Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. augusts, 2013
Drukāt

Rugājos ceļ daudzus gadus loloto dievnamu

Foto - Zigmārs RumkaFoto - Zigmārs Rumka

Prāvests ALBERTS BUDŽE (83) Rugājos ceļ katoļu baznīcu. Rugājieši jau pagājušā gadsimta 30. gadu nogalē bija ziedojuši naudu, sagādājuši materiālus būvei, bet karš visam pārvilka svītru, un padomju laikā, kā zināms, dievnamus necēla.

 

Ticīgus ļaudis pulcināja vienkāršs lūgšanu nams. Ar ticības brāļu un māsu finansiālu palīdzību no svešām zemēm baznīcas tornim Rugājos drīz jāpaceļas pret debesīm. Ar cienījamo baznīckungu Budži sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

A. Budže: – Ja veiksies, līdz rudenim ceram uzlikt baznīcai jumtu, un tad, cerams, varēs sākt kalpojumus. Draudzes locekļiem baznīcas celtniecība, protams, nebūtu pa kabatai, jo diezgan daudzi vietējie devušies peļņā uz svešām zemēm. Tepat Rēzeknē māca norvēģu valodu, cilvēks iziet kursus un brauc, kur lielākas algas, stabils sociālais nodrošinājums.

V. Krustiņš: – Vai palikušos rugājiešus Dieva meklēšanā piesaista dvēseles aicinājums, grūtu laiku spiediens?

– Tas viss. Visi dzīves apstākļi. Prieki un bēdas to veicina.

– Kā ticīgos iespaidojusi jaunā pāvesta Franciska ķeršanās pie amata pienākumu pildīšanas?

– Avīzes nes dažādas ziņas par atsaucību pāvesta aicinājumam kļūt pieticīgākiem. Tā Kolumbijā kāds garīdznieks pārdevis savu lielo mašīnu par 62 tūkstošiem dolāru un naudu ziedojis nabagiem. Lepnās mašīnās pāvests aicina nebraukt. Viņš pats cenšas iet kājām, būdams kardināls, Buenosairesā brauca ar trolejbusu, kurp vien viņam vajadzēja. Ir nodibināta komisija, kas Vatikānā domā to, ko pāvests tagad domā un runā, un oktobrī nāks klajā ar zināmu apkopojumu.

Arī ierindas ticīgie vērīgi ieklausās Franciska teiktajā. Viņš savā rangā ir pirmais, kurš nāk no Dienvidamerikas, un es teiktu – ticīgajiem ļaudīm ir lielas cerības uz Francisku. Ka viņš kā reformiski noskaņots kritizē laicīgajā sabiedrībā nereti valdošo alkatību.

Programmatiska jau ir Franciska vārda izvēle, itin kā pielīdzinoties Asīzes Franciska sludinātajam dzīvesveidam. Asīzes Franciska tēvs bija bagāts tirgonis un apgādāja dēlu ar dažādām lietām, līdz dēls tēvam atdeva visu mantību un aizgāja baznīcas ceļu.

– Vai, jūsuprāt, šie notikumi ietekmē Latvijas katoļu baznīcas darbības stilu?

– Domāju, ka iespaidos.

– Bet baznīca taču nevar pavisam iztikt bez laicīgās mantas – tai ir savi prāvi tēriņi!

– Nevar, bet par daudz mantas arī nav labi. Cilvēkam vajag dzīves iespējas, bet pietiekamā mērā.

E. Līcītis: – Varbūt valdības uz sevi arī attiecinās Romas katoļu baznīcas virzību pēc pieticības un askētisma?

– Tā ir, ka hierarhijā augstākiem jebkurā vietā un laikā jārāda priekšzīme. Prezidents An­dris Bērziņš Vatikāna vizītē ielūdza Romas pāvestu apciemot Latviju un lika priekšā Rīgā sarīkot katoļu jauniešu dienas, kādas nule vispasaules līmenī notika Riodežaneiro.

V. Krustiņš: – Ulmaņlaikos Rugājos bija 7000 pagasta iedzīvotāju un vairāk par pusi katoļi. Tagad tā rēķina, ka iedzīvotāju ir pavisam ap trim tūkstošiem.

– Jā, tajā pašā laikā rugājieši ir ļoti uzņēmīgi ļaudis un nolēmuši turēties savā novadā. Viegli viņiem neiet, tas notiek zināma patriotisma vārdā. Diemžēl cilvēku aizplūdums ir samērā liels. Savu iespaidu, arī psiholoģiskā ziņā, ir atstājusi krīze, arī tās negācijas, par kurām ik dienu lasām presē.

Izglītības ministrijā, piemēram, atklājies sešu miljonu iztrūkums skolotāju algām. Protams, tas atbalsojas vietējos skolotājos, uztraucoties, ka algas kļūs mazākas. Nemaz nerunāsim par to, ka skolotājiem vispār nemaksā to, ko viņi pelnījuši.

– Raksta arī, ka skolēni kļūst aizvien rupjāki un nesavaldīgāki, eksāmenos esot bijuši slikti rezultāti vēsturē un matemātikā.

