Mobilā versija
+13.4°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
2. marts, 2017
Drukāt

Māris Zanders: Strīķe politikā – kāpēc gan ne? (21)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Lielā rosība, ko izraisījis Jutas Strīķes apstiprinājums runām, ka viņa piedalīsies pašvaldību vēlēšanās Rīgā, zināmā mērā liecina, cik aizlaists ir pašmāju politikas tīrumiņš. Proti, ir arī citas valstis, kurās ar korupcijas apkarošanu saistīti cilvēki bauda lielāku sabiedrības uzticību nekā politiķi, tomēr diez vai šis ir aspekts, ar kuru mums vajadzētu lepoties.

Piemēram, Brazīlijā šobrīd “Odebrecht” un “Petrobrass” korupcijas skandālu izmeklēšana procesa virzītājus pacēlusi teju vai nacionālā mēroga slavenību statusā. Saturiski līdzīgas epizodes bijušas Pakistānā, Kenijā, Dienvidāfrikā u. c. – pilnīgas vilšanās elitē apstākļos izmeklētāji (izmeklēšanas tiesneši, prokurori, korupcijas apkarošanas struktūru darbinieki) paši kļūst par politiskām figūrām. Tas, protams, nav pārmetums šiem cilvēkiem, bet tā tam nevajadzētu būt. Ja politiskā sistēma funkcionētu normāli. Citiem vārdiem sakot, “Strīķes fenomens” rāda, ka dažos būtiskos aspektos Eiropas Savienības valsts Latvija ir tuvāka, teiksim tā, citiem pasaules reģioniem.

Pieļauju, ka arī starp tiem, kuri bijušajai KNAB darbiniecei simpatizē, var rasties jautājums, kādēļ viņa izlēmusi nevis nogaidīt līdz nākamajam gadam un kandidēt uz Saeimu, bet iet plūkties ar politiskajiem oponentiem tēmu lokā, kas objektīvi vairāk saistītas ar specifiskiem pašvaldības darba aspektiem (un par kuriem viņai var būt izplūdis priekšstats). Acīmredzot Strīķes uzstādījums būs: ir bezjēdzīgi iesaistīties, piedošanu, vairāksolīšanā par salabotu ielu kilometriem un jaunām darba vietām, ja pati lēmumu pieņemšanas un naudas plūsmu sistēma galvaspilsētā ir ačgārna. Lai tā būtu, tomēr tad ir jautājums, ko jaunu – salīdzinot ar masu mediju jau atklāto – viņa pateiks, turklāt ar pierādījumiem, nevis apgalvojumu līmenī?

Formulēšu citādi: kolēģi žurnālisti, arī Valsts kontrole, ir gadiem un gana rūpīgi Rīgas pašvaldības tematiku šķetinājuši, bet nevarētu teikt, ka šim darbam būtu vērā ņemami panākumi. Kā pret sienu, jo, lai cik tas ciniski skan, pretējā puse arī mācās un kļūst rafinētāka. Līdz ar to Strīķei var nākties apelēt pie sava tēla kā tāda: “Ja es tā saku, tad tā ir.” Noteiktā vēlētāju lokā ar to būs pietiekami. Piemēram, starp tiem, kuri ir noguruši no tā sauktajām vecajām partijām vispār. Šādas noskaņas, lai gan kvantitatīvi grūti nomērāmas, noteikti ir. Te gan Strīķei un viņas domu biedriem nāksies pagrūstīties ar Artusa Kaimiņa komandu, kas, šķiet, arī akcentē korupcijas, nesaimnieciskuma apkarošanas tēmu kā primāro (“pārējos jautājumus risināsim pēc tam…”).

Tas skanēs negribēti ironiski, bet lielā intriga ir jautājumā, vai vienā upē var iekāpt divreiz? Proti, sabiedrības apnikumā par “nerakstītajiem spēles noteikumiem” savulaik savus panākumus kaldināja “Jaunais laiks”. Tas pat nav pārmetums šim politiskajam projektam, tomēr liekas, ka cerības dažādu iemeslu dēļ netika piepildītas. Vai ir iespējams mēģinājums nr. 2? Pieļauju, ka ir. Tas var likties paradoksāli, bet tieši tādēļ, ka kopumā Latvijas sabiedrība dzīvo labāk un nav gluži tā, ka protesta balsojumu var rosināt pilnīgs izmisums. Tas ir vecais stāsts par Lielo franču revolūciju, kas notika situācijā, kad t. s. vidusšķira tieši bija apzinājusies savas intereses, ieguvusi zināmu pašapziņu un labklājību, un nolēma, ka, tēlaini izsakoties, neļaus sev kāpt uz galvas. Protesta balsojums var notikt vai nu tad, kad nav ko zaudēt un sliktāk nevar būt, vai arī tad, kad cilvēki, pat relatīvi pārtikuši, jūtas iestiguši sistēmas radītajā purvā. Protams, ir nedaudz amizanti, ka šajā laukā spēlēt taisās tieši grupa, kas sevi apzīmē kā “konservatīvos”, bet mūsdienu politikā ne tas vien redzēts.

