Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
23. jūlijs, 2012
Drukāt

Pārlaida nakti uz ābeles zara


Foto - Artis DrēziņšFoto - Artis Drēziņš

Rūjienas novada Vilpulkas pagasta iedzīvotāji Rudīte Lokmane (37) ar dēlu Denisu (14) 12. jūlija pēcpusdienā pulksten trijos iegāja mežā, no kura izkļuva tikai nākamās dienas vidū. Nosaluši un izlijuši. Viņi apmaldījās zināmā vietā.


“Denisam ļoti sagribējās meža zemenes. Arī man nekas nebija pretim paogot un pie reizes paskatīties, vai ir gailenes,” atceras Rudīte, kurai meža velšu vākšana sniedz ģimenei arī papildu ienākumus. Sievietei ir vēl divas meitas, vīrs Ivans strādā celtniecībā. Rudīte kādreiz bijusi pārdevēja, diemžēl slimības dēļ bijusi spiesta darbu pamest. Tagad mājsaimniece, par kuru pagastā dzird labus vārdus runājam, “Latvijas Avīzes” lasītāja.

 

Pārsteidza izcirstie koki un negaiss

Rudīte ar dēlu sēdās uz velosipēda, lai dotos no Vilpulkas pagasta centra, kur mitinās daudzdzīvokļu mājā, uz pāris kilometru attālo Latvijas–Igaunijas robežu, vietu, kur no bijušās dzelzceļa līnijas posma Rūjiena–Pērnava palicis vien uzbērums. Pirms diviem gadiem tur bijušas lieliskas zemenes, bet abpus uzbērumam – gaileņu vietas.

“Uzbērumu atradu, bet mežu vairs nepazinu, jo bija izzāģēti koki. Mazliet palasījām zemenes un iegājām mežā, bet tas bija ļoti slapjš un purvains.

 

Sāka apmākties, un es dēlam teicu, ka jāiet atpakaļ uz uzbērumu, bet to vairs nevarējām atrast. Tad gājām pa traktora pēdām, bet tās ieveda vēl dziļāk purvā, kāda taciņa – tāpat. Sāka zibeņot, dārdēt pērkons un gāzt lietus. Izslēdzu mobilo, jo “Latvijas Avīzē” biju lasījusi, ka Ķīnā kādu zibens nospēra tikai tāpēc, ka bija ieslēgts telefons,” stāsta 
Rudīte.

 

Abi atraduši pauguriņu visapkārt esošajā līkņā un stāvējuši. Negaiss pārstājis, taču turpinājis līt. Lietussarga nebijis, un māte ar dēlu jau sen bijuši cauri slapji. Sauli neredzēja, tāpēc nebijis iespējams orientēties pēc debess puses. Tomēr nolēmuši kustēties. Beidzot mazliet palaimējies: atradusi Latvijas–Igaunijas robežstabu ar ciparu 323. Tas gan abiem neko nav izteicis, vien to, ka atrodas uz robežas.

 

Zvana 
pa ārkārtas numuru

“Sāka krēslot, un pusastoņos ieslēdzu telefonu un piezvanīju pa ārkārtas numuru 112. Mani savienoja ar robežsargiem Valmierā. Pateicu, kas noticis un par robežstabu. Vispirms man noprasīja personas kodu, bērna vecumu un telefona numuru un tad ieteica, lai paliekam uz vietas un gaidot, tad lika iet pa kreisi no staba. Gājām, bet priekšā bija visādi kanāli un brikšņi. Beidzot izlauzāmies līdz aizaugušam ābeļdārzam,” stāstu turpina Rudīte.

Telefonam nebija iespējams ieslēgt globālo pozicionēšanas sistēmu, līdz ar to glābējiem precīzas nomaldījušos koordinātas nav bijušas.

 

Pamazām satumsis. Lietus turpinājies. Zeme bijusi slapja, tāpēc abi uzkāpuši vecā ābelē un apsēdušies uz divus metrus augsta zara. Bijis auksti, un māte dēlam atdevusi savu jaku. Ap pusnakti sākusi gaudot sirēna, dzirdējuši arī cilvēku ūjināšanu. Bļāvuši pretim, taču neesot sadzirdēti. Meklētāji bija ieslēguši arī gaismas, taču pazudušie tās neredzēja.

