Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

“No vakarsaules atblāzma tev sejā”

Upesleja_5

Dziesma un dzeja Sarmai Upeslejai draugos kopš ganu dienām Dundagas pusē – strazdu rīti, takas virsājos, akmens sāna siltums, vecmāmiņas un mātes dziedātās tautas dziesmas un ziņģes. Tur un senajā Dundagas pilī, kur 1951. gadā iesākās Sarmas skolas gaitas, arī tapa pirmie dzejoļi.

Vēlāk Tukumā, skolas sienas avīzē pa dzejolim, otram, trešajam… Studiju gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežtehnikas fakultāte jau daudz draisku un sirsnīgu draugiem veltītu rindu, vēlāk arī izvadīšanas dzeja.

 

Publicēta laikrakstā “Kultūras Forums”; Kurzemes novadu Dzejas dienai veltītajā apkopojumā “Piedziedājums”; Liepājas literātu žurnālā “Helikons”, laikrakstā “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”.

2010. gadā izdots pirmais dzejas krājums “Zalkša bezgalība”. 2012. gadā sadarbībā ar liepājnieku Māri Rein
bergu izdota likteņa proza dzejā (dvēseļu dialogs) “Tik tuvu Tev” – Jāņa Sudrabkalna saruna ar viņa mūža mīlestību ievērojamo aktrisi Birutu Skujenieci. Arī šīs dzejas audioieraksts aktieru Sigitas Jevgļevskas un Jāņa Paukštello lasījumā. 2013. gada pavasarī sarunu dzejā “Tik tuvu Tev” iestudējis “Liepājas metalurga” Tautas teātris.

 

– Ja tev būtu pašai savs ekslibris, kas tajā būtu attēlots?

S. Upesleja: – Droši vien upe un saule, jo upe ir plūstoša kā dzīve, kurā viss mainās. Bet saule visam piešķir krāsu un mirdzumu, arī upes plūdumam un visam, kas upei, tātad – dzīvei, ir apkārt. Caur sauli, plūdumu un mirdzumu mūs uzrunā Dievs jeb Augstākais, jeb Kosmoss – vārdam, kā to nosauc, nav nozīmes.

– Ko tev varētu pārmest līdzcilvēki, un kādus pārmetumus tu nebūtu pelnījusi?

– Dzīvoju ar sajūtu, ka es nevienam neko nedrīkstu pārmest. Bet, ja kāds kaut ko grib pārmest man, tad tā ir viņa personīgā darīšana. Jo pārmetumi rodas arī tad, ja no otra kaut ko par daudz gaidām, bet nesagaidām.

– Ja tev būtu iespēja parunāt ar kādu cilvēku, kura vairs nav, kurš tas būtu? Ko tu viņam gribētu pateikt vai pavaicāt?

– Es vēlētos parunāties ar Aspaziju, jo viņa bija ļoti gaišs un dzīvotpriecīgs cilvēks, kas ticēja, ka labais un skaistais mainīs pasauli, un bija viena no pirmajām, kas aicināja tā laika sabiedrību, īpaši sievietes, iesaistīties šajā procesā. Taču laikmeta grieži viņu samala. Es Aspazijai vēlētos pateikties, pasacīt, ka paveiktais bija tā vērts, jo tas, ko viņa kopā ar Raini izdarīja latviešu tautas atmodas labā, vēl nav līdz galam izvērtēts un novērtēts. Vēl gribētu pateikt: ļoti žēl, kā viņa sadega pati sevī.

 

 

Sarunas ar Aspaziju

 

Tu divu gadu simtu krustā stāvi,

kur žēlojis tik tiešām nav neviens,

kaut sirds par daili dziedāja zem 
nāves,

zem nāves dvašas akmens pliens bij’ ciets.

 

Tu gadu simtu krusta ejā lāpa,

tur dvēseli tev ņēma upurim,

kaut sirds pēc sapratnes un miera slāpa,

tavs vainags mirdz no ērkšķu asinīm.

 

Tu gadu simtu krusta ēnā gaisma

sirdslāsēm piloša uz Debesīm,

tu sidrabota, brīnišķīgi skaista,

un garām Laiks bez pārmetuma slīd.

 

***

Tavs laikmets vairākkārt sniedz tukšu lozi,

viļ malduguns pār purva akaci,

krāc kaislības kā kumeļi bez grožu,

rauj sarkans liesmu kamols ugunī,

kur pelnos viss, top akmenscieta seja

un krūtīs kliedziens, kliedziens izmisis.

 

Sauc saukdama, krīt atbalss tumsas pusē,

balss dziestošā kā tālais pūces vaids,

laiks sajucis – cits cita miņā pulsē –

tur mātes acis, iemīļotā vaigs

dziļdziļā izsāpēto ilgu upē

viz zelta irklis – senaizmirstais smaids.

***

Tev atkal mirklīgs vilinājums glāzē,

ne spārnu ilgo sirds, ne zieda skats,

bezzvaigžņu nakts ir Tavu skumju māsa

un cēlo domu vietā – tumsas kakts.

 

Kurp domas klīst, un sirds – vai tā vēl gaida?

Ne roze vāzē, cerība tur vīst,

zem vientulības pelēcīgā smaida

rit asara un dziļi sirdī krīt.

 

Zem gurdiem plakstiem vienaldzības ēnas,

trīs dvēsele kā sveces liesma trausla,

ir tā kā izmisums pil projām lēnām.

 

Mans mierinājums, Tevis nesadzirdēts,

kā migla loga rūtī noraso,

uz galdauta kūst sarkans vīna piliens.

 

***

Kad sirdī savā paveries, ko redzi?

– Tur kaislības ar dvēsl’es gaismu 
cīnās

kā vērmeļvilnis kamols krūtīs veļas,

līst sāpe skatienā un rūgtā smīnā.

 

Ir atkal brīdis – gribai jāizšķiļas

no samezgloto dienu kamola –

tai druvā iet, kur sējējs nepieviļas,

kas aug un cero vārdu krāšņumā.

 

Laid brīvo domu dziļos zvaigžņu 
ceļos,

tur sadzirdēsi sevim atbalsi,

tad lapu vērsi, jaunā dienā ejot,

un jaunus vārdus vaļā raisīsi!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+