Dabā

Neticams atklājums. Dižākā egļu karaliene – Krimuldas meža parkā 1

Foto – Guntis Eniņš

Dabas retumu krātuves aktīvisti, čaklākie dižkoku apsekotāji, Latvijas jauko ainavu un smalko dabas dārgumu meklētāji, mājas lapas dziedava.lv veidotāji Julita un Atis Kluši 9. maijā savās pētnieku gaitās tika svētīgi atalgoti. Siguldas pilsētas noslēpumainajā Krimuldas meža parkā viņi atklāja neticamu, šķietami neiespējamu brīnumu – visresnāko dižegli (Picea abies) ar stumbra apkārtmēru – 4,63 metri!!!

“Tas nevar būt iespējams!” – domāju es un tie, kas saprot mūsu dižkoku kritērijus. Dabas retumu krātuves datubāzes uzturētājs un dižkoku eksperts Ansis Opmanis brauca pārliecināties. Jā! Tiešām tāda egļu dižākā karaliene tur ir. Visu laikmetu resnākā rekordiste, kas tālu pārspēj agrākās dižākās egles. Klušu atklātā milzene kļūst par varenāko Picea abies Baltijā; un mums nav ziņu, ka Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā jaunākajos laikos būtu atrastas resnākas šīs sugas egles, agrāk tādu tur nebija. Ansis noteica arī mūsu karalienes augstumu — un atkal sensācija – 45,2 m, otrs visgarākais koks Latvijā. (Sautas kalna egles garums – 46 m). Brīnumi pārklājas – visresnākais dižkoks ir arī rekordists garumā. Tā vēl nav bijis.

Galerijas nosaukums

Dižkoku un dižegļu vēsture

Lai saprastu šā atklājuma nozīmīgumu, atcerēsimies, ka eglēm ir daudz īsāks mūžs nekā citiem kokiem un stumbra resnumā tās nespēj sasniegt i pusi no citu sugu vareno rumpju apjomiem.

Pirmoreiz padomju Latvijā valsts aizsardzībā 1957. gadā tika ņemti 13 dižkoki. Līdz 1976. gadam to skaits bija 21.

1977. gada 15. aprīlī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu aizsargājamo koku skaits “uzlidoja debesīs” līdz 818.

1974. gadā iznāca pirmā grāmata par dižkokiem, autors mežsaimniecības zinātņu kandidāts Staņislavs Saliņš grāmatas beigās bija ievietojis sarakstu ar 626 kokiem, no kuriem 67% bija ozoli, bet dižās egles tikai trīs, kuru stumbra apkārtmērs sasniedza trīs metrus. Patiesībā to stumbra izmēri izrādījās pārspīlēti. 1977. gada dižkoku sarakstā (tautā iesaukta kā Zaļā grāmata) bija iekļauti 865 koki. No tiem: 485 ozoli, egles – 8. Resnākā no tām Zveju egle Kuldīgas rajona Alsungas pilsētciematā ar stumbra apkārtmēru 3,55 m.

1986. gada žurnāls “Mežsaimniecība un Mežrūpniecība” nr. 6 tika veltīts dižkoku sarakstiem. Tur bija 1530 dižkoki: no tiem 769 ozoli (50%), bet dižo egļu skaits jau sasniedza 22.

Saldus rajona Gaiķu ciemā bija atradusies Zaļkalnu egle ar stumbra apkārtmēru 3,9 m. Tomēr pēc dažiem gadiem šī kuplā un veselīgi zaļā rekordiste pēkšņi nokalta.

Pagājuši daudzi gadi. Mainījušies laikmeti, laiks un valstis. Dabas retumu krātuves aktīvisti ir apsekojuši daudzus tūkstošus dižkoku. Mūsu datubāzē ir ziņas par 14 000 dižkokiem un cita veida aizsargājamiem kokiem. Dižegļu skaits tagad ir sasniedzis 100. Talsu novada Īves parka dižā egle brieda un brieda, līdz tagad arī sasniegusi 3,9 m stumbra apkārtmēru.

