Kultūra
Māksla

Boriss Teterevs: “Brīnums, ka tas izdevās!” Prado muzeja debija Baltijā7


Muzeja vadītāja Daiga Upeniece un mecenāts Boriss Teterevs
Muzeja vadītāja Daiga Upeniece un mecenāts Boriss Teterevs
Foto – Karīna Miezāja

Atbildības nasta
No sestdienas, 25. marta, Mākslas muzejā “Rīgas birža” apskatāma izstāde “Prado 12 raksturi” – pirmais slavenā Spānijas muzeja un Baltijas sadarbības projekts. Tā piedāvās rīdzinieku un galvaspilsētas viesu acīm leģendāru mākslas klasiķu šedevrus – pirmo reizi Latvijā būs apskatāms flāmu mākslas dižgara Pītera Paula Rubensa oriģināldarbs, turpat līdzās Fransisko Goijas, Paolo Veronezes, Antonisa van Deika, Pītera Kuka van Alsta, Bartolomē Estebana Muriljo, Fransa Purbusa Jaunākā un citu gleznas, kopā ducis meistardarbu, kas Prado gadsimtu gaitā priecējuši miljoniem skatītāju. Piedāvājam ieskatīties izstādē un tās tapšanas aizkulisēs.

Šī izstāde ir mecenātu Borisa un Ināras Teterevu dāvana Latvijas valsts simtgadei un arī Borisa Tetereva ideja, kas viņam radusies, viesojoties Madrides klubā, kuras prezidente ir vaira Vīķe-Freiberga. Mecenāts atceras, ka viņam kultūras programmas ietvaros piedāvāta vizīte Prado un īsa – piecpadsmit divdesmit minūšu – tikšanās ar tābrīža muzeja direktoru. Tā vietā abi norunājuši teju divas stundas. “Tad man arī uzšķīlās doma, ka varētu Rīgā sarīkot izstādi ar gleznām no Prado krājuma,” atceras Boriss Teterevs. Dienu pirms izstādes atklāšanas viņš izstaigāja izstāžu zāli, emocionāli atzīstot, – baidījies, ka vēl pēdējā brīdī varētu gadīties kāda globāla katastrofa, kas sagrautu visus pūliņus.

Izstādes sagatavošanas darbi prasījuši divus ar pusi gadus un visus muzeja “Rīgas Birža” darbinieku spēkus. Muzeja vadītāja Daiga Upeniece uzsver, ka tas bijis tik milzīgs izaicinājums arī tādēļ, ka Prado līdz šim nebija strādājis ne ar vienu Baltijas reģiona muzeju. Tādējādi vispirms nācies pierādīt, ka “Rīgas birža” zina, ko vēlas – iesniegt Prado muzeja zinātniskajai padomei izstādes koncepciju. Lielākoties to pasaules nozīmes muzeju izstādēm izstrādā pašu muzeju vai uzaicinātie kuratori. “Bet mēs gājām no otras puses, kas ir diezgan unikāli, – izveidojām paši savu izstādes koncepciju, balstoties Prado kolekcijas iespējās.

“Prieks bija, kad uzzinājām, ka koncepcija Prado zinātniskās padomes sēdē uzņemta atzinīgi,” teic muzeja vadītāja. Par īpašu pagodinājumu var uzskatīt to, ka sadarbību ar “Rīgas biržu” izstādes veidošanā uzņēmies Migels Faromirs, kurš tobrīd bijis direktora vietnieks zinātniskajā darbā, bet šonedēļ kļuvis par jauno Prado direktoru, nomainot Sugasu. Daiga Upeniece domā, ka svaru kausus par labu “Rīgas biržas” projektam palīdzējusi nosvērt iepriekšējā sadarbība ar Orsē muzeju, kas pierādījusi “Rīgas biržu” kā uzticamu un profesionālu partneri. “Jo svarīgi jau ne tikai tas, cik laba ir koncepcija, bet arī – lai muzeja telpas atbilstu starptautiskiem standartiem un darbinieki spētu izstādi uzņemt, prastu ar darbiem apieties un tos pietiekami augstā zinātniskā līmenī popularizēt,” viņa skaidro.