– Bet skolotāji vairs nevar lietot tos līdzekļus, ko vajadzētu, bērnus audzinot un skolojot, un ko lietoja agrāk. Sengrieķi sacīja – paklausība veicina gudrību. Ja skolēni būtu paklausīgāki, būtu arī labas sekmes mācībās. Un otrs – daudz kas atkarīgs no vecākiem. Ko viņi iemāca savām atvasēm. Bet arī ģimenēs bērnus kļūst grūtāk audzināt. Tieši tāpēc, ka pusaudžiem skolā visu ir brīv darīt un par to viņiem pat pirkstu nedrīkst pakratīt.

– Tā ir valdības politika. Liberālisms un tā radītās sekas.

– Tā laikam saprot demokrātiju, ka visu var darīt.

E. Līcītis: – Kā izjūtat Latgales ļaužu noskaņojumu par valstī notiekošo?

– Pašlaik cilvēkus visvairāk nodarbina domas par eiro – kas būs tālāk? Ļoti negrib atvadīties no latiem, un valdības skaidrojumus uzņem ar attieksmi – kaut kas jau valdībai ir jārunā. No šejienes Igaunija nav tik tālu, lai vietējie nezinātu, ka tur cenas cēlušās, stāvoklis drīzāk pasliktinājies nekā uzlabojies.

V. Krustiņš: – Vai pie jums atnāk vienkāršs katoļticīgais un jautā – ticēt man, ko valdība saka, vai neticēt? Kādu atbildi viņš saņem?

– Tādus jautājumus parasti gan neuzdod. Cilvēki paši spriež. Un katram ir tiesības spriest. Šai pusē, starp citu, ir iecienījuši jūsu avīzi, kurā atrod noderīgu informāciju.

E. Līcītis: – Vai Latgalē vairāk dotu priekšroku stabilitātei, ko reprezentē Dombrovska kungs, vai tomēr tiektos pēc pārmaiņām pie varas? Varbūt grib atbalstīt “Saskaņas centru” nākamajās vēlēšanās?

– Grūti pateikt. Vieniem šķiet tā, otriem citādi. Vieniem patīk Ušakova kungs, citiem ne. Tāda pati mēraukla visiem pārējiem politiķiem arī. Starp vietējiem ļaudīm ir partiju biedri, viens otrs skolotājs iestājies, viens otrs bezdarbnieks. Izvēlējušies gan dažādas partijas, bet novadā startē vietējās vēlēšanu apvienības. Cilvēki skatās, kā kurais sevi parādījis no labās vai sliktās puses, – pašvaldībā partijas piederība nav no svara.

– Vai šaipusē ir daudz spēcīgu saimnieku? Vai saimniekošanas gars nav gājis mazumā?

– Zināmā mērā tā var teikt, tāpēc ka netiek atbalstīta zemkopība. Bet cilvēki sitas saviem spēkiem, dažam pat izdodas tikt pie relatīvas turības, taču visiem klājas grūti.

– Minējāt, ka liela daļa rugājiešu devušies prom – peļņā. Valdība liek priekšā atgriešanās jeb reemigrācijas programmu. Vai tā šeit atbalsojas?

– Pagaidām nekā. Viņi saka – mēs nebrauksim atpakaļ, kamēr Latvijā nebūs tā, kā ir tur. Ne tikai algu, bet arī stabilitātes, attiek­smes ziņā. Diemžēl tā ir, ka svešatnē viņiem viss ir dots un atliek vēl pāri, lai sūtītu uz dzimteni piederīgo iztikšanai. Pat mūsu skolas direktors jau vairākus gadus strādā ārzemēs, lai nodrošinātu bērniem izglītību.

Īrijā pelna labi, bet, protams, ne jau kā skolas direktors, bērni turpat mācās. Tautas skaitīšana notika, bet tā arī neviens nezina pateikt, cik daudz Latvijas pilsoņu šādā veidā emigrējuši. Lai kādi būtu minējumi, skaidrs, ka tas ir liels dzīvā spēka skaits. Šķiet, mēs ne īpaši interesējamies par cilvēkiem. Ne par tiem, kas ir tur, ne par tiem, kas šeit.

– Kad pats sprediķojat, vai turaties vairāk pie Svētajiem Rakstiem vai runājat arī par sāpīgām laicīgām lietām?

– Vairāk uzsvara uz Bībeli. Svētajos Rakstos visas patiesības atrodamas.

– Vienubrīd valdība satraucās, ka valstī ne visur redz Latvijas televīziju, turpretī kaimiņzemju raidījumi brīvi skatāmi. Rugājos ir televīzijas sakari?

– Mēs redzam latviešu televīzijas programmas, bet cita lieta, ka sakari bieži pārtrūkst – nav signāla. Krievijā signāls laikam spēcīgāks – nāk. Būtu jau labi, ja valdība arī citkārt satrauktos, kas notiek uz zemēm, kas cilvēkiem nospiež dvēseli.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+