Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. maijs, 2015
Drukāt

Sievišķīgo sajūtu mūzika – “Sus Dungo”

Publiciātes fotoPubliciātes foto

Šā gada festivālā “Rīgas Ritmi” būs arī Showcase sadaļa, kurā Latvijas izpildītāji prezentēs sevi ārzemju mūzikas ekspertiem un festivāla viesiem. Šī programma norisināsies 2. un 3. jūlijā plkst. 14.00 Kongresu nama Jaunajā zālē. Otrajā dienā tur uzstāsies arī neparastais sešu meiteņu ansamblis “Sus Dungo”. Aprunājāmies ar trim meitenēm – Diānu Sus, Anneli Arro un Mariku Arro.
Kas ir “Sus Dungo”?
Diāna: Tā nav vienkārši grupa, kas spēlē mūziku. Tas ir sajūtu apvienojums. Sākumā mēs izveidojāmies kā radošā apvienība, kas rada ne tikai mūziku, bet arī dzeju, dažādas izdarības pirms un pēc koncertiem. Tagad koncentrēšanās ir vairāk uz mūziku. Tas, ka sastāvā ir tikai meitenes, nav speciāli. Tā vienkārši sagadījās. Tagad jau ir iegājies, apzināti saglabājam šo sievišķīgo sajūtu.
Marika: Taču kā viesmāksliniekus mēs pieaicinām vīriešus. Tas piedod klāt citādāku, vīriešu skatījumu. Piemēram, vienreiz pieaicinājām bundzinieku, uzreiz visas sajūtas bija kaut kādas citādākas.
Tiešām ir sajūta, ka jūs mūzikai pieejat ļoti sievišķīgi, meitenīgi. Ideja, ka jūsu mūzika ir nedaudz gaisīga, sievišķīga, tātad tiek uzturēta apzināti.
Diāna: Pēc mūsu otrā albuma (“Down the River”) daudzi cilvēki gan jūtas nedaudz šokēti. Pirmais albums (“Rasā pēdas”) tiešām bija gaisīgs, otrais šķiet jau krietni smagāks. Taču no sevis nevari aizbēgt, tā laikam jūtamies visdabiskāk. Sievietēm ir gan gaisīgā, gan tumšā Mēness fāze, kad gribas arī kādu smagāku ģitāras solo.
Taču konkrētu stilu jūs nedefinējat, nesakāt, ka spēlējat tādu roku, tādu fanku vai tādu džezu.
Diāna: Populārākais, kā pēdējā laikā esam sākušas stāstīt, ir, ka mēs spēlējam feel music, sajūtu mūziku. To var izteikt ar dažādiem paņēmieniem, kas stilu izpratnē būtu džeza, blūza, roka, postroka, popa vai folka iezīmes. Katra meitene ir ietekmējusies no kāda mūzikas stila. Kopā sanāk laba recepte.
Jums ir gana plaša instrumentācija. Nav tikai bungas, ģitāras, taustiņi, ir vairāki eksotiskāki instrumenti.
Diāna: Tā tiešām ir, taču tas nav darīts apzināti. Mēs nedomājam tā, ka pieliksim dziesmai klāt flautas vai akordeona skaņas, un tas uzreiz visu izmainīs.
Marika: Tā ir tikai pievienotā vērtība.
Vai turpināt pievienot arvien vairāk instrumentu?
Diāna: Nu jau ir apmēram nokomplektējies tas, ko spēlējam. 4. jūnijā mums mūzikas namā “Daile” būs lielkoncerts, un tur gan viesmākslinieki spēlēs tādus instrumentus, kādus ikdienā nelietojam.
Koncerts būs kā jaunās programmas prezentācija?
Diāna: Tur būs arī jaunās dziesmas, lai varam cilvēkiem par tām pastāstīt, kāpēc pēkšņi angliski un instrumentāli tik smagi, par īru un ķeltu pieskaņu un tamlīdzīgi.
Kā jūs sanācāt kopā, kā radošā apvienība?
