Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. janvāris, 2016
Drukāt

Gatis Liepiņš: Kāpēc Ogrei veltītā grāmatā slavina kolaborantu? (16)

No privātā arhīvaNo privātā arhīva

GATIS LIEPIŅŠ

Manā īpašumā nonāca nupat 2015. gadā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā grāmata “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”. Ogres pilsētai to veltījusi krieviski rakstošā laikraksta “Nedēļa Ogrē” žurnāliste Natālija Ketnere.

Grāmatā apkopoti dažādi materiāli par Ogres pilsētu un tās vēsturi, cilvēkiem, pārsvarā izmantojot periodiku un agrāk veiktās intervijas. Ir apsveicama vēlme un apņemšanās izveidot šādu izdevumu, tomēr izmantotie avoti un no tiem iegūtā informācija nav izvērtēta kritiski. Mans mērķis nav recenzēt šo grāmatu, tomēr vēlos norādīt uz kādu būtisku piemēru, kāpēc ir svarīgi neizmantot vienpusīgi iegūtu informāciju.

Grāmatas 197. – 203. lpp. ir veltīta “Ogres kriminālās nodaļas priekšniekam” Vladislavam Laizānam. Grāmatā par viņu teikts – dzimis 1930. gadā Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, 17 gadu vecumā atbraucis uz Rīgu un iestājies “milicijas skolā” un no 1949. gada strādāja “Latvijas IeTK kriminālajā meklēšanā” Ar sadales norīkojumu nosūtīts uz Komsomoļsku pie Amūras, “kuru cēla ieslodzītie, brīvlīguma pilsoņi, kā arī komjaunieši aktīvisti no visdažādākajiem Padomju Savienības reģioniem”.

Patiesībā Vladislavs Laizāns no 1949. – 1952. gadam mācījās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā, kuru beidzot strādāja kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilvarotais – izmeklētājs. PSRS IeM (starptautiski pazīstama kā MVD). Komsomoļskā pie Amūras atradās GULAG nometņu tīkls un tur bija ieslodzīti arī daudzi padomju politiskajās represijās cietušie latvieši, tādēļ, visticamāk, tieši kā Latvijas apstākļu pazinēju Laizānu nosūtīja strādāt uz šo nometņu sistēmu. Līdz 1953. gadam viņš strādāja Habarovskas novada De-Kastras ciematā Celtniecības Nr 507 labošanas darbu nometnes pārvaldē un Komsomoļskā pie Amūras Ņižņeamurskas labošanas darbu nometnē. Laizāna kā operatīvā pilnvarotā IeM virsnieka pienākumos visticamāk neietilpa “šaušana, pakaļdzīšanās, sēdēšana slēpņos”, bet jau ieslodzītu, fiziski un morāli pazemotu cilvēku pratināšana un vervēšana, krimināllietu safabricēšana.

