Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Viltus ziņu sacerētājus nesauciet par žurnālistiem! Saruna ar Jāni Sārtu 27

Foto-Karīna Miezāja

Vai iespējama sekmīga cīņa pret viltus ziņām – saruna ar NATO Stratēģiskās izcilības centra direktoru JĀNI SĀRTU.

Sekojot līdzi viltus ziņām, nākas secināt, ka tās ir ļoti dažādas – gan saturiski, gan emocionālā ziņā. Vai esat mēģinājuši sistematizēt?

Viena no pazīmēm ir melu pakāpe. Tādu “tīro” viltus ziņu no kopējā apjoma nemaz nav tik daudz. Piemēram, kā Ukrainā krustā piesistais puisītis vai Lietuvā – NATO karavīru izvarotā meitene. Pilnībā izdomātas ziņas arī nav īpaši efektīvas, jo parasti izklausās diezgan neticami, un cilvēkiem uzreiz rodas šaubas. Tādēļ biežāk tiek izplatītas cita veida viltus ziņas – dažādas interpretācijas, no konteksta izrauti izteicieni, patiesas ziņas ar atsevišķiem nepatiesiem elementiem un tā tālāk.

Vai ir kas īpašs, kas raksturīgs tieši Baltijas valstīm?

Protams, saturiskais vēstījums ir orientēts uz konkrētu auditoriju, taču tendences pasaulē ir līdzīgas. Mēs runājam par globālu fenomenu. Tikko biju Silīcija ielejā ASV, kur bija liela konference par tehnoloģiju izmantošanu viltus ziņu izplatībā, un nācās secināt, ka līdzīgas problēmas šobrīd risina arī, piemēram, Filipīnas, Šrilanka un daudzas citas valstis. Protams, spēlētāji ir citi, lai arī tur var saskatīt atsevišķas mijiedarbības, piemēram, robotizētos rīkus interneta sociālajos tīklos, lai rastos iespaids, ka apkārt par to visi runā un informācija ir ļoti aktuāla.

Kas ir bīstamākās viltus ziņas?

Bīstamākā ir pati situācija, ka cilvēki vairs nekam netic. Rodas sajūta, ka patiesības nav. Ja tā notiek, diskusija vairs nav iespējama, katrs paliek pie sava. Ko darīt? Lai “uzražotu” viltus ziņu, vajag kādu stundu vai mazliet vairāk, lai atmaskotu, ir vajadzīgs ilgāks laiks un nopietns darbs. Tāpēc katrai viltus ziņai, protams, nav jēgas skriet pakaļ. Taču vajag paņemt spilgtākās, raksturīgākās un parādīt patiesību tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to uzzinātu. Cilvēkiem pārsvarā tomēr nepatīk, ka ar viņiem kāds vēlas manipulēt. Vajag parādīt, ka kāds to mēģina darīt. Vajag panākt, ka cilvēki “ieslēdz” domāšanu.

Ja palasa interneta komentārus pie “LA” rubrikā “Atmaskots” publicētajiem rakstiem, dažreiz redzams, ka ir daļa cilvēku, kas turpina apstrīdēt faktus un cenšas pierādīt, ka viltus ziņa tomēr bijusi patiesa.

Jā, ar to jārēķinās. Angliski to apzīmē ar terminu “cognitive biases” – tā ir saprāta subjektivitāte, kas alkst pieņemt visu, kas atbilst konkrētās personas pasaules redzējumam, bet atgrūst un apstrīdēt to, kas tam neatbilst. To veicina arī interneta sociālie tīkli, piemēram, “Facebook”, kas šķiro informāciju un piedāvā cilvēkam tieši to, ko viņš alkst skatīties. Trampa kampaņas laikā ASV tika novērots, ka ar viltus ziņām internetā dalījās miljoniem cilvēku, bet ar šo pašu viltus ziņu atmaskojumiem (t. s. “fact checking”) dalījās vien desmitiem tūkstošu.

