbrīvot uztveri no māksliniekam pielipušā apzīmējuma “sirreālists” un paskatīties uz Māri Ārgali kā vienu no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kuri sākuši nodarboties ar procesuālu mākslu un hepeningiem, saprotot, ka radošo plūsmu ne vienmēr var ietērpt statiskā formā.
Ejot cauri izstādes pirmajai daļai, šķiet, ka viss ir skaidrs un mūsu acu priekšā ir ekstravagants mākslinieks, kurš nebaidījās rotaļāties ar pusaizliegto sirreālismu, demonstrējot savu neizsmeļamo fantāziju visās iespējamās mākslas tehnikās. Bet, nonākot spirāles hronoloģiskajā posmā līdz 20. gs. 90. gadiem, kad vulkāniski temperamentīga mākslinieka vietā parādās biznesmenis un baņķieris ar visiem atribūtiem, kādi bija raksturīgi romantiski mežonīgajiem jaunbagātniekiem “sākotnējā kapitāla uzkrāšanas periodā”, šīs straujās pārmaiņas nesagatavotam skatītājam var sagādāt lielu pārsteigumu. Tomēr, ieskatoties dziļāk, varam ieraudzīt, ka būtībā nekādu pretrunu nav un mākslinieks turpina nodarboties ar savu mākslu jeb rotaļām pieaugušajiem, nomainot zīmuli un tipogrāfijas krāsas pret naudas banknotēm un biržas indeksu grafikiem. Un, neskatoties uz balto uzvalku un runām par finansiālām sazvērestības teorijām, nemainīga palikusi viņa galvenā tieksme – ar dažādām plūsmām spēlējoties, pārveidot telpu ap sevi un ap mums. Šīs plūsmas var izpausties kā iluzoras matērijas un formas, kas, kūstot viņa zīmējumos, veido sirreālistiskas fantāzijas. Vai arī tās varētu būt zemapziņas strāvas, kas, brīvi plūstot, rāda spontānus un apbrīnojamus tēlus. Tās var būt arī cilvēku plūsmas, kuras viņš iekļauj mākslas darbā procesā vai kuras viņš centies ietekmēt, projektējot pilsētvides objektus. Un, protams, naudas plūsma, kas kļuva par līdzekli un materiālu mākslinieka rokās, lai turpinātu savu nepārtraukto performanci, hepeningu vai karnevālisku akciju, kurā nebija vietas ikdienas dzīvei vai mākslai, bet tikai vienai stihijai, kas spoži dega un “ārgalīgi” ātri sadega.