Šajā pašā nometnē kā Ketnere raksta “pavisam neromantiskā gaisotnē un ļoti nepatīkamu cilvēku klātbūtnē – kriminālnoziedzinieku nometnē” iepazinās ar nākamo sievu – jauno ārsti Veru, kura turp nosūtīta sadalē pēc Habarovskas medicīnas institūta beigšanas. Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizāne, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja. Padomju GULAG nometnēs par ieslodzīto veselību pienācīgi nerūpējās, tāpēc lagpunkta ārsta pienākumos galvenokārt ietilpa ieslodzīto “aktēšana” – t.i. noteikšana vai ieslodzītais turpmāk ir derīgs fiziskam darbam vai uzskatāms par novārgušu invalīdu, kā arī miršanas aktu sastādīšana no bada un pārmērīga darba necilvēcīgos apstākļos mirušajiem. Tajā pašā laikā bija daudzi ārsti, kuri centās ieslodzītajiem ierobežotos apstākļos izpalīdzēt, tādēļ ir ieslodzītie, kuri pateicīgi atsevišķiem nometņu ārstiem par dzīvības glābšanu. Šajā darbā viņa nostrādāja no 1952. – 1956. gadam. Vēlāk ilgus gadus Ogrē strādāja par pediatri un ārstēja Ogres bērnus.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā represiju apjomi samazinājās un 1955. gadā pēc paša vēlēšanās Vladislavs Laizāns pārgāja strādāt uz kriminālizmeklēšanas nodaļu milicijā turpat Komsomoļskā pie Amūras, bet 1956. gadā atgriezās Latvijā, kur bija Ogres milicijas priekšnieka vietnieks. 1959. gadā pārcelts strādāt uz Viļaku par milicijas nodaļas priekšnieku, bet tad pēkšņi dienestu pameta. Ketnere raksta: “bet tad piepeši pēc paša vēlēšanās aiziet no dienesta uz VEFu strādāt par…, tikai nebrīnieties, par atslēdznieka mācekli”. Kāds bija iemesls? Tā noteikti nebija “tieksme pēc jaunām zināšanām, pilnīga rīcības brīvība un jebkādu baiļu trūkums pārmaiņu priekšā”. Vladislava Laizāna LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā atrodas dokuments, kurā 1959. gada 25. septembrī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieks Karpačs ziņoja komunistiskās partijas vadībai, ka milicijas kapteinis Laizāns ticis sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanu nosacīti par to, ka 1959. gada 24. jūnijā izdarījis sava dienesta biedra slepkavību “aiz neuzmanības”. Jāpiezīmē, ka viņu pāraudzināt bija uzdots milicijas nodaļas kolektīvam, Valsts Drošības komitejai, tiesai un Ogres rajona prokuratūrai. Viņam piedāvāja saglabāt darbu ar pazeminājumu amatā, bet viņš izteica vēlēšanos iekšlietu orgānus pamest.

1963. gadā, kad bija beidzies divu gadu nosacītais soda termiņš, Laizāna karjera turpinājās un viņš atgriezās strādāt Ogrē un tika apstiprināts par Ogres rajona kinotīkla direktoru, bet 1965. gada jūlijā kļuva par Ogres pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Arī šo amatu Laizāns pameta un aizgāja strādāt uz Ogres trikotāžas kombinātu par atslēdznieku nevis tāpēc, ka viņam “atkal bija nepieciešami jauni izaicinājumi, jauni iespaidi un zināšanas”, kā to raksta Ketnere, bet tādēļ, ka LKP Ogres rajona komiteja viņu no šī amata atbrīvoja it kā veselības stāvokļa dēļ.

Ir dažādas kolaborācijas izpausmes, bet iestāšanās dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi. Kamēr Vācijā tiesas priekšā gatavojas stāties bijušais Aušvicas koncentrācijas nometnes mediķis – sanitārs 95 gadus vecais Hūberts Cafke, kurš apsūdzēts par līdzdalību vismaz 3681 cilvēku slepkavībā, jo Cafke esot zinājis par Birkenavas nometnes uzdevumu kalpot par iznīcināšanas nometni un pārzinājis tās struktūru, kā arī sniedzis atbalstu nometnes organizācijai un tādējādi bijis gan iesaistīts, gan veicinājis iznīcināšanu, tikmēr Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.

Tā kā autore neizvērtē avotus kritiski, apietas ar iegūtajām ziņām pavirši vai vienkārši nezina, ar ko Staļina laikā nodarbojās IeM virsnieki, tiek radīti mīti par personībām, notikumiem un veselu laikmetu. Iespējams, ka joprojām ir dzīvi politiskajās represijās cietušie, kuri atminas Laizānu kā vienu no represiju īstenotājiem.

Droši vien Laizāns “daudzu pilsētnieku atmiņā paliks cilvēks, kurš ar savu piemēru parādīja, ka, kamēr tu šajā dzīvē esi dzīvs un aktīvs, nekad nedrīkst apstāties…”, tomēr vēlākās dzīves laikā izdarītie labie darbi neattaisno pagātnē Latvijas valstij un tautai nodarīto. Un par to sabiedrībai ir jāzina patiesība, tāpēc nobeigumā izmantošu Ketneres kundzes citātu “Vienmēr un visā jābūt patiesam, jo patiesība – tas nav princips, tā ir dzīves pozīcija”.

