Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. jūlijs, 2015
Drukāt

Senā mūzika Tjudoru garā (3)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pirms nepilna mēneša Rīgas festivāla publiku pulcēja koncerts “Mocarta mūzikas pērles” ar Ingas Šļubovskas, Egīla Šēfera un Toma Ostrovska kopīgi veidotu programmu, un tieši šo notikumu visvairāk atsauca atmiņā XXI Starptautiskā senās mūzikas festivāla atklāšana 8. jūlijā Mazajā ģildē.

Līdzīgas asociācijas raisīja ne tikai koncerta norises vieta, un tajā abos gadījumos valdošais svelmainais karstums un lielā klausītāju atsaucība, bet arī muzikālas analoģijas: soprāna balss uzstāšanās priekšplānā – toreiz Inga Šļubovska, tagad – Elīna Šimkus. No divām atšķirīgām daļām veidots repertuārs – toreiz Mocarts un romantisma pārstāvji, šoreiz – itāļu baroka ārijas un senās angļu dziesmas –, kā arī saistošā mākslinieciskā koncepcija, kas arī atklāšanas koncertā vēstīja par personisku attieksmi un spēju atrast un pienācīgi iedzīvināt mazzināmas vērtības.

“Itāļu baroks” šajā gadījumā nozīmē ne tikai Kleopatras āriju no Antonio Sartorio operas “Jūlijs Cēzars Ēģiptē” (viens no patiesi negaidītiem mūziķu atradumiem) un Farnačes āriju no Antonio Vivaldi tāda paša nosaukuma operas, bet arī ainas no Georga Frīdriha Hendeļa operām “Kserkss”, “Rinaldo” un “Alčīna”, kam libreti rakstīti itāļu valodā, klāt vēl pieliekot instrumentālos numurus no Vācijā dzimušā baroka meistara oratorijām “Zālamans” un “Sauls”. “Seno angļu dziesmu” – Džona Daulenda, Tomasa Kampjona un Henrija Pērsela skaņdarbu balsij stīgu instrumenta pavadījumā (šajā koncertā soprānam un teorbai) – noskaņu visai precīzi raksturo pirmās dzejas rindas vienai no Kampjona dziesmām: “Mans mīļais zvērēja, ka mani pametīs, Un mana dzīve galā. Jo solīja viņš gluži kaut ko citu, Kad manu nevainību laupīja”. Skaidrs, ka šādi izvēlētā repertuārā solistei jāiejūtas divās dažādās, estētiski un stilistiski atšķirīgās pasaulēs. Operas ārijām nepieciešama virtuoza spozme un spēja acumirklīgi reaģēt uz emocionālo afektu maiņām. Savukārt angļu autoru kamerdarbiem – prasme dabiski un niansēti atspoguļot tajos ietverto melanholiju un cerīgāku jūtu cauraustu lirismu. Ar šiem priekšnoteikumiem Elīna Šimkus tika galā gluži veiksmīgi. Vispirms jau par to liecināja solistes profesionālās iemaņas – izkopts, dzidrs, skanīgs soprāna tembrs ar dramatisku piesātinājumu, kas nebūt neizslēdza arī liriskas nokrāsas, tīra intonācija, ritmiska precizitāte un toņa lokanība atbilstoši baroka specifikai, kas prasīja no vokālistiem sevišķu atskaņojuma izsmalcinātību un trāpīgumu. Otrkārt, Elīnas Šimkus interpretācijās uzrunāja izteiksmes bagātība un aizrautīgums, kas ne tikai atklāja kontrastus starp Daulenda un Hendeļa, Kampjona un Vivaldi mūziku, bet arī atbilda baroka laikmeta garam, kurā īpaša uzmanība pievērsta tieši svešādajam, neparastajam, savdabīgajam. Tiesa, ne visos atskaņojumos iepriekšminētās kvalitātes izpaudās vienmērīgi – dziedātājas versija ārijai “Didonas žēlabas” no Pērsela operas “Didona un Enejs” izklausījās nedaudz par vienmuļu un blāvu, un arī citkārt bija jūtams, ka soliste ieņem vienu tembrālo un emocionālo nostādni, no kuras ilgāku laiku neatkāpjas, līdz ar to Elīnas Šimkus priekšnesumi diezgan droši varētu būt vēl daudzpusīgāki un krāšņāki.

