Kokteilis
Ceļo

Neparastā Dienvidigaunija ar SPA piesitienu 16

Foto – Zigmunds Bekmanis

Igaunijas ziemas galvaspilsētā Otepē ir iespējas smelties enerģiju, vecajā Vastselīnā atdzimst svētceļnieku tradīcijas, bet pēc saspringtas ceļojuma dienas atslodzi var gūt Veru, Tartu vai Verskas spa kompleksos.

Dienvidigaunija ir neparasta zeme. Te dzīvo noslēpumainie seti. Somā nacionālajā parkā ik pa laikam iestājas piektais gadalaiks, kad upes iziet no krastiem un applūdina pļavas, meža stigas un tuvējās mājas, kam piekļūt var vienīgi ar laivām. Turpretī Otepē, kā smejas vietējie iedzīvotāji, ir tikai divi gadalaiki – vasara un ziema, kas martā beigās, kad tur ierados, vēl nebija beigusies. Ne velti jau vairāk nekā divdesmit gadus Otepi dēvē arī par Igaunijas ziemas galvaspilsētu, kas izauklējusi piecus olimpisko spēļu čempionus un medaļniekus, bet pilsētas nomalē esošais “Tehvandi” sporta komplekss joprojām ir izcilu sportistu kalve un dažādu starptautisku sacensību norises vieta.

 

Galerijas nosaukums

 

Sasmelties enerģiju

Otepes luterāņu baznīcas kalna nogāzē divi vietējie entuziasti pēc Šartras labirinta (Francija) parauga radījuši identisku, ar laukakmeņiem izliktu labirintu, kura 11 metru kvadrātā ieveidotas 11 aploces. Tas domāts enerģijas uzlādēšanai. Ejot pa to pulksteņa rādītāja virzienā un pēc tam atpakaļ, jādomā labas domas un sev jāatgādina: “Es esmu vesels, ar mani viss ir kārtībā!” Kad spēki atjaunoti, var doties uz Marijas luterāņu baznīcu, vēsturiski saistītu ar Igaunijas karogu, par ko atgādina pie dievnama vārtiem uzstādītie bareljefi. 1884. gada 4. jūnijā baznīcas pastorāta ēkā tika iesvētīts Igaunijas Studentu biedrības zilimelnbaltais karogs, ko Tērbatas universitātes igauņu studenti lietoja jau kopš 1881. gada, vēlāk kļūdams par Igaunijas valstiskuma simbolu. Tādēļ pie dievnama uzstādīts žurnāla “National Geographic” dzeltenais logs – viens no pavisam 21 Dienvidigaunijā atrodama vides objekta, kas vērš uzmanību uz apskates vietas īpašo vērtību. Bez tam neogotiskā stilā celtā baznīca vēl lepojas ar Keslera ērģelēm (1853) un altārgleznu “Kristus krustā” (1880).

Lai gan šobrīd Otepē dzīvo mazliet vairāk nekā divi tūkstoši iedzīvotāju, tā ir ļoti sen apdzīvota vieta, kas Novgorodas hronikā pirmoreiz minēta 1116. gadā, kad Krievijas tā laika vadonis Mtislavs šeit sācis būvēt pili, kuras kontūras atgādinājušas lāča galvu. Tā arī šī vieta hronikā nosaukta, un, pārtulkojot vietējā dialektā, pilsēta tikusi pie pašreizējā vārda. Gadsimtu vēlāk (1224) Otepē jau saimniekojis bīskaps Hermanis, celdams pirmos akmens nocietinājumus tagadējā Igaunijas teritorijā, bet nu trenējas sportisti, kuru varenā pils ir “Tehvandi” – labākā valsts nozīmes slēpošanas bāze. Uzbraucot 90 metru augstā slēpošanas tramplīna tornī, paveras lielisks skats uz Dienvidigaunijas pauguraini un Otepi, kura pilsētas tiesības saņēmusi vien 1936. gadā. Kad ainava izbaudīta, vērts padomāt par atpūtu un naktsmājām SPA viesnīcā “Puhajarve”, kur iespējams izpeldēties 50 metru baseinā un pēc vēlēšanās izbaudīt dažādas procedūras, piemēram, austrumu masāžu, adatu terapiju vai masāžas vannas.