Diāna: Anneli es satiku tad, kad man bija 16 gadi, kas bija diezgan sen. Radās doma, ka viņa varētu iemācīties spēlēt bungas. Bet viss sākās ar dzejas performanci “I Love You” bārā. Cilvēkiem radās iespaids, ka mēs esam grupa. Marika spēlēja basu un kā Anneli māsa jau automātiski skaitījās iekšā grupā. Pārējie bija jau netīšām satikti cilvēki. Šķita jauki, ja grupā būtu arī ģitāra un flauta. Satiku meitenes, kas spēlēja šos instrumentus, un tā viņas pievienojās. Galvenais, lai cilvēkam ir tā “Sus Dungo” dzirkstelīte.
Sus ir Diānas ģitāras vārds.
Diāna: Arī. Un vēl senā britu valodā “susurus” nozīmē “dungot”.
Tātad grupas nosaukums ir “Dungo Dungo”.
Diāna: Tā sanāk.
Cilvēki koncertos arī dungo?
Marika: Jā. Vislielākais pārsteigums bija Itālijā, kur spēlējām arī dziesmas latviešu valodā, bet cilvēki tiešām dungoja, dziedāja līdzi.
Diāna: Viņiem bija interesanti dzirdēt dziesmas latviski. Savukārt Latvijā fanu loks ir ļoti dažādojies. Ir tie, kuriem patīk tās gaisīgās dziesmas, un tie, kuriem vairāk patīk jaunais albums.
Klausītāji ir vairāk džeki vai meitenes?
Anneli: Tā varētu domāt – ja grupā ir meitenes, tad uz koncertiem vairāk nāk čaļi, bet patiesībā ir ļoti dažādi. Arī vecumi ir ļoti dažādi. Varbūt tāpēc, ka mēs pašas esam ļoti dažādas, ko var dzirdēt arī mūzikā. Daži mulst no šīs dažādības, taču mums pašām tas šķiet dabiski.
Diāna: Mūsu trešais albums atkal būs citādāks. Vienkārši tās dziesmas, kas iekļautas otrajā albumā, ir saliktas kopā konceptuāli.
Showcase programmai gatavosieties kaut kā īpaši?
Diāna: Visticamāk, ka tur izpildīsim jaunā albuma dziesmas. Taču būtu drosmīgi un jauki nodziedāt arī kādu latviešu dziesmu.
Jūs laikam esat neparastākais sastāvs Showcase programmā – meiteņu grupa, kas spēlē daudzu stilu sajaukumu.
Anneli: Festivāls vairāk saistās ar džezu, bet džezs jau ir par brīvību un improvizāciju. Tas, kā reizi, arī ir veids, kā mēs radām savu mūziku. Tādēļ domāju, ka labi iederamies.
Jūsu koncerti arī ir improvizācija vai viss jau ir iepriekš iestudēts?
Diāna: Tas ir gluži kā ar pasākumu organizēšanu. Tu visu sagatavo, bet kaut kas notiek un viss mainās. Man ir gadījies, ka skatos dziesmu sarakstā, pārskatos un piesaku citu dziesmu. Saraksts tad sajūk.
Anneli: Ar vecumu it kā gribas lielāku kārtību. Gribu zināt, kas kam seko. Taču tajā brīdī atkal rodas sajūta, ka zaudējam to brīvo improvizāciju. Es domāju, ka skatītājs tomēr jūt, kas ir un kas nav iepriekš iestudēts. Improvizācija tomēr ansamblim ir svarīga sajūta.
Diāna: Es domāju, ka par improvizāciju var runāt konkrētu izteiksmes līdzekļu ietvaros. Lai neizjauktu to, ko dara pārējie, es varu paimprovizēt dziedot, dziesmas ietvaros. Es domāju, ka vasarā sarīkosim mēģinājumus, kur apzināti “atlaidīsim”, nedomājot par rāmjiem.
Marika: Tas varētu notikt kādā pļavā.