Viltus ziņās, kas nāk no Krievijas, īpašs uzsvars ir uz tām, kas saistītas ar NATO. Taču Krievijas mediju labticīgs lietotājs te varētu samulst. Vienu dienu stāsta, ka NATO tūlīt sabruks, ka tā ir vāja, jo sūta uz Austrum­eiropu vecu un salauztu tehniku, bet tūlīt pēc tam apgalvo, ka Krievija ir apdraudēta, jo NATO bīstami pietuvojusies tās robežai. Kā tas iet kopā?

Šīs ziņas tiek sūtītas dažādām auditorijām. Stāsti par “vājo NATO” ir primāri domāti Baltijas valstīm – sak, nedomājiet, ka tā spēs jūs aizsargāt. Savukārt stāsts par to, ka NATO “aplenc” Krieviju, ir vairāk domāts iekšējai lietošanai. Tādi polāri pretēji vēstījumi bija arī pēc teroristu uzbrukumiem Francijā. Starptautiskajos medijos Krievija demonstrēja līdzjūtību un atbalstu Francijai, bet Krievijas medijos bija ļauns prieks – tā viņiem arī vajag, tas par to, ka nesadarbojās ar mums, ieviesa sankcijas…

Vai tad šos ārējos un iekšējos ziņu kanālus var tā stingri nodalīt?

Pārsvarā cilvēki tomēr pieturas pie ierastajiem ziņu avotiem un tos nemaina. Turklāt ne visi ir gatavi informāciju savā prātā apstrādāt un analizēt. Piemēram, ja desmit gadus stāsta par NATO sabrukšanu, cilvēkiem vajadzētu aizdomāties – kāpēc tad tā vēl nav sabrukusi? Bet tādus jautājumus šo ziņu skatītāji parasti neuzdod. Informācijas saņemšana mūsdienās arvien vairāk sāk līdzināties “ātrās ēdināšanas” (“fast food”) ieskrietuvēm. Daudziem pietiek ar ziņas virsrakstu, bildi un varbūt pāris teikumiem. Padziļināta informācija ar faktiem un analīzi daudzus vairs neinteresē, tai nav laika. Tas ir ļoti pateicīgi viltus ziņu izplatītājiem. Mums būtu jāmēģina mainīt šos “ātrās ēšanas” paradumus.

Saistītie raksti

Pēdējā mēneša laikā “LA” atmaskoja divas viltus ziņas, kurās pavīdēja bēgļu tēma. Vispirms NTV dramatiskajā sižetā ar saukli “latviešu drīz nebūs” tiek samelots, ka Igaunijai izdevies saglabāt pozitīvu demogrāfisko statistiku tikai tāpēc, ka valstī pēdējā gada laikā ieradušies vairāk nekā 1000 Sīrijas bēgļu, lai gan skaitlis ir 10 reizes mazāks. Otrs – avīze “Vesti segodņa” bija milzīgs vāka materiāls ar virsrakstu “Arābus uz Latviju sūta veseliem ciematiem”, kas patiesībā bija nevis kāds Eiropas Savienības lēmums vai pozīcija, bet sagrozīts izteikums no vienas Eiroparlamenta deputātes intervijas. Sabiedrība ir atslābusi no bēgļu tēmas, jo redz, ka Baltijas valstīs viņi īpaši neuzkavējas, kāpēc krievvalodīgie mediji ar to jo­projām grib spēlēt?

Tas ir emocionāls temats – “svešie” pret “savējiem”. Iepriekš varēja pārliecināties, ka tas aizskar lielu daļu sabiedrības un ar to var manipulēt, tāpēc tagad to ik pa laikam mēģina “uzsildīt”. Tā ir mutuļošana, ko mēs noteikti manīsim vēl un vēl. Jebkurš normāls žurnālists, apskatoties ziņu par arābu ciematiem, kurus sūtīs uz Latviju, tūlīt saprastu, ka tās ir muļķības. Patiesībā cilvēkus, kas izplata šādas viltus ziņas, nemaz nevajadzētu saukt par žurnālistiem. Tur nav ne ētikas, ne morāles standartu. Viņi vienkārši meklē iespēju maldināt sabiedrību.

LA.lv