 

Vastselīnā domā par svētceļniekiem

Ja nu tomēr Otepē ilgāk negribas uzturēties, var doties tālāk uz Veru un apmesties SPA viesnīcā “Kubija”. It kā nekas īpašs – trīs dažāda karstuma saunas, tvaika pirts, siltāki un aukstāki baseini, tostarp ar burbuļiem un peldēšanai (10 m), taču jauka atslodze pēc saspringtas ceļojuma dienas, turklāt ar iespēju izvēlēties masāžu, parafīna vannas un citas relaksējošas procedūras, lai nākamajā dienā ar jauniem spēkiem dotos uz Versku – Setu zemes galvaspilsētu.

Pa ceļam noteikti jāpiestāj Vecajā Vastselīnā, kur slejas 1342. gadā uzbūvētās Tartu bīskapa pils drupas – viena no iespaidīgākajām celtnēm senajā Līvu zemē, kas arī atzīmēta ar “National Geographic” dzelteno logu. Viduslaikos pils piesaistījusi ar kapelā esošo krucifiksu – brīnumdarītāju un bijusi iecienīta svētceļojumu vieta, jo pāvesta Innocenta VI dotā pavēle svētceļniekiem te devusi iespēju saņemt grēku atlaides par vienu gadu un četrdesmit dienām. Ziemeļu karā (1702) pili iznīcināja Krievijas cara Pētera I armija. Pēdējos gados Vastselīnas atdzimšanā ieguldīts liels darbs. Piesaistot Eiropas finansējumu, iecerēts būvēt svētceļnieku uzņemšanas centru. Jau tagad iezīmēts ap 400 km garš 15 dienās noejams svētceļojuma maršruts no Tallinas līdz Vastselīnai, bet pēc pāris gadiem pilsdrupu iekšienē, vietā, kur atradies slavenais krucifikss, tikšot izveidota nojume ar lūgšanām piemērotu altāri.

Iepretim Pīri krogam vecajā kalvē iekārtots muzejs, kas stāsta par dzīvi un ciešanām viduslaikos. Nebrīnieties – te apskatāma plaša seno moku rīku kolekcija, un dažus eksponātus atraktīvais muzeja gids Ivars ļaus arī izmēģināt, protams, tiešā viņa uzraudzībā, piemēram, “spāņu zābaku”, kas apakšstilbu var lēnām salauzt sīkos gabaliņos, vai uzvilkšanu pie kāķa. Bet Ivars spēj pārsteigt arī ar saviem nebeidzamajiem stāstiem. “Leģenda vēsta – lai pili pasargātu no ienaidniekiem, Vastselīnas cietokšņa mūrī iemūrēta jauna meitene. Ienākot krievu karaspēkam, glābiņu meklēdamas, desmit jaunavas ieslēgušās pils pagrabā, taču līdz ar pili uzspridzinātas. No tā laika vasarā pilnmēnesī naktī garām ejošām nevainīgām meitenēm viņas izdziedot nākotni. Bet pārējām, izdzirdot balsis, steigšus jādodas pie pils torņa nožēlot grēkus un jāēd to bišu medus, kuras jau trīssimt gadus dzīvo pils mūros, citādi nelaime klāt, kā likts.”

Ja ir luste, iepriekš piesakot, muzeja pagrabstāva viduslaiku stilā iekārtotajā ēdamzālē var pasūtīt pusdienas, kas dos iespēju baudīt maltīti no to laiku traukiem un ēst ar dzelzs dakšiņām, karotēm, nažiem, mieloties ar medu un pašbrūvētu sarkano un balto ingvera vīnu. Vēlams braucienu uz Vastselīnu plānot 25. augustā, jo tad cietoksnī notiks Uguns nakts koncerts, kurā piedalīsies ansamblis “Estonian voices”.

