Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Sākas pāvesta Franciska laiks 


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Romas katoļu baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča darba kabinetā atrodas liels pāvesta Jāņa Pāvila II portrets. Vai ar jaunā pāvesta Franciska stāšanos amatā katoļu baznīcā sagaidāmas kādas pārmaiņas, sarunā ar Zbigņevu Stankeviču vaicāja Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča. 


 

V. Krustiņš: – Tagad visai lielajai katoļu baznīcai ir jauns vadītājs. Stāsta, ka jaunais pāvests esot ļoti vienkāršs cilvēks. Jautājums – kāds būs pāvesta darba stils? Vai kas varētu mainīties katoļu tradīcijās? Līdz šim par Dienvidamerikas katoļu baznīcu, no kuras vadītājiem nācis Francisks, daudz ko nezinājām, piemēram, ka tur problēma bijusi spēcīgā marksisma ietekme katoļu vidū.

Z. Stankevičs: – Gaidīt, ka pāvests mainīs katoļu tradīciju, būtu ļoti pārspīlēti un liecinātu par katoliskās baznīcas būtības neizpratni. Jā, no vadītāja personības vienmēr daudz kas ir atkarīgs, un par kādu akcentu pārbīdi vai varbūt prioritāro virzienu maiņu varētu būt runa. Fakts, ka jaunais pāvests ir no Latīņamerikas, rāda kādu iezīmi pāvesta personībā, jo Latīņamerikā ir pavisam cita mentalitāte. Savulaik biju pārsteigts, ka brazīlieši ziemeļitāliešus vērtēja kā ļoti vēsus, pat aukstus ļaudis; mēs tā teiktu par somiem vai igauņiem. Bet itālieši mūsu izpratnē ir karstasinīgi, temperamentīgi cilvēki. Tur parādās uztveres dažādība.

Jā, marksisma iespaids Latīņamerikā patiešām ir bijis. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados uzplauka tā saucamā atbrīvošanās teoloģija. Tajā Jēzus Kristus tiek parādīts kā revolucionārs.

Tas nozīmēja, ka tajā teoloģijā no Dieva atklāsmes, no Bībeles tiek izrauts viens gabals, pārāk stipri akcenti tiek likti tikai uz vienu daļu, konkrēti – Izceļošanas grāmatu, kur rādīts, ka ebreji tiek izvesti no Ēģiptes. Akcentēts, ka laicīgā nozīmē atbrīvošanai būtu jānotiek arī tagad, ka lielā nabadzībā dzīvojošajām Latīņamerikas tautas masām atbrīvošanās ir prioritāte, ka, pirms runāt par garīgām lietām, ir jāsakārto laicīgās. Nonāca pat līdz tam, ka Jēzu rādīja ar kalašņikovu rokās. Sak, ja viņš dzīvotu tagad, tad būtu ņēmis automātu, ietu šaut buržujus un atbrīvot apspiestos darbaļaudis un zemniekus. Šis virziens ļoti spēcīgi attīstījās, un diemžēl, ja jau tā ir teoloģija, tur bija iejaukti garīdznieki. Tāpēc baznīcas vadība astoņdesmitajos gados pievērsās šai problēmai. Ticības doktrīnas kongregācijas prefekta Jozefa Racingera vadībā izstrādāja divus īpaši šai “atbrīvošanās teoloģijai” veltītus dokumentus. Tajos bija izskaidrota reālā problēma, taču parādīts, ka ne jau ar tādiem vardarbīgiem līdzekļiem tā risināma. Vēl Jāņa Pāvila II apustulisko ceļojumu laikā Salvadorā un Nikaragvā izrādījās, ka revolucionārajā padomē piedalās arī katoļu garīdznieki. Viņiem tika pateikts – jāizvēlas, vai nu esi priesteris, vai revolucionārs un politiķis. Viņi šo izvēli izdarīja – gan vienā, gan diemžēl arī otrā virzienā.

Ar Racingera divu dokumentu palīdzību tas “indes zobs” tika izrauts un pamazām viss nomierinājās un noklusa.

Pašreizējais pāvests tajā laikā nebija kopā ar tiem revolucionāriem. Viņš iestājās par nabadzīgo interesēm, bet turēja baznīcas līniju, ka problēmas jārisina, bet bez vardarbīgām metodēm.

