“Rīt es raudāšu – to es zinu” 0
Nākamgad svinēsim 150 gadu jubileju spilgtākajai latviešu dzejniecei Aspazijai (1865 – 1943).
Nesen beidzās viņas darbu autortiesību termiņš, un patlaban Aspazijas darbi kļuvuši brīvi lasāmi arī digitālā vidē un izmantojami. Tas ļauj cerēt, ka dzejniece, kuru it kā visi pazīstam (kaut tādēļ vien, ka ikviens vismaz reiz dzirdējis “Circenīša Ziemassvētkus”), gūs plašāku ievērību un dziļāku, daudzpusīgāku savas ļoti neviendabīgās daiļrades izvērtējumu.
“Vispirms bija Aspazija, tad – Aspazija un Rainis, pēc tam – Rainis un Aspazija, un beigās palika tikai Rainis.” Apmēram tā Aspazija raksta kādā rūgtuma brīdi pēc atgriešanās no trimdas. Dzejniece, kura ienāca latviešu literatūrā kā viesulis, apžilbinot literāro sabiedrību ar savu spilgto personību un uzdrīkstēšanos, šokējot pilsonisko sabiedrību ar savu “nepiedienīgo” dzīvesveidu (pusšķirta sieviete 19. gadsimta beigu Latvijā tomēr nebija necik izplatīta parādība), teju brīvprātīgi upurēja gan savu slavu, gan daiļradi, ne tikai piekāpjoties Raiņa talanta priekšā, bet, vēl vairāk, to atbalstot, rūpīgi kopjot un uzmundrinot biežajos bezcerības brīžos. Savā dzejā un drāmā dumpiniece, savos stāstos un apcerējumos feministe, dzīvē Aspazija nosliecās uz sievietei tipisko “mājas eņģeļa” lomu. Tas nenāca par labu ne abu dzejnieku attiecībām, īpaši sākot ar trimdu Kastaņolā, kur Rainis uzplauka, bet Aspazija nīka bez ierastās sabiedrības uzmanības, ne arī viņas darbiem. Iespējams, tieši tādēļ Aspazijas daiļrades pēdējais posms – pēc atgriešanās no trimdas – palicis mazzināms un to lielākoties lasa tikai jomas speciālisti. Tādēļ šajā publikācijā, kas pieskaņota laikraksta numura tematam, vēlos aktualizēt tieši dzejnieces vēlīno mantojumu – dzejoļu krājumu “Raganu nakts” (1923. gads).
Vaiņagotie
Debess vainago tevi,
Jaunība:
Ar dienu sarkano zeltu,
Ar nakšu tumšo topasu,
Saule uz pieres tev lec,
Zvaigznes no acīm spīd.
Tu, augstākā dievība,
Pār tevi nav nekā!
Zeme vainago tevi,
Jaunība:
Apkaisa tevi ar ziediem,
Apvij ar vīna vītēm
Kā jaunu, dusošu Bakchu
Pie apgāstiem vīna kausiem
Tu, skaistākā dievība,
Blakām tev nav nekā!
Aši tu steidzies pār dzīvi,
Jaunība:
Dienas kā medniece gūsti,
Laiku kā pļāvēja pļauji,
Līdz ar atkusni atnāc,
Līdz ar saulgriežiem eji.
Tu, dievības pastara,
Pēc tevis nav vairs nekā!
Rīt un šodien
Rīt es raudāšu – to es zinu,
Bet šonakt es purpura dzīrās svinu,
Šonakt es dejoju raganu deju!
Rīt atkal zemu pie zemes es plakšu,
Un smagi nēsāšu asaru sagšu,
Bet šonakt es sarkanos plīvuros eju!
Dzied visi nervi man fantāzijas,
Pa dzīslām šalcošas urdzirņas vijas,
Bet rītu kā upe es dumbrā sikšu –
Šai naktij – kā bite rozes traukā –
Es visu saldumu izsūkšu laukā,
Bet rītu zaļglumā purvā es stigšu –
Šī nakts lai atdod man visas balvas,
Mans rīts būs puķu kāts bez galvas, –
Šonakt es ap mēnesi vaiņagu vīšu!
Šonakt vien es dzīvoju – to es zinu,
Šonakt ar velniem es kāzas svinu,
Bet rītu es rīta vairs negaidīšu!
Hei, baltdienas! zildienas! zaļdienas!
Pēc smagi gulstošas nedienas
Nāk spārnotas baltdienas –
Pēc staignāja melndienas
Plūstošas zildienas –
Pēc pelēkās, tvanīgās ikdienas
Smaršotas lieldienas –
fiei, baltdienas! zildienas! zaļdienas!
Hei, lieldienas!
Pēc pelndienas!
Nu nebūsim turpmāk sērdieni, ilgdieņi, vārgdieņi!
Saule visiem mums sukās matus ar zelta susekļiem
Un staigāsim visi kā dievdēli
Uz pleciem ar sarkaniem saules mēteļiem.
Zelta rasa
Nu ir, nu ir atnākusi
Lielā stunda!
Lielā diena!
Nu ir mīlas
Zelta rasa
Dvēsles zilā puķē
lebirusi!
Mirklis
Tik mirklis vien
Kā zvaigzne lec,
Tas nenoriet,
Tas netop vecs.
Laiks nekustas,
Priekš mums tas kluss,
Kā akmens sfinkss
Tas smiltīs dus.
Tik mirklis vien
Bez mūžības
Uz lūpu malas
Līgojas.
Raganu brauciens
Izdeg mana tauku svece
Baltas, spožas asras lejot –
Sapņu dieve ietin galvu
Zilā autā projām ejot –
Izdeg, izdziest sarkans uguns,
Pāri paliek melnas daktis:
Ak, cik sastingušas dienas,
Ak, cik aumaļainas naktis!
lekliedzas kā sāpju dzelta
Man zem pirkstiem spalva kātā –
Pasaka par raganzirgiem
lenāk manā skumjā prātā:
– lekšā sēžos, līdzi laižos,
Kur tie tālēs projām joņo,
Arā tumsa, ārā vētra,
Nakts uz melna krēsla troņo.
Pārtrūkst raibie sapņu audi –
Zemē krīt mans raganbrauciens –
Un kā nolādēto vaidas
Skan aiz slēģiem vētras kauciens.
Tumša paliek mana māja,
Paliek dvēsle apledota,
Netiek dzīves pelēcība
Rīta rozēm vaiņagota.