Autors Gatis Liepiņš ir LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Ko nu sis mates piens no lupam nav nokaltis bet tu re kads virs es esmu.

  2. Nu tev gati labak oalika?

  3. Jevgeņijs Tarnovskis Atbildēt

    Latviešiem patīk skatīties krievu filmas, runāt krieviski, pārdot viņiem savus īpašumus un pēc tam lasīt grāmatas “Par pazaudēto Latviju”.

  4. Taisnība, Gati Liepiņ. Bet arī jūsu viedoklī ir vismaz 50% neapstiprinātu pieņēmumu. Nav gudri iestāties ar putras pilnu muti pret putras ēšanu.

    • ir pieņemt kolaborāciju par normālu parādību. Kā jau rakstā minēts Vācijā līdzīgi gadījumi nonāk tiesā! Latviešu tauta vēl gaida tiesas dienu sarkanarmiešiem un to līdzskrējējiem…

      • Ja dienestu (karošanu) sarkanajā armijā arī uzskatīsim par kolaborāciju, neizvērtējot aspektus, tad mums jāsasēdina visi valstī dzīvojošie vīrieši, kuri līdz 1990. gadam bija paspējuši kaut dienu pavadīt obligātajā karadienestā. Tāpat par režīma kolaborantiem nedrīkst uzskatīt tos, kuri 1944.-45. g. tika Latgalē un Vidzemē mobilizēti, ne arī tos 24. Teritoriālā korpusa karavīrus, kuriem neradās iespēja 1941. gada jūnija beigās aizbēgt, un viņi bija spiesti doties uz Krieviju.
        Kolaborants būs, piemēram, 1940.-41. gada partorgs – neatkarīgi no tā, vai kara laikā Demjanskā sūnas grauze, jebšu sēdēja aizmugurē.

  5. kur bija NA kritiķi, kad grāmatu taisījās rakstīt ?
    .
    Čalovskis, manis dēļ,varētu iztīrīt visas
    laventu-karginu bankas,man no tā ne
    sliktāk ne labāk nepaliktu !
    Ja nu godmannam…

  6. ES politika – noziedznieku cilvēktiesības, bet Latvijā,kā vienmēr, ņem trakāk kā citur. Re, tikko vairākas dienas no vietas masu saziņas līdzekļi ziņoja cik nedēļu, dienu, stundu palicis līdz mēs sagaidīsim Rīgā banku apzadzēju Čalovski. Tādas valdības, tādi slavenības.

  7. Paldies Gatim Liepiņam par informācija. Naiva vai muļkīga apiešanās ar vēsturi nedara godu nedz grāmatas autorei, nedz Ogres pilsētai. Jau no tā vien, kas grāmatā rakstīts, nemaz tuvāk neko nemeklējot arhīvos, katram godīgam un patriotiskam pilsonim būtu jābūt skaidram, ka šādu apšaubāmu tipāžu slavināšana nav morāli pieļaujama. Un kur vēl par to izdot pašvaldības naudu!

    Es uzskatu, ka Ogres pašvaldībai vajadzētu šo jautājumu izskatīt domes sēdē. Tai vajadzētu savu kļūdu labot un oficiāli distancēties no šīs grāmatas.

    • Ko par to saka Helmanis no NA? Kas tur bija tas Helmanis Ogrē – ja nekļūdos, tadvicemērs?

      • Tas vis-pasaules ļaunums Helmanis tāāā traucē sludināt,
        ka nekādas boļševiku okupācijas nebija !
        .
        Ganu krančeļiem pagadījās izdevība atkosties … 🙂

    • Esmu pārliecināts, ka Ogres pašvaldības ļaužu intelekts tālāk par puķu pušķu izskatu un savu naudas maku nesniedzas. Tas, kas sarakstīts tai grāmatā, pašvaldību ne interesē, ne interesēs.

Draugiem Facebook Twitter Google+