– Netiku domājis tieši marksisma ietekmi katoļu vidū, bet problemātika pāvestam varbūt ir citāda, nekā bijusi darba kārtībā te, Eiropā. Viņam rūp nabadzīgo ļaužu sāpes. Tādas priesteru grēcības, kādas tiek mazgātas Eiropā un Ziemeļamerikā, tur, no kurienes nāk pāvests, nav bijušas.

– Pāvests skaidri un gaiši ir pateicis, ka sagaida, lai baznīca ir tuvāk tautai. Viņš aicina, lai kardināli, bīskapi un citi garīdznieki iziet ārpus tām robežām, ko paši it kā nosprauduši. Jo diemžēl ir sastopamas situācijas, ka kristīgās kopienas garīdznieki ir ieslēgušies savas baznīcas četrās sienās un ārā neiet. Ir pat tāds jēdziens – “svēto saliņa”: nu, mēs te tie taisnie esam kopā, mīlam cits citu, mums ir labi, bet pārējie laukā ir tie grēcinieki; izvairāmies ar viņiem saskarties. Pāvests saka – mums ir jāiet ārpusē, jābūt dialogā ar pārējo pasauli.

Jūs pareizi teicāt, ka Latīņamerikā nebija tādu skandālu, kādi notika Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Latīņamerikā bija aktuāli panākt solidaritāti starp dažādām iedzīvotāju grupām, starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Kādā veidā vest pie prāta tos alkatīgos, kas sagrābušies deviņas desmitdaļas no nacionālajām bagātībām un neliekas ne zinis par nabagiem? Kādā veidā aktualizēt šīs problēmas, lai tās tiktu atrisinātas, nevis noklusēt un teikt – mēs abstrakti runājam par cilvēkmīlestību, par evaņģēliju, bet neskaramies klāt reālām sabiedrības problēmām.

– Kāda būtu tā reālā pieskaršanās? Ko pāvests kā augsta līmeņa Latīņ-amerikas garīdznieks ir darījis?

– Bija situācija, kad Buenosairesā narkomafija draudēja nogalināt vienu no viņa diecēzes priesteriem. Viņš atstāja savu arhibīskapa mītni, aizbrauca pie tā priestera un kādu laiku dzīvoja tur – sak, sitiet arī mani.

– Runa ir par personīgo autoritāti.

– Jā, un arī par personīgo piemēru – kad viņš Lielajā ceturtdienā mazgāja kājas AIDS slimniekiem vai šogad Lielajā ceturtdienā kā pāvests aizgāja uz Romas cietumu, kur ir nepilngadīgie ieslodzītie, un mazgāja kājas divpadsmit cilvēkiem, kuru skaitā bija arī divas meitenes un divi bija musulmaņi, – līdz šim vēl nepieredzēts gadījums. Tā ir personīgā attieksme, te skaidri parādās nenorobežošanās no grēciniekiem.

Jo tie, kas sēž cietumā, ir grēcinieki, viņi ir izdarījuši noziegumu. Pāvests iet pie viņiem un saka – Dievs jūs mīl un es arī nenorobežojos no jums, neskatos no augšas, bet noliecos, jo arī jūsos ir Dieva attēls un līdzība un arī jūs esat aicināti atgūt cilvēcisko cieņu un dzīvot normālu dzīvi.

Ar šo rīcību pāvests rāda piemēru kardināliem, bīskapiem, priesteriem un arī parastajiem baznīcēniem: lūdzu, neskatieties uz tiem grēcīgiem no augšas, bet stājieties kontaktā ar viņiem un pamēģiniet viņiem nodot to kripatiņu Dieva mīlestības, ko paši esat piedzīvojuši!

– Pāvesta vēlēšanās piedalījās 115 kardināli, kopējais skaits ir lielāks. Ļoti cienījami cilvēki, baznīcas veterāni. Ja pāvests vēlēsies ļoti aktīvi rīkoties, viņam droši vien vajadzēs svaigu spēku papildinājumu?

– Kardinālu izraudzīšana notiek pastāvīgi. Lielākā daļa no tiem, kuri balsoja par jauno pāvestu, bija iecelti pāvesta Benedikta XVI laikā. Pēdējā nozīmēšana bija notikusi bīskapu Sinodē. Tad par kardinālu 56 gadu vecumā kļuva Manilas arhibīskaps metropolīts Tegls. Viņš tika minēts kā viens no favorītiem pāvesta amatam.

– Tad loģiski būtu sagaidīt, ka Francisks radīs savu papildinājumu kardinālu kolēģijai?