Pie setiem caur Krieviju

Ceļā uz Versku mūsu žurnālistu grupai pievienojās Arne Leimā, kurš šogad izvēlēts par Setu zemes karaļa Peko pārstāvi. Karaļa vēlēšanas notiekot ļoti demokrātiski – kandidāti nostājoties viens otram pretī un tas, kurš spējot visvairāk ļaužu pārliecināt nostāties viņa pusē, arī kļūstot par karali. Pakalnā starp Vastselīnu un Obinitsu Arne parāda seno laiku Romas impērijas un Bizantijas interešu sadures vietu, ko nu varot uzskatīt par Setu karalistes sākumu uz ziemeļaustrumiem. Obinitsas muzejā var iepazīties ar setu tradīcijām, no kurām visslavenākā ir lēlo dziedāšanas maniere, kas ierakstīta UNESCO garīgā mantojuma sarakstā, un sarkanmelnbaltie tautastērpi ar sieviešu smagajām saktām, kas atgādina krūti. Obinitsā uzstādīts piemineklis Setu mātei. Ja vien atliek laiks, ciema centrā var apskatīt Setu mākslas galeriju, kurā saimnieko mākslinieks Evars Rīcars un rakstniece Ulle Kauksi. Te, protams, arī “dzeltenais logs”, kas ceļotājiem liek mazo Obinitsu iepazīt pamatīgāk.

Tālāk braucot uz Versku, nonākam tikai nepilnu četru kilometru attālumā no Pečoriem. Bet pirms tam pārsteidz milzīgā Koidulas stacija ar sazaroto, bet neizmantoto sliežu ceļu tīklu. Atjaunojot Igaunijas neatkarību, te acīmredzot plānots ievērojams kravu apgrozījums ar Krieviju, bet nu uz sliedēm stāv vienīgi vientuļš pasažieru dīzeļvilciens ar diviem vagoniem – patiesībā vien ar lokomotīvēm abos galos, taču jāatzīst – tas ir ekonomiski un tīri cilvēcīgi, jo arī šajā Igaunijas nomalē dzīvo cilvēki, kuri pelnījuši kaut kur aizbraukt, un valsts to piedāvā.

Aiz Sātses sanāk interesants piedzīvojums – šķērsojam Krievijas robežu un apmēram kilometru esam lielā Austrumu kaimiņa pārvaldītajā teritorijā. Arne teic, tas topogrāfiskā idiotisma dēļ, nospraužot robežas. Tādēļ neviens robežsargs mums pretim neskrien un pases nepārbauda, jo nenovirzāmies no ceļa. Tas būtu muļķīgi – to saprot arī krievi, taču tas nenozīmē, ka varam te izkāpt un doties mežā pameklēt pavasara sēnes.

 

Verska un Tartu VSPA pārsteidz

Nonākot Verskas sanatorijā, gandrīz vairs nepazīstu šo vietu, kur pirms nepilna gada jau esmu viesojies. Dziednīcas rekonstrukcija pabeigta, no dažādiem finansējuma avotiem ieguldīti apmēram divi miljoni eiro, un no padomjlaiku noskaņas vairs nav ne miņas. Sanatorijas pārstāvis Vjačeslavs Vertepovs gan ir paškritisks – vēl jāpabeidz ēdamzāles rekonstrukcija, jāierīko laivu noma, lai brīvajā laikā sanatorijas viesi varētu doties izbraucienos Peipusa ezerā. Ūdensparks ar dažādām saunām un ūdens masāžas kaskādēm pieejams arī tiem, kuri nav atbraukuši ārstēties, tāpat kā īpašs Setu karaļa numurs ar saunu sanatorijas viesnīcā. Padomāts arī par senioriem un ģimenēm ar bērniem. Viņi, izmantojot vietējo dūņu un minerālūdens vannas, kūdras un māla aplikācijas un citas procedūras, ūdens parku var izmantot neierobežotu laiku.

Noslēdzot SPA ceļojumu Dienvidigaunijā, vērts iegriezties Tartu, kur tikai pērn pirmajā decembrī atklāta jaunā VSPA viesnīca, kas piedāvā ne tikai elegantu nakšņošanu, bet arī atpūtu ūdens parkā, vairākās saunās un āra kublā, kā arī masāžas, roku un kāju aprūpi, bet uzņēmumiem – konferenču rīkošanas iespējas, izmantojot vismūsdienīgākās tehnoloģijas. Starp citu, viena no konferenču zālēm nosaukta arī Latvijas vārdā. Vēl te pieejama unikāla pēdu masāža, ko veic mazas zivtiņas, bet par šī prieka desmit minūtēm nāksies šķirties no 19 eiro.

LA.lv