Latvijā
Politika

Izgāšanās vai drosmīgs lēmums. “LA” diskusija par KNAB vadītāja meklējumiem 16


Ainārs Latkovskis un Kārlis Seržants
Ainārs Latkovskis un Kārlis Seržants
Foto – Timurs Subhankulovs

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai, ņemot vērā tās nosaukumu, būtu jāsniedz vērtējums par to, kāda Latvijā ir situācija ar korupciju un kādu atzīmi par savu līdzšinējo darbu būtu pelnījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). Tomēr no parlamenta šāds vērtējums nav nācis ar atrunu, ka tam nevajadzētu ietekmēt konkursa komisiju, kas lemj par nākamo KNAB vadītāju. Tas gan nenozīmē, ka politisku paziņojumu nav bijis vispār – “Vienotība” jau iepriekš norādīja, ka līdzšinējais KNAB vadītājs Jaroslavs Streļčenoks amatā nevar palikt, kamēr no Zaļo un zemnieku savienības nāca pretēji signāli. Taču konkurss beidzies bez rezultātiem. Kā to vērtēt, un kas notiks tālāk – par to saruna ar Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītāju Aināru Latkovski (“Vienotība”) un viņa vietnieku komisijā Kārli Seržantu (ZZS).

 

– Par KNAB vadītāja konkursu bijuši dažādi vērtējumi – gan ka tā ir izgāšanās, gan ka tas ir drosmīgs lēmums. Ko jūs esat secinājuši?

K. Seržants: – No viens puses, varētu teikt, ka ir izgāzies, jo īstais un vienīgais KNAB vadītājs nav atrasts. No otras puses, vismaz desmit cilvēki ir “atsijāti” un, cerams, tie, kas kandidēs jaunajā konkursā, nopietni padomās par savām spējām un prasmēm. Nav jau noslēpums, ka šādos konkursos mēdz pieteikties arī dažādi dīvaiņi un cilvēki ar pārspīlētām ambīcijām, lai gan šoreiz par to ir grūtāk spriest, jo kandidātu vārdi netika atklāti.

A. Latkovskis: – Es domāju, ka tieši tas ir viens no šā pirmā konkursa ieguvumiem. Šī ir viena no retajām reizēm, kad kandidātu vārdi netika priekšlaikus “noplūdināti” medijiem, izņemot tos, kuri paši vēlējās to atklāt. Kā zināms, vienlaikus notika arī konkurss par Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatu un tur informācija diemžēl “noplūda”, par ko tiesībsargājošās iestādes tagad veic pārbaudi. Daudzus cienījamus kandidātus tieši tas attur no pieteikšanās konkursam – viņi negrib, ka vārdi kļūst priekšlaikus zināmi. Varbūt tagad viņi pieteiksies, jo ir pārliecinājušies, ka konkursa komisija izturas atbildīgi.

– Kāpēc baidīties no atklātības? Vai tad līdzdalība konkursā ir kāds kauna traips?

– Domāju, ka tas tomēr veicina atturību, jo ne visi vēlas šādu publisku atzīmi savā biogrāfijā.

– Vai jūs kā atbildīgā Saeimas komisija esat apsprieduši šo situāciju, ka KNAB tūlīt paliks bez vadītāja un jauns nav atrasts? Daži politiķi to komentē uz nebēdu. Piemēram, Aivars Lembergs bija ļoti dusmīgs, ka kandidāta izraudzīšana esot uzticēta konkursa komisijai, kur “2,5 cilvēki ir no “Vienotības””. Bet “Vienotība” un ZZS taču ir vienā koalīcijā…

– Es nekomentēšu Lembergu. Brīva valsts, katrs var teikt, ko domā…

K. Seržants: – Man nav nekāda pamata neuzticēties konkursa komisijai. Visus tās locekļus – Valsts kancelejas vadītāju Mārtiņu Krieviņu, ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Jāni Maizīti un Drošības policijas priekšnieku Normundu Mežvietu – mēs labi zinām, un Saeimas komisijā vairākkārt esam tikušies. Viņi ir profesionāļi. Nav nekāda pamata izteikt aizdomas, ka te ir bijusi kāda “Vienotības” ietekme. Bet Saeimā mēs šo situāciju neesam analizējuši.