Vai jūs domājat par kādu konkrētu grupas tēlu, dreskodu?
Marika: Vizuāli vienmēr piedomājam. Tas vairāk saistīts ar noskaņu – saģērbjamies jūras noskaņās, gaišos vai tumšos toņos, tik daudz.
Diāna: Tas tiešām vairāk ir sajūtu līmenis.
Ja kāda no jums netiek uz koncertu, tad labāk neuzstājaties, vai tomēr mēģināt izlīdzēties tā, kā ir?
Diāna: Viedokļi atšķiras. Es esmu par to, ka jābūt ir visiem, jo tā ir sakārtotas dziesmas. Katrai melodijai ir savs konkrētais stāsts. Ļoti negribas to izjaukt. Bet līdzsvaram ir jābūt, tādēļ domas dalās.
Anneli: Es pārstāvu to pusi, kas uzskata, ka esam tik daudz, lai varētu kādā pasākumā nospēlēt arī citādākā sastāvā, nekā esam pieradušas. Tāda piespiedu pamainīšana dažreiz ļauj mūzikā atrast kaut ko jaunu. Bija brīdis, kad Diāna nevarēja piedalīties, un sākotnēji tas bija pat tāds kā šoks – kura tagad dziedās? Beigās bija ļoti labi.
Marika: Tas ir izaicinājums, pašām tad ir interesanti.
Kā tomēr jūsu mūzikā nonāk to daudzo instrumentu skanējums – jūs apzināti sadomājat papildus pamācīties kāda instrumenti spēli?
Diāna: Tā tiešām gadās. Manā gadījumā tā bija ar bandžo spēlēšanu. Es, protams, neapgalvoju, ka tagad māku to spēlēt profesionāli, taču nezinu Latvijā nevienu citu meiteni, kura spēlētu bandžo. Marika savukārt var dažreiz “uzrambāt” ukuleli. Tas, kas ir izmainījies pavisam pamanāmi, ir tas, ka nu jau dzied visas meitenes. Ir instrumenti, ko vēl gribas iemācīties spēlēt. Man šķiet, ka mūsu mūzikā ļoti iederētos glāzes. Esmu jau pamēģinājusi, kā tas varētu izklausīties.
Tas nozīmē, ka jums nav bail eksperimentēt, kas arī pamatā rada jūsu unikālo stilu. Vai kādai no jums ir arī akadēmiskais muzikālais fons?
Diāna: Divām meitenēm ir augstākā izglītība mūzikā, pārējās mācījušās pašas.
Vai tas kaut ko maina jūsu mūzikā?
Diāna: Tās, kas nav mācījušās mūziku, nāk ar trakākām idejām! Es gan arī tagad cenšos vairāk pamācīties vokālu. Taču ir sajūta, ka mēs visas esam muzikāli ļoti attīstījušās.
Marika: Es domāju, ka tas ir ļoti labs salikums – ir cilvēki ar akadēmisko pamatu un ir cilvēki bez tā. Dažreiz tas akadēmiskais tiešām ir pārāk konkrēts un neļauj ļauties tai brīvībai, trakajai idejai. Taču ir ļoti labi, ka to ideju tad var nedaudz piekoriģēt, lai skanētu labāk.
Diāna: Ir ar ko padiskutēt, kas ir ļoti labi. Un, protams, ka akadēmiskais pamats uzreiz nenozīmē, ka tev vispār nav ideju.
Festivāls “Rīgas Ritmi” organizē arī meistarklases. Vēl viens labs veids, kā smelties jaunas idejas un pamainīt muzikālo domāšanu.
Diāna: Šovasar noteikti izmantošu iespēju piedalīties arī tajās! Vispār esmu nolēmusi tagad ieslīgt mūzikā. Man ir arī rockabilly projekts “The Foxtails”. Vēl solo projekts, kāds ir vēl vairākām “Sus Dungo” meitenēm. Tā iespējams neiesērēt, var saglabāt radošo možumu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+