Dižeglēm ir grūti sasniegt četru metru stumbra resnumu. Līdz šim tas nebija izdevies. Un tad pēkšņi šajā pavasarī Siguldas pilsētā – badāc! Krimuldas meža parkā atklājas noslēpums kā burvestība – egļu Māte karaliene – 4,63 m resna!

Kā to varēja nepamanīt sēņotāji, ogotāji, mednieki, biologi, ornitologi, augu, sūnu, ķērpju pētnieki, tūristi, Gaujas Nacionālā parka inspektori? Par šo apkārtni ir zīmētas orientieristu smalkās kartes, lai to paveiktu, ir jāizpēta katrs kvadrātmetrs. Tika rīkotas orientēšanās sacensības. Bija taču arī meža taksācija? Varbūt egle – milzene – uzauga kā sēne vienā naktī?



Brīnums aug vēl lielāks

Brīnums atrodas 700 m rietumos no Krimuldas jaunās pils un 300 m dienvidos no Kungu gatves, Krimuldas meža parkā. Egļu Māti karalieni ielenc citi dižkoki. No tās sešus metrus dienvidos aug un saskaras ar vainagiem 2,53 m resna dižpriede. 21 m attālāk dienvidaustrumos zaļo otra 2,6 m resna dižpriede, bet 27 m no karalienes tajā pašā virzienā aug dižegle 3,30 m apkārtmērā.

Julita un Atis šo pārdžungļoto parku pārstaigāja un pētīja daudzas dienas.

Parka 70 hektāros viņi atrada 77 dižkokus – 6 dižegles, 70 dižpriedes un vienu dižliepu.

Bet ar to Ata un Julitas centīgais pētnieku darbs nebeidzās. Viņi atrada vēl 33 mastu priedes, kuru stumbru apkārtmērs ir no 2,40m līdz 2,49m un 38 mastu priedes resnumā no 2,30m līdz 2,39 m. Tātad kopā ir atklātas, ar augstu precizitāti samērītas un lokalizētas 148 dižpriedes un dižo kandidātes, kuru vecums ir 200 līdz 300 gadu; kopā ar 7 eglēm un vienu liepu atklāti 155 vēsturiskie koki – dabas pieminekļi. Atis ir atšifrējis vēsturiskā parka ceļu tīklojumu, pētījis zudušos apkārtnes vietvārdus.

Jāatzīst, ka ir atklāta lielākā un visblīvākā dižkoku koncentrācijas vieta Latvijā.

Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē “Ozols” šajā teritorijā līdz šā gada 15. maijam bija iezīmēti tikai divi dižkoki. Tagad – trīs.


Klušu ģimene ir uzmērījusi arī bojā gājušos dižkokus – nokaltušās un nolūzušās piecas dižegles un septiņas dižpriedes. Bet milzīgu, satrunējušu celmu ir daudz vairāk, un tie nav saskaitīti. Julita dižkoku brīnumzemē atradusi arī daudz mazo dabas dārgumu – retos aizsargājamos augus, sūnas un ķērpjus. Šo sugu uzskaitījums vien aizņemtu veselu lapaspusi. Julita man raksta: ”Šis mežs ir starp pašiem krāšņākajiem, sugām bagātākajiem, ko esmu Latvijā redzējusi. Atsevišķu īpašo sugu daudzums (parastais plaušķērpis, dakšveida mecgērija) mani pārsteidza jo īpaši – tik daudz vienuviet šīs divas sugas es līdz šim Latvijā nebiju redzējusi nekur! Kopā ar Gaujas Nacionālajā parkā ne tik ļoti retajām, bet tomēr īpašajām sūnām kažocenēm, nekerām, kā arī dažām atradnēm ar pavisam retām sugām, kā klints pārzobe un Eiropā īpašā zaļā divzobe – tas viss liek brīnumā žoklim atkārties. Šī vieta tiešām ir ļoti īpaša!”