– Kāpēc? Lembergs var “analizēt”, bet jūs ne?

– To varētu iztulkot kā mēģinājumu politiski ietekmēt konkursa gaitu. Mēs to nevēlamies.

A. Latkovskis: – Tāpēc jau likumā ir paredzēts, ka KNAB kandidāts tiek izraudzīts konkursā un šajā atlasē politiķi nepiedalās. Jā, vēlāk ir balsojums Saeimā, tad arī mēs spriežam, bet tas notiek pēc tam, kad profesionāļi ir teikuši savu vārdu. Tāpēc arī es līdz šim atteicos no intervijas “Latvijas Avīzē”, lai nerastos pārpratumi, ka mēģinu palīdzēt vai traucēt kādam kandidātam.

– Noslēpumā tiek turēti ne vien kandidāti, bet arī argumenti, kāpēc viņi noraidīti. Vai piekrītat, ka sabiedrībai spēles noteikumi ir diezgan neskaidri.

– Spēles noteikumus jeb konkursa nolikumu, starp citu, izstrādāja pats KNAB…

K. Seržants: – Un te gan jāatzīst, ka tas tā viegli pagāja garām. Man tomēr radās iespaids, ka, izstrādājot noteikumus par kandidātu pieteikšanos un vērtēšanas kārtību, nedaudz bija mēģinājums atvieglot ceļu līdzšinējam vadītājam Jaroslavam Streļčenokam. Ja ieraksta, ka cilvēkam jābūt pieredzei cīņā ar korupciju, tas uzreiz krietni sašaurina pretendentu loku. Piemēram, ja policists strādā ar slepkavību izmeklēšanu, viņam ir liela pieredze operatīvajā darbā un vadīšanā, bet iznāk, ka viņš neder, un tikai tāpēc, ka nav izmeklējis korupcijas lietas.

– Vai var droši teikt, ka Streļčenokam parādīta sarkanā kartīte? It kā tiem kandidātiem, kas piedalījās pirmajā konkursā, neesot liegts pieteikties arī nākamajam…

– Ja es būtu šādā situācijā, laikam jau saprastu, ka vēlreiz nevajag pieteikties.

A. Latkovskis: – Un es saprastu Kārli!

– Jautājums, kuru uzdeva premjers Māris Kučinskis, – nez kā šis cilvēks visu laiku varēja vadīt biroju, ja jau izrādās nederīgs?

K. Seržants: – Kad Streļčenoku pirms pieciem gadiem izraudzījās, noteikumi bija citi. Protams, jāvērtē arī tas, kas šo gadu laikā noticis birojā, – visas šīs tiesāšanās ar atlaistajiem darbiniekiem… Pat tad, ja pašam šķiet, ka tev ir taisnība, tu nevari tā vienkārši izmest darbiniekus un teikt, ka tiesa neko nesaprot. Tāpēc tur jau ir mīnus 60 tūkstoši eiro un varbūt būs vēl vairāk.

A. Latkovskis: – Likumā par tiesu varu ir teikts, ka tiesas lēmums jārespektē tāpat kā jebkurš likums. Te nevar darboties ar revolucionāru pārliecību.

– Tā, protams, ir būtiska nianse, tomēr gribētos dzirdēt jūsu vērtējumu par KNAB darbu kopumā. Vai nebūtu loģiski, ka jūsu komisija veiktu šādu “auditu”? Varbūt pat ieliktu atzīmi par paveikto darbu.

– Jā, esam speciāli izveidojuši arī īpašu Korupcijas novēršanas apakškomisiju, ko vada Aleksejs Loskutovs, bijušais KNAB vadītājs, un tā diezgan detalizēti skata šos jautājumus. Cīņa pret korupciju, protams, nav tikai KNAB, jebkuras iestādes vadītājs ir atbildīgs par pretkorupcijas sistēmas izveidi savā iestādē. Ja runā par vērtējumu, tad te būtu vērts ņemt vērā sabiedrības viedokli. Ja salīdzinām iedzīvotāju uzticību KNAB, tad redzam, ka pēdējo piecu gadu laikā tā ir pamatīgi kritusies. Agrāk KNAB bija ļoti populāra un sabiedrībā cienīta iestāde, bet tagad tai uzticas mazāk nekā tiesām un policijai. Vērtējums ir ļoti kritisks.

