Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. decembris, 2013
Drukāt

Mazliet drosmes, nekādas nožēlas
. “Triumfa arka” Valmieras teātrī

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

“Triumfa arka” Valmieras Drāmas teātrī ir izrāde par drosmi – 
spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, un nezaudēt pašcieņu.

Vara Braslas jauniestudētā izrāde “Triumfa arka” šķiet uzbūvēta kā muzikāls skaņdarbs – īsas komiskas ainas, kurās spilgti atklājas aktieransambļa ironiski veidotie tēli, mijas ar lēnām, liriski piesātinātām sarunām, kas aptver ļoti plašu filozofisku tēmu loku. Izrāde visā pilnībā atklāj Remarka bagāto valodu, spēju konstruēt šķietami vienkāršus dialogus, kas vienlaikus piepildīti ar dziļu jēgu. Režisoram uz skatuves izdevies pārcelt Remarka romāna noskaņu – bailes un neziņa par nākotni, kas paralizējusi Ravika dzīvi (vai drīzāk – eksistenci), jūtama visā telpā. Reiņa Suhanova iekārtotais spēles laukums raisa asociācijas ar cietumu – skatuves sienas veido aizrestotu logu mozaīka, kas, mainoties apgaismojumam, it kā atbalso Ravika iekšējās izjūtas – no gaišām cerībām, ko rada piepildījums darbā vai mīlestībā, līdz absolūtam bezspēkam, atkal un atkal sastopoties ar nenovēršamo atziņu, ka šie īsie laimes mirkļi ir zūdoši kā gaisma, iestājoties naktij.

Skatuviskā darbība organizēta, episkam atsvešinājumam mijoties ar psiholoģiski izspēlētām epizodēm. Varis Brasla veiksmīgi koncentrējis romāna plašo sižetu, darbības vietas un laika maiņas atdalot ar aptumšojumu jeb stilizētām montāžas šķērēm – brīžiem gan īso ainu virknējums pārāk saskalda izrādes vēstījumu, neļaujot skaidri izsekot notikumiem un varoņu emocionālajai dzīvei. Mazās zāles formātam nedaudz traucējoša šķiet arī butaforiskā tukšo glāžu cilāšana, kas gan, no otras puses, funkcionē kā ironiska norāde uz to, ka tēlotajā Parīzes vidē dzērienu klātesamība katrā sarunā ir gluži kā neatņemams interjera elements.

Savā ziņā “Triumfa arka” ir kā turpinājums Vara Braslas iepriekšējā izrādē “Klaidoņa lūgšana” aizsāktajai tēmai par identitātes nozīmi cilvēka personībā, meklējot paralēles starp pirms un pēckara pieredzi 20. gadsimta vidū un mūsdienu dzīves modeļiem. Tomēr Mārtiņa Liepas Raviks tēmu par zaudēto dzimteni atklāj citā, iespējams, pat skaudrākā toņkārtā. Atšķirībā no “Klaidoņa lūgšanas” galvenā varoņa, kurš, zaudējis savu sakņu izjūtu, atsakās pieņemt dzīves realitāti un sāk dzīvot atmiņu pasaulē, Raviks savu dzīvi (jeb drīzāk cilvēciskas dzīves neesamību) uzlūko vīrišķīgi un bez jebkādām ilūzijām. Kādā brīdī Raviks saka: “Ne jau visiem paša dzīve ir kā māja, kas viņam pieder un ko var aizvien vairāk bagātināt ar atmiņu interjeru. Dažs labs pavada savu dzīvi hoteļos, neskaitāmos hoteļos. Gadi klaudzēdami aizcērtas aiz muguras kā hoteļa durvis… Un vienīgais, kas paliek, ir mazliet drosmes, nekādas nožēlas.” Nenoliedzami talantīgais, inteliģentais cilvēks, atsacīdamies no sava vārda, tomēr nevienu brīdi nenoliedz pats sevi, nezaudēdams morāles principus. Kaut arī Mārtiņa Liepas tēlojumā pirmizrādē bija jaušams nedrošums, viņa Raviks ir intriģējoša loma (otrā sastāvā Ravika lomā aktieris Kārlis Freimanis).

