Kultūra
Kultūrpolitika

Radošās savienības aicina uz pilsonisku aktivitāti 16

Publicitātes foto

Piektdien, 1. jūnijā, Lielajā ģildē norisinājās Radošo savienību plēnums, kurā atzīmēja tieši pirms 30 gadiem notikušo leģendāro radošās inteliģences sanāksmi, kā arī diskutēja par to, kāda ir mākslinieku loma mūsdienās un kā mijiedarbojas vara un kultūra, valoda un identitāte.

Plēnumā divās paneļdiskusijās, ko vadīja Zaiga Pūce un Orests Silabriedis, piedalījās režisors Valters Sīlis, ekonomists Pēteris Strautiņš, literatūrzinātniece Ieva Struka, režisore Krista Burāne, dzejnieks un tulkotājs Jānis Vādons, tēlnieks Igors Dobičins, režisors Dāvis Sīmanis un ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis. To klātienē apmeklēja dažādu radošo jomu pārstāvji un mākslinieki, valsts amatpersonas, politiķi, kultūras un citu institūciju vadītāji, kā arī citi interesenti, savukārt tiešraidi internetā vēroja ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā, Vācijā, Luksemburgā un pat Taizemē. Plēnumu organizēja Latvijas Radošo savienību padome, atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome.

Kultūras ministre Dace Melbārde savā apsveikumā Radošo savienību padomei norādīja: “Kultūra nav nozare, tā ir visa pamats, vai runa ir par indivīdu, sabiedrību vai valsti […] To nekad nebūs par maz uzsvērt!” Paneļdiskusijās runātāji pieskārās gan šim aspektam, gan arī vairākiem neērtiem jautājumiem, piemēram, čekas maisu atvēršanai, mākslinieka un citu profesiju pārstāvju salīdzinājumam un pretnostatījumam vai latviešu valodas statusam, kas nenovēršami raisīja pretrunīgas diskusijas. Plēnuma noslēgumā Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja Dace Bluķe nolasīja Rezolūcijas projektu, kuru šobrīd jau rediģētu un papildinātu publicējam šeit.

Latvijas Radošo savienību plēnums 2018

REZOLŪCIJA

Latvijas simtgades gadā, 28 gadus pēc neatkarības atgūšanas, Latvija līdzīgi pārējām Austrumeiropas bloka valstīm saskaras ar virkni nozīmīgu sociālu un ekonomisku problēmu, kas ietekmēs tās pastāvēšanu tuvākajā nākotnē – depopulācija, augsts korupcijas līmenis un aplokšņu algas, pasivitāte vēlēšanās, tendence ierobežot vārda brīvību, humanitārās izglītības nozīmes samazināšanās. Mēs, Radošo savienību plēnuma dalībnieki, Latvijas Radošo savienību biedri, vēlamies vērst sabiedrības uzmanību uz vairākiem būtiskiem jautājumiem:

1. Par cenzūru un pašcenzūru

Latvijā tāpat kā citur demokrātiskā pasaulē, kur valda brīvais tirgus, demokrātija un sociālie mediji, dominē sabiedriski pieņemtais viedoklis par lietu kārtību. Politkorektums, ekonomiskā atkarība no fondiem un projektu finansētājiem, bailes tikt izstumtam no profesionālās un sabiedriskās vides dažkārt tuvojas cenzūrai, kas rosina mākslinieku pašcenzūru.

Runas brīvība ir fundamentālas tiesības, kas pienākas ikvienam demokrātiskas valsts pilsonim. Taču radošajai inteliģencei un kultūras darbiniekiem ir pienākums saglabāt domas brīvību un īstenot savu runas brīvību – paužot viedokli arī par sabiedriski svarīgām, neviennozīmīgām tēmām un riskējot ar nosodījumu un sankcijām.

2. Par nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības nozīmi

Pašorganizēšanās princips ir pamats organizētai pilsoniskai sabiedrībai un demokrātiskai iekārtai. 2017. gadā tika pieņemts “Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums”. Tas bija nozīmīgs valstisks apliecinājums, ka radošās organizācijas ir būtiskas, veidojot kultūras vidi Latvijā un pārstāvot radošo personu intereses.

Vienlaikus kultūras nevalstisko organizāciju (NVO) un biedrību situācija vispār Latvijā pēdējos gados ir pasliktinājusies. Dažādie nodokļu izmaiņu piedāvājumi, striktāki NVO saimnieciskās darbības ierobežojumi, mainītais ziedošanas regulējums – NVO sektora viedoklis par šīm būtiskajām pārmaiņām netika ņemts vērā. Tas vairo neticību, ka rezultāti ir sasniedzami konstruktīva dialoga un racionālas argumentācijas ceļā. Lai demokrātija nekļūtu dekoratīva, ierēdniecībai pēc būtības ir jāvērtē, vai un kā likumdošanas iniciatīvas ietekmēs NVO sektoru, un jāuzklausa sabiedrība.

3. Kultūras un kultūrizglītības nozīme

Kultūras vieta vispārējās izglītības sistēmā samazinās. Prasmēs un kompetencēs balstīta izglītība, iespējams, daudz labāk sagatavos jauniešus darba tirgum, taču humanitārā izglītība un kultūrizglītība ir nepieciešama, lai izaugtu spriestspējīga, uz vērtībām orientēta un emocionāli attīstīta cilvēciska būtne. Valstij, apzinoties daļas sabiedrības ierobežotās ekonomiskās iespējas, ir jānodrošina kultūras izglītības pieejamība bērniem un pusaudžiem.

Dažkārt šķiet, ka ir aizmirsta mūsu Satversmē definētā Latvijas valsts pastāvēšanas jēga, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

4. Par brīvību kultūras jaunradē

Lai saglabātu latviešu nāciju, latviešu valodu un valstgribu nākamajiem 30 gadiem, ir nepieciešams valsts atbalsts kultūrai. Ir nepieciešams stiprināt kultūras nozari, tās pašapziņu, ko būtiski ietekmē arī cilvēka cienīgs atalgojums valsts, pašvaldību kultūras institūcijās un kultūras NVO.

Valsts atbalsts nepieciešams ne tikai dekoratīvai un ideoloģiski pareizai mākslai – bet tieši jaunradei, estētiskiem meklējumiem un sociāli aktīvai mākslai. Tāpēc ir būtiski atjaunot Valsts Kultūrkapitāla fonda neatkarību un nodrošināt VKKF finansējumu līdzvērtīgā apjomā kā tuvākajās kaimiņvalstīs, Lietuvā un Igaunijā.

Galerijas nosaukums
LA.lv