Kultūra
Literatūra

Jana Egle: Pārdzīvojumus, kurus izraisījusi sistēma, nevajag pārnest uz tautu 16


Jana Egle
Jana Egle
Foto – Valdis Semjonovs

Rakstniecei JANAI EGLEI, kuras pirmais stāstu krājums izpelnījās Latvijas Literatūras gada balvu prozas nominācijā, izdevniecībā “Latvijas Mediji” tūliņ nāks klajā otrā grāmata – stāstu krājums “Svešie jeb Miļeņkij ti moj”. Tas gan līdzinās, gan atšķiras no iepriekšējā – kaut gan, kā lasītājs visai drīz atklāj, atsevišķas grāmatas daļas saista gan tēli, gan sižeta līnijas, pati Jana Egle grāmatu sauc par stāstiem, nevis daudzbalsīgu romānu. Tomēr daudz par to stāstīt negrib, lai nelaupītu lasītājiem jaunatklāsmes prieku.

Kurš no tēliem atnāca pirmais?

J. Egle: Pirmais bija Margarita, un tas arī ir pirmais stāsts krājumā, bet pārējie gan nav salikti tādā kārtībā, kādā tos uzrakstīju. Biju iecerējusi šo grāmatu bez izteiktas vardarbības sižetos – tā gluži neiznāca, vardarbības, cilvēka nolaupīšanas motīvs ieskanas jau pirmajā stāstā un ir arī citos. Tomēr šī grāmata vairāk nekā “Gaismā” ir par cilvēku atsvešināšanos, par to, kā mākam vai nemākam veidot attiecības. Par to, ka svešais var pēkšņi kļūt tuvs, tuvie kļūt sveši, liktenī var ielauzties pilnīgs svešinieks un izmainīt visu stāstos iesaistīto cilvēku likteni. Bet es negribu pārāk daudz atklāt par tēliem, jo, to izlasot, lasītājiem var tikt atņemts pirmreizīguma prieks lasot.

Lasot šķita – kaut gan katra atsevišķā daļa ir stāsts, kopumā grāmata izskatās kā daudzbalsīgs romāns…

Es tomēr palieku pie tā, ka tie ir stāsti, un vērīgi lasītāji pamanīs šuves – vietas, kuras nesaskan. Sākumā nemaz nebiju iecerējusi rakstīt tik cieši saistītus stāstus. Biju domājusi, ka tajos būs daži kopīgi tēli, tas arī viss, taču stāsti aizgāja paši savā dzīvē, un man arī iepatikās, kā tie veidojas. Ja lasa pēc kārtas, var redzēt, ka pirmie divi tikpat kā nav saistīti un tikai trešajā veidojas saiknes. Pirmos divus stāstus uzrakstīju jau 2014. gadā, divus gadus pirms krājuma “Gaismā” iznākšanas; vērīgs lasītājs pamanīs, ka viens no “Svešo” stāstiem aizceļojis uz “Gaismā”, bet es domāju, ka tas ir aizgājis savu pareizo ceļu.

Jau “Gaismā” bija emocionāli ļoti iedarbīgs, bet šis, iespējams, tieši caurviju motīvu dēļ, kas izskaidro tēlu rīcību, bija vēl spēcīgāks. Lasīju un domāju: cik ļoti mēs reizēm auklējam savas sāpes, nepamanot tos, kuri mums līdzās alkst pēc mīlestības…