– Tas ir kutelīgs secinājums – tēla veidošana ne vienmēr ir kritērijs, lai vērtētu darbu kopumā. Tad jau Saeima un valdība ir vēl lielāki nespējnieki.

K. Seržants: – KNAB nav nekāda teātra trupa, kurai jābūt populārai… Es nekad neesmu slēpis, ka man KNAB darbs šķiet neadekvāts tām iespējām un finansējumam, kas tam ir piešķirts. Lietu skaits vienmēr bijis pārāk mazs, ja ņem vērā, kādi ir KNAB resursi, bet nevarētu teikt, ka tieši pēdējos gados šajos rādītājos būtu bijis kritums. Protams, KNAB darbības sākumposmā tam bija citas iespējas, jo korumpanti vēl nebija iebiedēti, darbojās pārdrošāk un viņus bija vieglāk pieķert. Es domāju, ka šīs iespējas toreiz netika pietiekami izmantotas. Bija dažas skaļas lietas – “Jūrmalgeita”, Rīgas dome… Bet tā shēma bija diezgan līdzīga – ne jau KNAB pats kaut ko pētīja un analizēja, vienkārši kāds atnāca uz KNAB un pasūdzējās. Tad uzlika noklausīšanās iekārtas, ierakstīja, noķēra, aizturēja. Ne vienmēr tas beidzās ar rezultātu. Piemēram, tā sauktā oligarhu lieta, kuras dēļ Zatlers atlaida Saeimu, kaut kur pačākstēja. KNAB ir bargs ierocis, bet pēdējā laikā tas nedaudz pabijis mitrumā. Arī korumpanti kļuvuši uzmanīgāki…

A. Latkovskis: – Ja bagāžniekā var vadāt pusmiljonu, tas drīzāk liecina par nesodāmības izjūtu.

K. Seržants: – Dažiem tā izjūta laikam vēl palikusi.

– Varbūt Streļčenoks par ilgu nogaidīja? Pēdējos mēnešos taču bija jūtama rosība – vairāk paziņojumu par ierosinātām lietām, arī demonstratīvas aizturēšanas – Truksnis, Krūmiņš…

A. Latkovskis: – Tas nav panākams īsā laikā ar kaut kādām paraugakcijām. Uzticības veidošana ir ilgs un nopietns darbs. Cilvēks neziņos, ka no viņa cenšas izspiest kukuli, ja viņš neuzticēsies iestādei. It īpaši, ja tā ir reāla korupcija, nevis ziņojums, ka kāda kultūras nama vadītāja izdarījusi kādu sīku pārkāpumu. Par to jau pasūdzēsies…

K. Seržants: – KNAB nepietiekami izmanto redzamās metodes. Tā pati amatpersonu deklarāciju pārbaude ir nepilnīga, ja jau Ingai Koļegovai, kura kandidēja uz VID vadītājas amatu, pēkšņi deklarācijā atklājas tādi pārsteigumi. Skaidrs, ka visas deklarācijas nevarēs pārbaudīt, bet var veikt atlasi. Var taču kaut vai tenku žurnālus paskatīties – ar kādiem īpašumiem un auto amatpersonas tur lielās, vai tos var iegādāties par viņu algām?

A. Latkovskis: – Es nedomāju, ka KNAB vienam jābūt karotājam šajā laukā. Vajadzētu strādāt pie sistēmas, ka iestāžu vadītāji paši aktīvi vēršas KNAB, ja ir radušās aizdomas par kāda darbinieka ienākumu godīgumu, un tad birojam būtu pienākums to nekavējoties pārbaudīt. Diemžēl, kad mēs šos jautājumus apspriežam Saeimā, ne vienmēr no iestādēm ir jūtama atsaucība. Sak, tāpēc ir KNAB, kas ar to nodarbojas.

K. Seržants: – Kopā ir ap 50 tūkstošiem amatpersonu deklarāciju – tur būtu jābūt milzīgam aparātam, lai spētu tās visas pārbaudīt. Taču mans jautājums KNAB bija – vai ir kāds saraksts ar nosacīti “augstāka riska” amatpersonām. Piemēram, tādas, kas pieņem lēmumus par uzņēmējdarbības ierobežošanu, nodokļu atlaidēm, sodiem un tamlīdzīgi. Tas jau ir krietni šaurāks loks, kuru var pārbaudīt katru gadu. Skaidru atbildi par to nesaņēmu. Drīzāk šķiet, ka tāda saraksta KNAB nav.