Ar Kaupo dzimtas pēcteču svētīgu roku

Man gribējās uzzināt un saprast, kas ir cēlonis šādai brīnumu vietai? Kas te bijis agrāk? Ja skatāmies atpakaļ, tad redzam, ka padomju laikā 1962. gadā tūrisma ceļvedī ”Sigulda” (autori K. Vētra un A. Velde) publicēta Siguldas shēma, kur nepilnu kilometru uz dienvidrietumiem no Krimuldas jaunās pils iezīmēta plaša teritorija ar ierakstu ”Krimuldas meža parks”.

Šo 72 ha lielo parku līdz ar citām 24 mežu platībām jaunās Latvijas valdības Ministru kabinets jau 1922. gadā apstiprināja kā ”Aizsargu mežus un parkus”.

1924. gada tūristu ceļvedī ir ievietota plašāka Siguldas un apkārtnes shēma, kur šis parks skatāms nedaudz lielākā mērogā ar visu līkločoto ceļu tīklu.

Es gribēju atrast aprakstu un precīzāku senā laika plānu un kādu zīmējumu vai fotogrāfiju no 19. gadsimta par noslēpumaino Krimuldas meža parku. Izskatīju Ilzes Māras Janelis 2010. gadā izdoto lielo grāmatu “Latvijas muižu dārzi un parki”. Tur meklētā parka nebija. Zvanīju pašai autorei, mūsu vislielākajai muižu parku arhitektūras speciālistei. Viņa vairākus gadus bija piedalījusies arī Latvijas parku inventarizēšanas komisijā, lai 1974. gadā izdotu monogrāfiju “Koki un krūmi Latvijas lauku parkos”. Šajā grāmatā ir lakonisks apraksts par 4,88 ha lielo Krimuldas parku. Bet tie ir stādījumi tikai ap muižas pili. Puskilometru tālākais plašais meža parks komisiju nebija interesējis.


Mēģināju meklēt vēstures rakstus pats. Lasīju Daiņa Bruģa grāmatu “Krimuldas muiža”. Skatīju grāmatu “Krimuldas novada vēsture”, Latviešu konversācijas vārdnīcas un vēlāko laiku enciklopēdijas, kā arī citus materiālus.

Uzzināju, ka pēc daudziem kariem un jukām Krimuldas muižu 1817. gadā nopirka grāfs, daudzu augstāko ordeņu kavalieris, ģenerālis Johans Līvens par 60 875 sudraba rubļiem. Šajā gadā viņš arī apprecēja 22 gadus jaunāku sievu Mariju fon Andrepu, ķeizarienes Marijas Fjodorovnas galma dāmu. Jaunā sieva viņam dāvāja sešus bērnus, no kuriem tālāk izvērtās firstu un baronu Līvenu dzimta. Būdami pie cara augstākajos amatos un militārajos posteņos, Līveni sevi uzskatīja par lībiešu vadoņa Kaupo pēctečiem. Vēsturnieki šādu faktu nevar apgāzt, bet nevar arī pārliecinoši apstiprināt. Tomēr neapšaubāms ir tas, ka Līveni, sākot ar 1817. gadu, veidoja kādreiz lībiešiem piederošās Krimuldas apkārtnes un Gaujas senlejas labā krasta seju. Sākumā Johans Līvens, tad viņa dēls Pauls Hermanis un beidzot Paula Hermaņa jaunākais dēls, arī Pauls, kurš 1881. gadā kļuva par Krimuldas pēdējo īpašnieku no Līvenu dzimtas. Viņa vecākais brālis firsts Anatols Līvens 1919. gadā izveidoja tā saukto brīvprātīgo Līvena korpusu, kas cīnījās pret Stučkas lieliniekiem par Latvijas brīvību. Pie Ropažiem Anatols Līvens guva smagu ievainojumu. Tomēr Krimuldu un visas citas daudzās Līvenu muižas jaunā Latvijas valdība to īpašniekiem atsavināja un izdalīja jaunsaimniekiem.