Taisnību sakot, daudz lielākā mērā šo novēlējumu var veltīt Māra Kupča vadītajam baroka orķestrim “Collegium Musicum Rīga”. Prasmīgi un līdzsvaroti veicot solista pavadītāja funkcijas, bet diemžēl nekur neiesaistoties interesantākā un daudzšķautņainākā dialogā ar dziedātāju, orķestris sev vien atvēlētajās Hendeļa oratoriju instrumentālajās ainās visnotaļ skaidri vēstīja par ansambļa spēles līmeņa nevienmērīgumu. Atsevišķi mūziķi, piemēram, pirmā vijolniece, atstāja nenoliedzami profesionālu iespaidu, bet citi nepacēlās pāri mūzikas augstskolas studentu snieguma vidusmēram. Līdzīgi ar Mārtiņa Garkeviča spēlēto teorbas pavadījumu, kas raksturojams kā diezgan amatierisks, iztrūkstot kā virtuozitātei, tā radošām inspirācijām, kā dēļ angļu komponistu skaņdarbos klausītājiem atlika vien koncentrēties uz Elīnas Šimkus balsi. Tas gan palīdzēja raisīt kādu iepriekš neparedzamu secinājumu – būtu tiešām saistoši, ja Elīna Šimkus nākamajos koncertos līdzās vairāk vai mazāk pazīstamam repertuāram izmēģinātu kaut ko pavisam nebijušu. Piemēram, Valtera fon der Fogelveides un Adāna de la Hala dziesmas. Ja reiz dziedātāja spēja tik pārliecinoši pārcelties Stjuartu dinastijas laikā, gan jau intuīcija viņu nepieviltu arī minnezingeru un truvēru daiļrades atmosfērā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Koncerts sajūsmināja, Elīna un Māris jau sen pelnījuši ne tikai Lielo mūzikas balvu, bet savas izrādes Baltajā namā. Bet – tur Mafija, kas viņus iekšā nelaidīs vis!

  2. Šis raksts nebūt nav no sliktākajiem, iespējams, ka mūzikas kritiķis ar savu ausi sadzird to, ko mēs nesaklausām. Nenoliedzami, ka Elīna Šimkus ir brīnišķīga, profesionāla baroka interprete un talantīga operdziedātāja, un Collegium musicum Rīga orķestris ir profesionāļi, kas komentārus neprasa. Manuprāt koncerts bija izcils un to klausītāju stāvovācijas apliecināja. Ar šo mākslinieci allaž ir prieks tikties viņas koncertos, gribētos redzēt vairāk uz mūsu operas skatuves, klausīties viņas izkopto, dzidro un spēcīgo soprāna balsi un baudīt brīnišķīgo aktierspēli kādā izrādē. BRAVO,Elīna!

  3. Šis visai savdabīgais autors (bet par to ne šoreiz) aizmirsa uzrakstīt, ka publika vienbalsīgi, vismaz 10 minūšu stāvovāciju garumā nerima slavēt E.Šimkus vienveidību” un M.Kupča baroka orķestra “vidējo” sniegumu 😀 Man liekas, ka te ir vietā psicholoģiska pārbaude autoram – ja tiešām apkārt vieni vienīgi kretīni (sajūsminātā publika), tad varbūt Znotiņkungam jāpārceļas uz kādu citu valsti, kur publika izglītotāka,saprotošāka? varbūt Baltkrievija būs ok? Tur neizglītotus ,melīgus kritiķus gaida? Es šaubos, ka arī tur šim “kritiķim” būs vietiņa. Koncerts bija izcils, paldies māksliniekiem!

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+