Es neteiktu, ka pilnīgi visi cilvēki vai pat vairākums tā dara, bet ir gana daudz tādu, kuri nēsājas ar to savu sāpi – dimanta oliņu, kas īstenībā ir stikls vai pat plastmasa. Jo notikums ir notikums, bet tā glorificēšana – kaut kas pavisam cits. Kaut gan dzīvē noticis arī daudz kas labs, cilvēks fokusā ielicis pašu sliktāko un tumšāko, un netiek no tā vairs prom. Dzīvē ir ļoti dramatiski stāsti. Esmu redzējusi ģimenes, kuras izirst, jo kāds tajās miris, un dzīvais neko nespēj dot dzīvajiem, tikai mirušajam, kuram no viņa vairs neko nevajag… Arī manā dzīvē bija periods, kad biju ielikusi savas dzīves fokusā slikto, bet esmu tikusi tam pāri. Taču es arī nezinu, ko var darīt citādi, man nav risinājuma, varu tikai parādīt, ka tā notiek un kas tad notiek. Lasot varbūt kāds sāks domāt par dzīvi, par to, kas viņa dzīvē ir izrādījies svarīgākais. Tā vismaz var cerēt.

Man šie personīgie stāsti ļoti savilkās kopā ar to, ka tajos lasītājs iziet cauri lielai daļai Latvijas 20. gadsimta dramatiskāko notikumu. Mēs kā tauta arī dzīvojam ar savu traģisko pagātni un diskutējam: piedot un pārkāpt vai nekādā ziņā nepiedot.

Es esmu no tiem, kas uzskata, ka piedot vajag noteikti, bet aizmirst – nekādā gadījumā. Krājumā gan nerakstīju Latvijas vēsturi, tikai to, kā cilvēku personiskie pārdzīvojumi sabojā viņu pašu un tuvinieku dzīvi, taču fakti iepinas iekšā. Tas mums daudziem ir sāpīgs punkts: ko darīt ar to, ko sajūtam kā padomju laikus sevī? Ir ļoti viegli personiskos pārdzīvojumus, kurus izraisījusi sistēma, pārnest uz citu tautu. Protams, ir notikumi, kurus provocējis tieši tas, ka šeit atradušās padomju karaspēka daļas, taču daudz kas no sliktā, ko aprakstu, būtu varējis notikt arī citos apstākļos. Tieši tādēļ ļoti svarīgi nošķirt sistēmas no tautas, no cilvēkiem, lai neiznāk kā Veronikai, kura traģiska notikuma dēļ ienīst visu krievu tautu, arī tos, kas ne pie kā nav vainīgi, kā savu vedeklu.

Neraugoties uz pagātnes peripetijām un tagadnes kašķiem, man – ne vienmēr, bet nereti – ir sajūta, ka mēs šeit, Latvijā, dzīvojošie tomēr esam viena tauta, esam saistīti, lai cik ļoti reizēm to negribētu atzīt vai pat neapzinātos.

Man liekas, ikdienā tas “neapzināmies” nemaz nav tik ļoti izteikts. Es pati esmu akceptējusi krievus, kuri dzīvo šeit, strādā, visbiežāk runā latviski. Viņiem pašiem vairāk ir sajūta, ka viņi ir krievi, tādēļ šeit neiederas. Latviešu valodā diemžēl nav vārda, kas apzīmētu visus Latvijas iedzīvotājus kā tautu, “latvijieši” skan ļoti neglīti un neveiksmīgi. Arī man šķiet, ka pamazām sākam gan sevi apzināties kā tautu, gan arī kļūstam atvērtāki un sirsnīgāki. To palīdz īstenot arī sociālie tīkli – tie gan mēdz būt ļoti negatīvi, bet citkārt palīdz arī meklēt un piedāvāt palīdzību. Man liekas, kopumā latviešiem šobrīd vieglāk izrādīt atvērtību un sirsnību, kuru agrāk, iespējams, bija grūtāk atklāt citiem ārpus ģimenes vai pat ģimenē. Un vēl – mēs tomēr dzīvojam labāk nekā jebkad iepriekš.