Ārēji spilgta, taču vienlaikus iekšēji trausla Žoannas lomā ir Elīna Vāne – aktrise ļauj precīzi izsekot varones mainīgajam raksturam – no bērnišķīgas bezpalīdzības līdz pašapzinīgai koķetērijai. Žoanna Raviku iemīl kā bērns – bez ierunām, taču savtīgi un mantkārīgi, kamēr Ravikam viņa sākotnēji, šķiet, ir tikai kā vēl viens laika kavēklis bezjēdzīgajā eksistencē – tas, cik ļoti Raviks viņu mīlējis, redzams tikai finālā, tādēļ mulsina, ka izrādes gaitā daudz vairāk iespējams nojaust par Mārtiņa Liepas Ravika un Annas Putniņas Keitas attiecībām – abu varoņu savstarpējie skatieni runā bez vārdiem. Liktenīguma sajūtu, saduroties pagātnei ar tagadni, saspēlē ar M. Liepas Raviku izdodas radīt Tālivaldim Lasmanim Hākes lomā, tomēr aktieris nacista lomu nospēlē, gribētos teikt, pārāk labsirdīgi, līdz ar to zūdot romānā jūtamajai Hākes kā gluži metafiziska, universāla ļaunuma simbolikai.

Galveno varoņu attiecību stāstu papildina plašs perifēro varoņu loks – pārliecinoša ir kolorītā Baibas Valantes “kaktu daktere” un puiciski rupjais Kaspara Zāles Bobo, cilvēciski dziļi Morozova lomu spēlē Januss Johansons. Īpaši aizraujoši spēlē Ieva Puķe miniatūrā medmāsas lomā – aktrise šķietami sižetiski nebūtisko tēlu piepildījusi ar tik dzīvām, asprātīgām detaļām, ka ir interesanti vērot katru kustības niansi.

“Triumfa arka” ir izrāde par drosmi – spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, un nezaudēt pašcieņu. Tieši tā pret likteņa netaisnību izturas gan Annas Putniņas Keita, gan Mārtiņa Liepas Raviks, pierādot, ka samierināties ne vienmēr nozīmē zaudēt.

Izrāde “Triumfa arka” Valmieras Drāmas teātrī (pēc Ēriha Marijas Remarka tāda paša nosaukuma romāna)

Režisors – Varis Brasla, komponists – Emīls Zilberts, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone.
Lomās: Mārtiņš Liepa, Kārlis Freimanis, Elīna Vāne, Anna Putniņa, Januss Johansons, Tālivaldis Lasmanis, Marta Līne, Baiba Valante, Ieva Puķe, Vizma Kalme, Juris Laviņš, Kaspars Zāle, Ģirts Rāviņš, Kārlis Neimanis.

Tuvākās izrādes: 28. un 29. janvārī.

Viedoklis



Iveta Kirilova, pasaules apceļotāja: “Ar Valmieras teātri mani saista īpaša saikne. Studējot Valmierā, teātri apmeklēju ļoti bieži, tika noskatītas visas izrādes bez izņēmuma un favorītizrādes pat vairākkārt. Mīļākā izrāde bija “Trīs draugi”, kuru apmeklēju sešas reizes. Uzzinot, ka Valmieras teātrī iestudēta “Triumfa arka”, vēlme noskatīties bija milzīga, jo zināju, ko sagaidīt no režisora Vara Braslas, Remarka un aktieru kopdarba. Ļoti pozitīvi vērtēju, ka izrāde iestudēta uz nelielas skatuves Apaļajā zālē, jo skatītājam tā ir lieliska iespēja atrasties iespējami tuvu aktieriem un sajust izrādē valdošās emocijas. Protams, tas uzliek lielāku atbildību aktieriem, bet uzreiz jāpiebilst, ka tas, ko redzēju, mani tiešām pārliecināja. Aktierus visnotaļ pamatoti gribas uzteikt par lielisko spēli. Izrādes ilgums ir trīs stundas, taču sižets, spraigais attēlojums un aktieru meistarība ne mirkli neļāva atslābt. Sākumā mazliet mulsinoši bija skatīties, ka izrāde patiesībā sastāv no neskaitāmām nelielām etīdēm. Ne pārāk gari varoņu dialogi, notikumu straujā mainība. Taču mājupceļā, domājot, sapratu, ka patiesībā tieši tās ir lietas, kas nodrošina izrādei dinamiskumu, spēju noturēt skatītāja uzmanību. Izrādes dekorācijas askētiskas, taču ļoti pārdomātas. Tā kā man ļoti nepatīk, ka izrādēs tiek izmantoti ieroči, tad īpaši spilgti atmiņā palicis risinājums, kas tika izmantots, lai attēlotu spriedzi, kas valdīja brīdī, kad galvenais varonis nošauj savu kādreizējo spīdzinātāju. Nekādu ieroču, šaušanas trokšņa un tomēr tik nepārprotami. Ievēroju, ka izrādē netiek izmantots skaļš muzikālais noformējums. Mūzikas ir tieši tik daudz, lai radītu noskaņu, tomēr tā nenovērš uzmanību no paša galvenā – dialogiem. Redzot jau otro Remarka darba iestudējumu režisora Vara Braslas redzējumā, ļoti gribas cerēt, ka šis nebūs pēdējais”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+