Milāniešiem piedāvās “Baltijas zemenes” 0
9. jūnijā Milānā, Careof, Fabbrica del Vapore atklās izstādei “Le fragole del Baltico” (“Baltijas zemenes”), ziņo kim? Laikmetīgās mākslas centrs.
Izstādē būs apskatāma Latvijas laikmetīgā māksla – Ērika Apaļā, Jāņa Avotiņa, Ievas Epneres, Kaspars Groševa, Ievas Kraules, Ingas Melderes, Darjas Meļņikovas, Ievas Rubezes, Kriša Salmaņa, Oļas Vasiļjevas darbi. Sākotnēji iecerēta kā papildinājums Latvijas paviljona programmai izstādē EXPO 2015, šī izstāde ir veiksmīgi pārdzīvojusi minētā projekta skumjo atcelšanas galu.
Izstādes atklāšanas pasākumu 9. jūnijā plkst. 18.30 papildinās Kaspara Groševa performance.
Kim? Pārstāve Zane Onckule stāsta, ka “Le fragole del Baltico” ir izstāde – skate, kuras vienojošais elements nav meklējams ne konkrētā medijā, ne konceptā, drīzāk – izvēlēto mākslinieku pieejā, kam palīdz šādi biogrāfijas dati: lielākā daļa no autoriem ir dzimuši ap 1980. gadu un Itālijā izstādās pirmo reizi. “Ar iepriekš radītiem un īpaši šim notikumam veidotiem darbiem izstādē skatāmi atšķirīgu māksliniecisko personību dažādie rokraksti un darbs kā materiālā, tā medijā, tostarp glezniecībā, tēlniecībā, lietišķajā mākslā, video, fotogrāfijā un skaņu mākslā,” stāsta Onckule.
Izstādes nosaukums apzināti iecerēts gan poētisks, gan vienlaikus skanīgi ironisks: to iedvesmojis izplūdušais dienvideiropiešu priekšstats par Baltiju kā aukstu, teju eksotisku vietu, zem kuras pelēkajām debesīm tādas ogas kā zemenes nez vai vispār izaug. Patiesībā, kā zināms, zemeņu lauki pie mums ir plaši un ogas galdā parādās regulāri. Līdzīgi ir arī ar Latvijas laikmetīgo mākslu, kas, lai gan Itālijā maz pazīstama, ja neskaita vienu divus vārdus, kuri bieži vien pat netiek saistīti ar izcelsmes valsti, tomēr ir visnotaļ dzīva un klātesoša.
Visai kompaktā izstāde atspoguļo noteiktu gaumi: ne vien kuratoru, bet arī to grūtāk notveramo un definējamo estētisko izpratni, kas kopīga šīs nosacītās vienas paaudzes māksliniekiem. Daži elementi še atkārtojas, kaut arī pavisam atšķirīgā formā: nosliece uz atgriešanos personiskajā, kopīgajā vai vēsturiskajā pagātnē; ainaviskuma, laikapstākļu, gadalaiku maiņas izjūta; savdabīgs nonsensa humors; simpātijas pret dekoratīvismu un daiļamatniecību, un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi – nešaubīga, reizē grūti tverama mājīguma ideja.
Kuratori izstādi iekārtojuši estētikā, kas tuvāka nevis ierastajam 20. gadsimta anglosakšu baltajam kubam, bet 19. gadsimta salonam vai mākslinieka studijai, mājām, kuras pārvērstas par muzejiem (zināmu iedvesmu sniedzis piemēram, Rīgas modernistu pāra Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas dzīvoklis). “Pieverot acis uz izstāžu zāles rūpnieciskajiem vaibstiem, te ir krāsotas sienas un aizkari, dīvāns un atzveltnes krēsls, istabas augi – viss iespējami raksturīgais dzīvojamo māju iekštelpām, mākslinieku studijām un pat kādai izstāžu zālei. Šāds iekārtojums palīdz fiksēt attiecības starp dažādiem mākslinieciskajiem elementiem – šīm groziņā saliktajām ogām, ko saista īpaša vide, kurā mākslas darbi atgādina, aizstāj un apmainās ar veselu virkni taustāmu pārejošu objektu – mēbelēm un citām ikdienišķām lietām,” noslēdz Onckule.
Izstāde Milānā būs apskatāma līdz 19. jūlijam.