 

“Četros no rīta modināju piemigušo dēlu un teicu, ka jāiet. Sāka zvanīt telefons. Tas bija izmircis, es dzirdēju, ko man saka, bet sapratu, ka mani nedzird. Tad man pateica, ja abi esam sveiki un veseli, tad lai atvieno signālu. To arī izdarīju. Gājām. Atradām aizaugušas pļavas. Denisam sāka gribēties ēst, un viņš mielojās ar avenēm. Tad parādījās uzbērums, un sākām pa to iet. Ap divpadsmitiem beidzot pamanījām, ka pretim nāk vīrs kopā ar policistu un kaimiņu. Iedeva sausas jakas, policists pajautāja, vai nav nepieciešama medicīniskā palīdzība, bet nebija. Ejot laukā no meža, redzēju vairākas policijas un privātās automašīnas. Negaidīju, ka mani meklēs tik daudzi policisti, robežsargi, mednieki, zemessargi un kaimiņi. Tas bija ļoti sirsnīgi. Policisti sacīja, lai ejot mājās un pirmdien atbraucot uz policiju un visu izstāstot. Neviens man neko nepārmeta,” savu stāstu beidz Rudīte.

 

Turpmāk 
vairāk uzmanīsies

Rudīte atkal iet mežā, bet tagad jau daudz uzmanīgāk. Vairāk cenšas izvēlēties valsts apsaimniekoto mežu, kurā esot liela kārtība, stigas un ceļi. Tagad ir melleņu laiks. Iepircēji gan samazinājuši cenu par kilogrami no Ls 1,40 uz 1,20. Taču savus 15 latus, centīgi darbojoties, astoņās stundās “salasīt” varot. Bailēs no meža nav iedzīvojies arī Deniss, taču sapratis, ka mežā jokot nedrīkst. Kad lūdzu papozēt pie koka, kā tad abi meklējuši ceļu, dēls sirsnīgi pieglaužas mammai.

 

Uzziņa

Lai izvairītos no šādām un līdzīgām nepatīkamām situācijām mežā, kas var kļūt bīstamas veselībai un pat dzīvībai, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests aicina ogotājus un sēņotājus ņemt vērā dažus vienkāršus ieteikumus:

Pirms došanās uz mežu paziņo par savu nodomu piederīgajiem, cik iespējams, precīzāk norādot vietu, uz kuru dosies. Tāpat informē par laiku, cikos plāno atgriezties.

Mežā netēlo partizānu. Sēņu vai ogu lasīšanai nav nepieciešams ģērbties kamuflāžas krāsas apģērbā. Spilgtas krāsas apģērbs palīdzēs glābējiem ātrāk tevi ieraudzīt.

Parūpējies, lai tev līdzi būtu personu apliecinošs dokuments vai vismaz lapiņa ar uzrakstītu vārdu un dzīves vietas adresi.

Pilnībā uzlādē sava mobilā tālruņa bateriju. Pilnībā paļauties uz telefonu gan nevajadzētu. Tas var pazust, sabojāties, var nebūt zonas, arī pēc telefona zvana šobrīd vēl nevar noteikt precīzu atrašanās vietu: tas atkarīgs no pārklājuma zonas un tuvumā esošo mobilo sakaru raidītāju skaita un var būt līdz pat puskilometra rādiusam.

Neaizmirsti par savu veselību. Ņem līdzi pirmās palīdzības piederumus, tie neaizņem daudz vietas, bet būs noderīgi, ja kas atgadīsies. Gadījumā, ja ik dienas jālieto kāds medikaments, pārliecinies, ka tas ir paņemts līdzi.

Paņem līdzi ūdens pudeli un šokolādi, kas apmaldīšanās gadījumā palīdzēs tev atgūt nepieciešamo enerģiju.

Ja proti rīkoties ar kompasu, neatstāj to mājās.

Ierodoties mežā, palūkojies visapkārt. Dzelzceļš, ceļi vai zīmīgi koki var būt labi orientieri apmaldīšanās gadījumā.

Centies sekot līdzi laikam, lai neatgadās tā, ka mežā paliec līdz tumsai, kad atrast izeju no sveša meža būs daudz grūtāk. Atceries, ka rudenī tumsa iestājas daudz agrāk.

Ja saproti, ka esi apmaldījies, nekrīti panikā. Panika kļūs par ļaunāko ienaidnieku, jo stresa situācijā nespēsi objektīvi novērtēt radušos situāciju. Apsēdies, atpūties, centies noorientēties apvidū un tikai tad sāc atpakaļceļu.

Centies saklausīt, vai tuvumā neatrodas šoseja vai liels ceļš. Ja maldoties pamani kādas mājas, nekautrējies pajautāt pareizo virzienu.

Centies izsaukt glābējus, zvanot pa tālruni 112, un nosaukt tiem konkrētus orientierus, pēc kuriem jūs meklēt.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+