– Jā, tas ir tikai laika jautājums.

– Mēs, būsim atklāti, arī jūs ceram redzēt kardinālu vidū.

– Tas nav manā kompetencē. Šobrīd no bijušās Padomju Savienības teritorijas ir tikai viens balsstiesīgs kardināls – Bačkis Lietuvā.

– Vai pāvesta tuvāko amatpersonu vidū kādas izmaiņas jau notikušas?

– Pagaidām nekādas izmaiņas nav izsludinātas.

Princips ir tāds – kad pāvests vai nu nomirst, vai atkāpjas, tad, tāpat kā būtu, piemēram, Ministru kabineta krišanas gadījumā, visas Vatikāna valsts amatpersonas, respektīvi, valsts sekretārs, kongregāciju vadītāji, Pontifikālās padomes prezidenti, nodod sevi jaunā pāvesta rīcībā – vari mūs paturēt, vari izraudzīt citus. Pagaidām visi turpina pildīt savus pienākumus, bet apstiprināti amatos nav.

– Tā ka pārmaiņas ir iespējamas?

– Jā.

– Esmu lasījis baznīcas vēsturē, ka savulaik ir bijis noteikts, ka kardināli var ievēlēt par pāvestu jebkuru katoļticīgu cilvēku.

– Tāda iespēja joprojām pastāv, bet nerakstīta tradīcija ir, ka ievēl vienu no kardināliem. Pēdējo gadsimtu laikā tā arvien ir noticis.

– Tāpat kā tradicionāli lielākoties par pāvestu ievēlēti itālieši. Divu gadu tūkstošu laikā ir bijis viens anglis, vairāki vācieši; Jānis Pāvils II bija polis. Vai šis nav pirmais gadījums, kad par pāvestu kļūst latīņamerikānis?

– Pirms Jāņa Pāvila II pāvesti 450 gadus bija itālieši, pirms tam bija viens holandietis. Ar Jāni Pāvilu II sākās šis ne–itāliešu posms. Francisks ir dzimis Argentīnā, taču viņa vecāki bija izceļotāji no Itālijas. Pāvests itāliski runā ļoti labi, ar spāņu akcentu.

– Kas ir zināms par Franciska interesēm? Racingers bija teorētiķis, Jānis Pāvils II bija rīcības cilvēks.

– Benedikts XVI vispirms bija teologs, Jānis Pāvils II bija filozofs; atceros, par viņu vienā labā grāmatā bija vairāki epiteti, pirmais no tiem – pravietis.

Viņš vēlējās liecināt par Dievu visai pasaulei un vest pasauli pie Dieva. Tas bija Jāņa Pāvila II galvenais uzstādījums, un to viņš darīja visiem iespējamiem līdzekļiem, izmantodams visas dotības – poētiskās, aktiera un citas.

– Pāvests Francisks ir jezuīts. Tas baznīcas vēsturē ļoti daudz ko nozīmējis, jezuīti bija visdedzīgākie ticības cīnītāji.

– Jā, cīnītāji, bet ne bruņotā veidā. Jezuīti radās reformācijas laikā, kad baznīca piedzīvoja lielu krīzi. Jezuīti caur izglītību, caur tā saucamajām koledžām atguva Dienvidvāciju. Interesanti, ka arī Latvijā 16. gadsimtā Vidzemē jezuītisms un katolicisms bija sinonīmi. Jezuīti liek lielu akcentu uz izglītību, garīgo formāciju. Tas ir visizglītotākais ordenis, un ordeņbrāļu skaita ziņā atrodas pirmajā trijniekā.

Ordeņa dibinātājs Svētais Ignācijs no Lojolas ir baznīcas garīgo vingrinājumu aizbildnis. Mūsdienās garīgie vingrinājumi gūst arvien lielāku ievērību arī luterāņu vidū un daudzi luterāņi Latvijā ir tos praktizējuši. Jo tā ir spēcīga iekšēja garīga 
pieredze, ļoti Kristocentriska un noved pie padziļinātas atgriešanās.

Jezuītiem raksturīgi būt pionieriem dialogā ar pasauli. Viņi cenšas būt pirmajās līnijās tur, kur notiek saskarsme ar neticīgo, sekulāro pasauli, saskarsme ar mākslu un izglītību. Šis uzstādījums, no vienas puses, ir arī man ļoti simpātisks un tuvs, bet, no otras puses, vienlaikus nes līdzi arī riskus.