Sava mūža otro pusi grāfs Pauls Līvens aizvadīja Īrijā, kur rakstīja mīļas atmiņas par savā dzimtenē, Krimuldā, aizvadītajiem skaistajiem gadiem. Paula Līvena atmiņu publicējumu Dainis Bruģis izmanto, rakstot grāmatu ”Krimuldas muiža”. No Daiņa Bruģa grāmatas: “Paula atmiņās pieminēts arī ģimenes iecienītais meža parks uz rietumiem no muižas centra, kas pletās starp muižas saimniecisko apbūvi un t.s. Brūveru mežu: “Gandrīz pie pašām mājām (te domātas Brūveru mājas. – G. E.) sākas mežs, kurā auga varenās, vecās, šobrīd vairs reti sastopamās tā sauktās mastu priedes. (izcēlums mans. – G.E.) Laiku pa laikam paveras skats uz ieleju. Mežs bija manas mātes iemīļota pastaigu vieta, te viņa reizēm uzturējās vairākas stundas.””

Turaidas muzejrezervātā saglabātajos veco krimuldiešu atmiņu pierakstos atrodam ziņas, ka muižas strādnieki šo vietu saukuši par “svēto mežu”. Krimuldas firstiene neesot ļāvusi strādniekiem staigāt tam cauri, kādēļ tiem nācies iet apkārt uz Krimuldas lielceļu. Dainis Bruģis raksta: “Nav šaubu, ka tieši Johana Līvena laikā muižā ierīkots Brūveru Mežaparks (Emīlijas atmiņās un arī vēlāk saukts par Brūveru mežu), dabiskai videi maksimāli tuvināta pastaigu vieta. … Skaistajā mastu priežu mežā, kuru kā savā bērnībā (19. gadsimta 80. gados) iemīļotu vietu atceras arī Johana mazdēls Pauls Līvens, bija izveidots neregulārs pastaigu taku tīkls. Citviet pirmatnējā daba ar tās augu un dzīvnieku valsti bija atstāta neskarta.”

Šeit Gaujas senielejas krasti savā dabas dotumu bagātībā un labākajā ainavu krāšņumā bija izkopti tik pievilcīgi skaisti, ka Krievijas imperators Aleksandrs II un viņa laulātā draudzene Marija Aleksandrovna 1865. gadā brauca uz Krimuldu un ciemojās pie firsta Paula Hermaņa Līvena. Krievijas Ķeizars sajūsminājās par brīnišķīgo skatu uz Gaujas senleju.


Savelkot kopā Julitas un Ata šā pavasara atklājumus Krimuldas meža parkā ar 19. gadsimta senatni, varam izdarīt aizraujošu atklāsmi: šis noslēpumainais meža parks ir Latvijā visvecākais rezervāts, jo tā aizsākumi ar vecajām mastu priedēm ir meklējami jau 19. gs. pirmajā pusē. Lūk, tāpēc šodien te atklājas tik daudz dabas brīnumu, un patiesība, ka Julitas un Ata tikko atklātās dižpriedes ir sākušas augt jau pirms tiem laikiem, kad 1817. gadā Kaupo dzimtas pēctecis firsts Johans Līvens nopirka Krimuldas muižu. Laikam tāpēc šajā noslēpumu pilnajā meža parkā ir tik liela dabas daudzveidība, vienuviet lielākais dižkoku blīvums Latvijā un neparasta reto aizsargājamo sugu bagātība.