– Vai Rīgas pašvaldība ir pietiekami ciešā KNAB redzeslokā?

– Skaidrs, ka lielākie korupcijas riski ir tur, kur grozās valsts vai pašvaldību nauda, – dažādi konkursi un tamlīdzīgi. Rīgā tas notiek lielos apmēros. Visi jau zina tos stāstus par “misteru divdesmit procenti” un tamlīdzīgus, bet noķert nevar. Protams, ka te varētu vēlēties lielāku KNAB uzmanību, bet var arī mēģināt saprast, kāpēc tik grūti kaut ko atklāt, – uzņēmēji saprot, ja viņi ziņos, tad ar to bizness šajā pilsētā būs beidzies un nevienu konkursu vairs uzvarēt nevarēs.

A. Latkovskis: – Te vajadzīga vienošanās būvnieku vidū – stop, vairs nekādus kukuļus “resnajiem runčiem” nedodam! Bet, ja viens gribēs būt godīgs, bet citi ne, tad godīgais paliks zaudētājs. Mums taču ik pa laikam pieķer kādu “karteli”, kur uzņēmēji slepus vienojušies par tirgus noteikumiem, kāpēc nevarētu vienreiz tapt “pretkorupcijas kartelis”?

– Kurš to varētu rosināt? Ekonomikas ministrija?

– Tam jānāk no iekšienes. No augšas to ir ļoti sarežģīti pārlauzt, ja sabiedrība nav gatava mainīties. Mums taču bija Rīkojums nr. 2, bet vai tas atnesa gaidītās pārmaiņas?

– Izklausās mazliet pēc nolemtības. Es tomēr gribu saprast – vai Saeimas komisija, kuras locekļi jūs esat, nevar darīt kaut ko vairāk, kaut vai aktualizējot būtiskas tēmas…

– Nešaubieties, ka mēs to darām.

– Piemēram, tagad darba kārtībā ir tā dēvētais kapu tramvajs uz Skansti – skaidri redzams, ka kāre pēc naudas ir ļoti liela. Var nojaust, ka kādam jau kaut kas ir apsolīts, tāpēc neko vairs nevar mainīt. Bet kādi darījumi te ir apakšā? Lūk, te būtu darbs korupcijas apkarotājiem!

– Jā, bet mēs komisijā nevaram publiski dot KNAB šādu konkrētu uzdevumu – uzsākt operatīvo darbību. Patiesībā noziegumā iesaistītajiem nemaz nebūtu jānojauš, ka viņi jau tiek uzmanīti.

K. Seržants: – Es nesen biju ierakstījis tviterī, ka žurnālisti varētu papētīt, kam Skanstes degradētajā teritorijā pieder zemes īpašumi un kādi tur bijuši pēdējo gadu lielākie darījumi. Saņēmu pārmetumus, kāpēc Saeima pati to nevar pētīt. Bet tā nepavisam nav Saeimas funkcija, es vēl varbūt varētu adresēt to Rīgas domes opozīcijai.

A. Latkovskis: – Varu godīgi pateikt, ka mēs Saeimas komisijā nekad neesam skatījuši nevienu konkrētu kriminālprocesu. Tur politiķiem nevajadzētu iejaukties. Protams, es ļoti ceru, ka KNAB ir novērtējis situāciju ar “kapu tramvaju” un izdarījis secinājumus, bet norādīt es to nedrīkstu.

K. Seržants: – Viena lieta ir noklausīties Jūliju Krūmiņu, kuram patīk daudz runāt, cita lieta – noķert cilvēkus, kas labi apzinās, ko viņi dara. Tas jau ir cits līmenis.

– Ja runā par KNAB sabojāto tēlu – var jau pārmest visu Streļčenokam, taču vai tā ir tikai viņa vaina? Tie, kas viņu aizstāv, atgādina, ka ne jau viņš ir pirmais iestādes vadītājs, kas saskaras ar šo problēmu.