P. S. Strīķes lēmums pēc garāka perioda, kas pavadīts, tiesājoties ar bijušo darba vietu, doties politikā ir zīmīgs arī citā aspektā. Acīm redzot, viņa nedomā, ka jauna KNAB vadītāja atrašana un apstiprināšana, kas sagaidāma tuvākajos mēnešos, biroja darbā kaut ko būtisku mainīs.

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. Ku kū veči!

  2. “Pieļauju, ka arī starp tiem, kuri bijušajai KNAB darbiniecei simpatizē..” Vai tik nav otrādāk – “..kuriem bijusī KNAB darbiniece simpatizē”? Man simpatizē Pēteris = man patīk Pēteris; es simpatizēju Pēterim = Pēterim es patīku.

  3. Zander, vacies!!!!!

  4. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze
    CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze

  5. Zanderam cecums nenāk viens?

  6. Vai Leģionāru piemiņas diena 16. martā tiks atzīmēta?

  7. Ir jau kaadu `mesija` tur- lielajaa saeimas gaitenju politikaa – ,apsudrabotaa, taa teikt. Kaapeec tad ne Potapovu Anna?
    Ietirgotaa tiesaas no valsts kompensaacuhy nauda laikam iet uz beigaam – taapeec arii tas `plinshu sievas agrais starts`.
    :)))

    • šodien-Oskara Kalpaka piemiņas dienā mums vēl vairāk jānotic , ka vecā sistēma drīz tiks sagrauta,pie tam prese skaidri parāda-kādi žuraļugas šeuit salīduši

  8. BET varbūt NO .. dzirdu??? Paldies Mārim Zanderam par rakstu!!! Nezinu, vai paveiksies, jo no viņas baidās!?? Piekrītu Zanei!

  9. UN tā mēs izvirstam… Strīķe???, kuras darbības metodes kā padomju laika partordzei??? Tālāk vairs nav kur iet.
    Un pat Zaders sāk pūst kaut kādā mums nezināmā stabulē, kura nav Latvijas stabule.

  10. Ja Strīķe nerunās neko lieku,bet tikai par korupciju,tad viņa var uztaisīt veiksmīgu karjeru.Galvenais,lai kāja nepaslīd.

  11. Te nu Strīķei paveiksies un tiks ievēlēta un manai ZZS ir jāatbalsta Srīķe un ZZS lai opaliek Mārupei un Pierīgai.

  12. Es gan Strīķi labāk redzētu Saeimā, jo no turienes nāk korupcijas saknes un tur sēž korupcijas piesedzēji. Tie ir deputātu un partiju slepenie finansētāji.

  13. Domāju ka Juraša izteikumi, ka Rīgas dome korupcijas perēklis nenāca emocionāli. Tiekot ievēlētai šai juristu grupai rastos iespēja atjaunot Ušakova likvidēto korupcijas novēršanas grupu (tādas pirms dažiem gadiem bija jāveido visās valsts iestādēs) piekļūt domes finanšu dokumetiem, pie kuriem šodiena opozīcijas deputātiem nav iespēja ielūkoties pat pa kaplodziņu, un atrast izteikumam juridiskus apstiprinājumus.

  14. Bordāna lieta ir taisna un cieta, bet pārāk margināla; politikas saulītē to var izcelt tikai Porziņģis vai Strīķe… nu žēl, ka Porziņģa nav, bet arī ar Strīķi tagad varbūt kaut kas sanāk… patiesībā jau Bordāns ir tikai nacionāļu un vienotības hibrīds, bez sava nopietna elektorāta… ja neveiksies nacionāļiem vai vienotībai – veiksies Bordānam – un otrādi (tikai Bordāns var pārrēķināties… Strīķe nav komandas spēlētājs, drīzāk snaiperis-vienpatis, kuram lielāka nozīme lēmumu pieņemšanā var izrādīties mēness fāzēm vai sarunām ar putniem… Bordānam Porziņģis labāk palīdzētu)

  15. Zander, nelien interneta!!!

  16. Noteikti par tādam Strīķēm nebalsosu!!!

  17. jezus kur lien ta sasodita padauza vel par maz

  18. “kāpēc gan nē” ne arguments PAR, bet teksts ar kuru var dot zināt, ka nav nekas eXtrā PRET. bet ir argumenti pret Po†āpovu.

Juris Lorencs: Mazā valsts un lielā bumba (3)Sodot Ziemeļkoreju ar militāru spēku, sekas var būt neprognozējamas un traģiskas, bet arī piekāpšanās šim režīmam var novest pie slikta gala.
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Mani lūdzu uz 2028. gadu, uz Latviju ar 30 apriņķiem!

Pareģojumi

Saglabājoties pašreizējai ekonomiskajai situācijai, uz Latvijas 110. gadadienu 2028.gadā valstī būs 20 – 30 pašvaldības (apriņķi), piektdien Latvijas Pašvaldību savienības kongresā prognozēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Patlaban Latvijā ir 119 pašvaldības.

Kādiem jābūt mēneša ienākumiem, lai justos pārticīgi?
Agris Liepiņš: Prezidents "pavilksies"? (6)Spontānajam niknumam par oligarhu visatļautību trūkst racionāla līdzsvara, kaut nelielu daļu kauna vajadzētu uzņemties arī vēlētājiem.
Draugiem Facebook Twitter Google+