Dažreiz noticis tā, ka viņi, stājoties dialogā ar pasauli, pazaudē savu identitāti.

– Kādreiz vēsturē jezuītu ģenerāļi bija attēloti kā ietekmīgas personas, reizēm pat stiprākas par pašu pāvestu.

– Jā, lielā ietekme savulaik bija viens no iemesliem, kāpēc jezuītu ordeni likvidēja. Visā pasaulē no ļoti augstām aprindām – no karaļiem un citiem valstu vadītājiem – uz pāvestu tika izdarīts spiediens. Viņš piekāpās un izdeva dokumentu, ka jezuītu ordenis beidz pastāvēt ar nosacījumu, ja konkrētās valsts valdnieks izsludina šo dekrētu. Bet ķeizariene Katrīna II, kurai bija kādi savi apsvērumi, savā impērijā dekrētu neiedarbināja, tāpēc Lietuvā saglabājās saujiņa jezuītu. Tā jezuītu ordenis nepastāvēja vairāk kā četrdesmit gadu. Tas laiks bija smags cirtiens pa ordeni, kurš savu kādreizējo spēku tā arī nav atguvis. Tas trieciens bija dots tādēļ, ka viņiem bija ļoti liela ietekme, viņi prata strādāt ar visām aprindām, tajā skaitā ar diplomātijas instrumentiem karaļnamos un visur citur. Tātad bija kādi, kam tas traucēja. Tomēr daži jezuīti nodzīvoja līdz ordeņa atjaunošanas brīdim.

– Ko jūs kā katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts paredzat organizatoriski – vai būs kādas sanāksmes, koncili? Kādā veidā pāvests novedīs savus norādījumus un direktīvas jeb vadlīnijas līdz saviem priesteriem?

– Pagaidām tādu norādījumu tiešā veidā nav. Kādas tad baznīcā ir direktīvas? Galvenās ir četras. Pirmā – Svētie Raksti, otrā – 1992. gadā izdotais Lielais baznīcas katehisms, kuru lasa arī daudzi cilvēki, kuri nav pat katoļi un nav pat kristieši, taču vēlas atrast orientierus mūsdienu haosā. Trešais ir baznīcas Kanonisko likumu kodekss, kas iznācis 1983. gadā. Ceturtais ir baznīcas Sociālās mācības kompendijs. Plus vēl Ticības gadā tiek ļoti ieteikts studēt Vatikāna II koncila materiālus, kas ir izdarījuši zināmu apvērsumu, atvēruši baznīcu dialogam ar mūsdienu pasauli. Lūk, tās ir vadlīnijas.

Pāvesta pienākums ir sargāt Svētajos Rakstos no iepriekšējām paaudzēm saņemto un nodot tālāk nepārveidotu, tikai pārtulkot to mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā.

Ja runājam par pārējiem – Katehismu, Kanonisko tiesību kodeksu un Sociālās mācības kompendiju – nu, tur kādas kosmētiskas korekcijas iespējams izdarīt. Uzrunas, ko līdz šim no pāvesta esam dzirdējuši, nav direktīvas, bet iedrošinājums, ceļa rādītāji. Pāvests neizdod pavēles. Mēdz notikt, ka pāvesta nemaldības harismas darbības dēļ viņš izsludina kādu ticības patiesību vai morāles normu dogmas līmenī. Bet, šādu jaunu dogmu izsludinot par saistošu visiem, viņš iepriekš ir konstatējis, ka tā ir bijusi baznīcā klātesoša no pašiem sākumiem un vienkārši ir pienācis brīdis, kad tā atzīta par tik svarīgu. Taču tādu direktīvu izsludināšana notiek reizi gadu desmitos. Protams, pāvests var sasaukt baznīcas koncilu. Jāpiebilst, ka mēs šogad tikai plānojam izdot latviski 1965. gadā noslēgtā Vatikāna II koncila materiālus. Derētu, ka paiet kāds laiciņš, kamēr mēģinām iemiesot dzīvē šā koncila lēmumus. Raugoties vēsturē, redzam, ka pēc XVI gadsimtā notikušā Tridentas koncila nākamais tika sasaukts tikai 1869. – 1870. gadā; tas bija Vatikāna I koncils. Protams, pāvests var dot kādu jaunu ievirzi bīskapu Sinodē, kas notiek reizi divos gados. Vēl viņš var izdot encikliku – tas ir visiem saistošs apkārtraksts
un to var nosaukt par stipru ieteikumu.