To apzinoties, ir skumji skatīties, ka daļā tautas valda milzīgs nīgrums un melnums. Protams, ir daudz cilvēku, kuriem dzīve nav vienkārša, taču visur, arī labklājības zemēs, ir cilvēki, kuriem ir grūti, kuri cieš no depresijas un izdara pašnāvības…

Šovasar izlasīju šveiciešu un britu izcelsmes pētnieciskā žurnālista Johanna Hari grāmatu “Lost Connections” – tā pēta depresiju attīstītajās valstīs. Viņš par galveno depresijas iemeslu uzskata zaudētās saites. Ir redzams – arī nabadzībā, ja tu nezaudē saites ar cilvēkiem, ar dabu, pats ar sevi, depresijai grūtāk tevi pārņemt. Bagātajā pasaulē tieši bagātības dēļ cilvēki arvien vairāk norobežojas no citiem un savstarpējās saites zūd. Cik nav dzirdēts, ka ASV dēls ar tēvu nav tikušies 25 gadus vai kādu citu neaptverami ilgu laiku – ne aiz naida, bet vienkārši nav sanācis satikties… Kad pirmās reizes dzirdēju par šādiem gadījumiem, man tas bija kā sitiens ar cirvi pa galvu. Taču saprotu, ka tā notiek arvien biežāk, ka cilvēki kļūst arvien pašpietiekamāki.

Kopš pirmās grāmatas esat mainījusi dzīvi, kļūstot no pašvaldības iestādes vadītājas par pašnodarbinātu personu. Tas ir diezgan drosmīgs lēmums, jo ne jau tikai Latvijā vien rakstnieki iztiku pelna citās jomās…

Saistītie raksti

Kad tā jautājat, izklausās, it kā es būtu izvēlējusies rakstniecību kā profesiju. Tā nebija. Es biju tiktāl izdegusi, izsīkusi savā amatā, ka bija bail atkal iekrist depresijā. Darbs ir ļoti svarīga mūsu dzīves daļa, bet man bija sajūta, ka varu tajā vairs tikai eksistēt. Iespējams, pēc kāda laika atkal būtu cēlusies augšup, jo izdegšanas sajūta ir bijusi arī iepriekš un tikusi pārvarēta, bet šoreiz izvēlējos aiziet. Sākotnējais scenārijs nebija, ka palikšu kā radošā persona, bet tagad domāju, ka pamēģināšu. Ja neveiksies, domāšu, kā atrast darbu.

Patiesībā šo gadu esmu jutusies tik labi un tik daudz strādājusi – negaidīju, ka tik daudz strādāšu, tiesa, lielākā daļa darbu bija neapmaksāti, bet man tie sagādāja lielu gandarījumu. Veselības aprūpe gan mani kā pašnodarbinātu personu mazliet biedē, jo ģimenē ir arī mikrouzņēmuma darbinieks, un es šaubos, vai kā pašnodarbinātā spēšu tik daudz nopelnīt, lai prasīto nodokli nomaksātu. Te nu jāizšķiras – vai katru mēnesi maksāt ap simts eiro vai arī, ja gadījies saslimt, atrast tos divus vai trīs simtus… Patiesībā veselības aprūpes grozījumu sakarā vairāk domāju par citiem cilvēkiem, ne tik daudz par sevi – mēs esam liela dzimta, bēdās viens otru nekad neesam atstājuši. Taču domāju, ka ir cilvēki, kuriem būs daudz grūtāk, un neba nu viņi visi ir noziedzīgi nodokļu nemaksātāji. Mani sāpina tas, ka jau līdz šim tie, kuri strādā lielajos valsts un pašvaldības uzņēmumos, līdzās labajai algai saņēma apmaksātu veselības polisi, savukārt tie, kuri godīgi strādā mikrouzņēmumā vai kā pašnodarbinātie, kas ir legāli nodarbinātības veidi, un viņiem jau tā ir mazliet grūtāk, jo nepienākas noteikti sociālās nodrošināšanas veidi, vēl saņem šo slogu klāt.

Par sevi uzskatu – ne pie kā nevajag krampjaini turēties, lai tas būtu darbs, dzīvesvieta vai kāds statuss. Dzīve plūst, mainās, un nav nekāds nihilisms to pieņemt.

LA.lv