Kā mēs noteicām dižkoku vecumu

Visprecīzāk augošu koku vecumu nosaka ar Preslera svārpsta palīdzību. Tas ir īpašas konstrukcijas visstingrākā zviedru tērauda urbis ar cauru vidu. Ar īpaši smalkas un garas mēlītes palīdzību no urbja vidus var izvilkt koka gadskārtu serdeni, uz kura ar palielināmo stiklu vai mikroskopu var saskaitīt koka gadus, ko parāda gadskārtas. Manā rīcībā bija 40 cm garš Preslera svārpsts, jo garāki šādas konstrukcijas urbji Latvijā ir varbūt tikai daži. Ar savu urbi 2,5 metrus resnajām dižpriedēm es varēju tikt gandrīz līdz serdei, ja pareizi trāpīju uz centru, bet 4,63 m resnajai egļu Mātes karalienei tikai mazliet pāri pusceļam līdz koka serdei. Vecās priedes pēdējos 40 – 50 gados ir augušas ārkārtīgi lēni. Ir laika posmi, kad gadskārtas platums nesasniedz milimetra desmitdaļu, tas ir mata biezumā.

Dižpriedei, kas aug sešus metrus ziemeļos no egļu Mātes karalienes stumbra, apkārtmērs ir 2,53 m, bet vecums pēc mūsu pētījumiem – 250 gadi. Otrajai 2,59 m resnajai dižpriedei, kas aug 21 m uz dienvidaustrumiem no lielās egles, mūsu urbuma serdenis uzrādīja 275 mūža gadus. Bet 3,30 m resnai dižeglei, kas aug turpat, vecums ir tikai 140 gadi. Egļu Mātes karalienes stumbrā izdevās ieurbt 38 cm, teorētiski 33 cm palika nesasniegti. Ieurbtajā serdenī gadskārtu skaits bija 95. Trūkstošajā daļā, ja egle augusi ar tādu pašu ātrumu, vajadzētu būt 67 gadskārtām. Skaitot kopā 95 + 67 + 10, kamēr egle izaug līdz urbuma vietai – 1,3 m garumam, iznāk 172 gadi. Simt gadus jaunāka par savām gandrīz divreiz tievākajām radiniecēm un kaimiņienēm priedēm! Drīzāk ticams, ka jaunības gados lielā egle ir augusi vēl ātrāk, un tāpēc egļu Mātes karalienes vecumu vērtēju kā 160 gadus(vecākā egle Latvijā).

Milzīgi daudz ļoti vecu priežu atradums džungļos pārtapušajā Krimuldas meža parkā pierāda, ka Ministru Kabineta 2010. gada lēmums par dižkoka kritērija samazināšanu priedēm no 3,0 m līdz 2,5m ir pareizs.

Egļu Mātes karalienes atradums sev līdzi ir atvedis 7 svarīgus atklājumus:

* Tā ir dižegle ar lielāko īstenā stumbra apkārtmēru Baltijas valstīs un arī tālāk uz austrumiem.

* Otrs garākais koks Latvijā

* Pirmoreiz ir tā, ka resnākais savas sugas rekordists vienlaikus ir aŗī čempions garumā.

Saistītie raksti

* Atklāts vislielākais dižkoku blīvums Latvijā, kur tik nelielā platībā koncentrējas tāds dižkoku daudzums — 70 hektāros 80 dižkoki.

* Dažādu reto aizsargājamo sugu neparasta daudzveidība.

*  Krimuldas meža parks pēc patiesības un būtības ir vecākais dabas rezervāts Latvijā, arī Baltijā.

* Šā brīnuma radītāji un arī saglabātāji ir lībiešu vadoņa Kaupo dzimtas pēcteči, firsti Līveni trijās paaudzēs. Būtu viņi ārkārtīgi vērtīgās mastu priedes nocirtuši, kā to dara mūsdienu latvieši – brīnuma nebūtu. Bet sagadījās, ka arī jaunās Latvijas valdība 1922. gadā šo mežu ņēma aizsardzībā. Sagadījās, ka Otrā pasaules kara laikā mastu priedes nepamanīja. Un sagadījās, ka arī komunisma celtniecības periodā līdz 1974. gadam – nepamanīja. Bet tad jau sagadījās, ka nodibināja Gaujas Nacionālo parku.

LA.lv