– Jūs gaidāt no pāvesta jauna Liepājas bīskapa apstiprināšanu.

– Jā, jauna bīskapa nozīmēšanā galavārds pieder pāvestam.

– Vai kandidatūras iesakāt jūs vai Viļņā esošais pāvesta nuncijs?

– Protams, bīskapi tajā procesā piedalās, viņi ir pirmie, kam jautā. Jo saskaņā ar Kanonisko likumu kodeksu bīskapu pienākums ir iesniegt nuncijam trīs kandidātu vārdus. Bet pāvests var brīvi izvēlēties arī citus kandidātus.

– Pirmskara laikā bija iespējams, ka pāvests sūtīja bīskapus no citām teritorijām.

– Šodien arī tas ir iespējams, bet pirmām kārtām raugās uz vietējiem kadriem. Protams, vēl ir zemes, kur ieceļ bīskapus no ārpuses, it īpaši misionārus. Krievijā, piemēram, Maskavas metropolīts ir itālis.

– Kas notiek ar katolicismu Krievijā?

– Agrāk tur bija tikai apustuliskais administrators, tas ir pagaidu amats. Pirms gadiem desmit Krievijā tika iecelti jauni diecēžu bīskapi un arī Maskavas metropolīts, un šis solis radīja lielu spriedzi attiecībās ar patriarhātu. Bet šobrīd šī spriedze ir noplakusi.

D. Kokareviča: – Kā noprotams, pāvests risinās ciešāku dialogu ar islāmticīgajiem? Un kas sagaidāms katoļu attiecībās ar citām kristiešu konfesijām?

– Vienā no uzrunām pāvests uzsvēris, ka šis dialogs ar islāmticīgajiem būs svarīgs.

Pret citām kristīgajām konfesijām Franciska nostāja ir ekumeniska. Argentīnā, būdams latīņu rita bīskaps, viņš vienlaikus bija atbildīgs par Austrumu rita atzarojumu katoļu baznīcā. Tā ka ir gaidāma šāda dialoga intensificēšana.

Apstiprinājums tam, ka tajā virzienā kaut kas jau notiek, bija Konstantinopoles patriarha Bartolomeja klātbūtne pāvesta inaugurācijas dievkalpojumā. Tas ir noticis pirmo reizi.

– Jūs Klusās sestdienas dievkalpojuma sprediķī runājāt arī par to, ka Dievam ir plāns Latvijai un mēs esam aicināti sadarboties. Tāpēc – prom kriticismu, pesimismu, bezcerību, uz dzīvi jāraugās optimistiskāk!

– Jā, protams, mums ir pamats optimismam. Jo Lieldienu notikums vēsta, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds. Ļaunums ir ticis uzvarēts pie krusta un caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Ja mums ir saikne ar Kristu, tad šī augšāmcelšanās mūsos notiek.

Vispirms tā notiek garīgajā sfērā, bet tas jau tūlīt projicējas uz materiālo sfēru un uz mūsu skatījumu uz apkārtējiem notikumiem un visu pasauli. Šī negatīvisma, kriticisma, pesimisma, rūgtuma pārvarēšanas atslēga ir mūsu saikne ar Jēzu Kristu, kurš ir augšāmcēlies.

V. Krustiņš: – Kā top jūsu svētrunas? Svētdienās skatīdamies dievkalpojumus televīzijā, redzu, kā cilvēki uzņem jūsu sacīto, pārdomājot, vērtējot. Vai jūtat šo viņu reakciju?

– Parasti runas top vairākos posmos. Lieldienās man noslodze bija tik liela, ka, vienu runu pabeidzis, vakarā sāku domāt par nākamo. Es pārlasu lasījumus un skatos, kuri teksti “lec ārā no rindām”, tas ir, manī rezonē, sāk uzrunāt. Saprotu, ka šis ir runas vadmotīvs un te ir raktuves. Un, kad man ir galvenā ideja, es arī lūdzos. Lūdzu Svēto Garu, lai man dod īstos vārdus. Esot kancelē vai arī runājot no mazās kancelītes, zinu galveno domu, ko vēlos pateikt, un skatos uz dievkalpojuma dalībnieku, cenšos viņu sajust, ar sirdi saprast, kādas ir viņa vajadzības, un – ļaujos iedvesmai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+