– Atzīstot visu to labo, ko Strīķes kundze ir izdarījusi korupcijas apkarošanas jomā, tomēr šādā iestādē anarhists ar pistoli pie sāniem gluži nevar darboties. Es esmu runājis ar bijušo KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, kā viņam savulaik veidojās attiecības ar Jutu Strīķi. Viņam uzreiz tika ierādīta vieta – ar to tu nodarbojies, bet citur nejaucies. Kamēr Strīķes enerģija tiek izmantota tikai cīņā ar korupciju, tas ir labi, bet, ja tas sāk izpausties attiecībās ar tiešo priekšnieku, tur, protams, konflikts ir neizbēgams. Loskutovs bija pacietīgāks, arī Streļčenoks sākumā cietās, un tikmēr jau viņš bija labs. Es pat negribu te vērtēt, kurš pirmais iesāka. Konflikts tik ātri pārauga karā, ka nebija vairs nekādu iespēju mierizlīgumam. Protams, zaudētās tiesas ir KNAB vadītāja kļūda, un par to viņam jāatbild, bet arī Strīķes kundzi es te netaisos glaudīt.

– “Vienotība” šajā ziņā nebija tik neitrāla. Savulaik premjere Laimdota Straujuma pat izteicās, ka Strīķe esot “KNAB simbols”.

A. Latkovskis: – Strīķes kundze nav sabiedrisko attiecību speciāliste, kurai ir jāizpatīk. Mēs valsts iestādēs nevērtējam cilvēkus pēc rakstura, bet pēc rezultātiem. Manā skatījumā Strīķes rezultāti, vadot korupcijas apkarošanas bloku, savulaik bija ļoti labi. Es esmu sekojis KNAB darbam kopš tā izveides un varu teikt, ka viņas ieguldījums ir milzīgs.

Lai arī kādas problēmas šobrīd būtu ar KNAB, lai cik novājināts tas izskatītos, es uzskatu, ka birojs ir jāsaglabā…

– Vai tad kāds uzskata, ka KNAB jālikvidē?

– Premjers un arī citi ir teikuši, ka, iespējams, vajadzīga kāda reorganizācija.

K. Seržants: – Arī “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa par to runāja…

A. Latkovskis: – Es jau nesaku, ka nevar runāt. Tikai lai neaizrunājas līdz likvidēšanai. Par izmaiņām, protams, var spriest – piemēram, kā pārraudzībā vajadzētu atrasties KNAB. Es pats esmu agrāk vērsis uzmanību, ka citās valstīs tādas iestādes atrodas Prokuratūras sastāvā. Tas ļautu izvairīties no aizdomām par politisku ietekmi, kas neglābjami rodas, ja KNAB ir premjera vai, piemēram, Iekšlietu ministrijas pārraudzībā.

K. Seržants: – Nevar noliegt, ka kādu laiku bija iespaids, ka KNAB ir ietekme vienam politiskajam spēkam. Vairākus kliedzošus gadījumus, kas saistīti ar šo partiju, KNAB kaut kā nepamanīja.

– Sauciet vārdā!

– Tā ir vēsture, un nedomāju, ka to te vēlreiz vajadzētu cilāt. Šobrīd man vairs nav tāds iespaids. Katrā ziņā par strukturālām izmaiņām var lemt, kad būs beidzies konkurss un atrasts jauns KNAB vadītājs. Ja viss aiziet, tad jau labi, bet, ja turpināsies kaislības, tad kaut kas būs nopietni jādomā.

– Jaunais vadītājs neko nevarēs paveikt bez komandas, bet priekšā būs tie paši cilvēki…

A. Latkovskis: – Labs vadītājs var izveidot spēcīgu komandu!

– Labi, būsim optimisti. Bet vai tikpat optimistiski uzskatāt, ka konkurss ir īstais kandidātu atlases veids? Vai te nevajag kādas izmaiņas? Piemēram, citu konkursa nolikumu?

– Manuprāt, premjeram kopā ar iekšlietu ministru un varbūt vēl citām amatpersonām būtu aktīvāk jāiesaistās šajā procesā un jāuzrunā trīs, četri vai pieci potenciālie kandidāti no tiesībsargājošajām iestādēm, tādas uzlecošās zvaigznes. Ar solījumu, ka informācija par viņu līdzdalību konkursā vēlāk “nenoplūdīs”.

– Tāds kā personāla atlases mehānisms?

– Jā, vajag iedrošināt.

LA.lv