Savukārt sadarbība ar Prado, ticams, veicinās jaunu kontaktu veidošanos, prognozē Daiga Upeniece, norādot, ka līdz ar gleznām no Prado muzeja uz Rīgu atbraukusi Nīderlandes glezniecības nodaļas vadītāja, kura jau iepriekš bija informēta par vērtīgajiem holandiešu glezniecības paraugiem “Rīgas biržas” krājumā. Vēl nav zināms, vai kāds no šiem darbiem varētu iederēties Prado veidotajās izstādēs, taču tieši patlaban topot divas vērienīgas izstādes Vācijā, kur šie darbi labi iegultos.

Galerijas nosaukums


Cauri raksturiem, gadsimtiem, žanriem

Izstādes koncepcijas pamatā Daiga Upeniece likusi raksturu – sievietes tēlu dažādos gadsimtos, dažādu mākslinieku skatījumā un atšķirīgā glezniecības manierē no renesanses līdz 19. gadsimta reālismam, no Pītera van Ālsta dramatiskās gleznas “Sv. Antonija kārdināšana”, kur sieviete faktiski simbolizē ļaunumu, caur daudzveidīgiem parādes portretiem un antīko sižetu gleznām līdz pat 19. gadsimta reālismam.

Dažas izmaiņas gan dzīve ienesusi: sākumā ekspozīcijas centrā bija paredzēts likt Hansa Balduna Grīna diptihu ar trim grācijām vienā pusē un sievietes trim vecumiem otrā, taču Prado muzeja restauratori, izvērtējot gleznas stāvokli, atzinuši, ka to nav vēlams transportēt, jo var rasties krāsu nobirumi. Taču, iespējams, šis lēmums izstādes apmeklētājiem nācis pat kā ieguvums, jo izmaiņu dēļ ekspozīcijas centrā nokļūst Rubensa darbs – šī mākslinieka gleznas nekad nav bijušas skatāms Baltijas reģionā. “Cik izdevies apzināt pieejamo informāciju, arī Goijas un Veronezes gleznas šeit tiks eksponētas pirmo reizi,” teic Daiga Upeniece.

Daļa gleznu, kuras būs redzamas izstādē “Prado 12 raksturi”, nāk no muzeja krātuvēm, vien Goija un Veroneze – no Prado pastāvīgās ekspozīcijas. Taču tas nenozīmē, ka gleznas, kuras varēs apskatīt Rīgā, būtu kaut kādā mērā nenozīmīgākas, uzsver Daiga Upeniece. Atlasīti darbi, ar kuru māksliniekiem Prado muzejs slavens un lepojas, nevis otršķirīgi vārdi vai vienkārši laikmetu raksturojoši gleznotāji.

Mātes un dēla sastapšanās pēc gadsimtiem

Interesanti, ka muzejs “Rīgas birža” arī savos krājumos atradis darbus, kuri izteiksmīgi papildina Prado kolekcijas izstādi. Daiga Upeniece teic, sākumā šķitis neiespējami sameklēt līdzības vai paralēles starp kolekcijām, kuru ceļi nekādi nav krustojušies, tomēr atklājušās pat ļoti skaistas paralēles.

Ekspozīcijā “Prado 12 raksturi” izstādīts Antonisa van Deika gleznotais Amālijas Zolmas-Braunfelsas portrets, bet “Rīgas biržas” pastāvīgajā ekspozīcijā ir viens no Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcijas izcilākajiem darbiem – tā paša autora gleznotais Amālijas Zolmsas-Braunfelsas dēla Vilhelma II portrets.

“Tie abi neapšaubāmi pieder Antonisa van Deika rokai, gleznoti aptuveni vienlaikus, iespējams pat, ka vienā pozēšanas reizē, jo redzams, ka ļoti tuvs izmērs un vienāds fons – sarkanās drapērijas. Abas gleznas, māte un dēls, muzejā satiksies pēc gadsimtiem ilgas atšķirtības,” stāsta muzeja vadītāja.

Savukārt Boses zālē uz Prado muzeja ekspozīcijas laiku plānots izstādīt citu vērtīgu “Rīgas biržas” krājuma daļu – Goijas “Kaprīzes” – no 80 oriģinālajiem darbiem muzejā glabājas 78, bet apskatei Boses zālē tiks izstādīti 54, kas iekļaujas koncepcijā – sieviešu portreti.


Trīs izstādes šedevri

Katra glezna izstādē “Prado 12 raksturi” ir spožs sava žanra paraugs, taču trīs uzsverami īpaši.

* Pīters van Ālsts, “Sv. Antonija kārdināšana” (1543-1550) – senākais izstādes darbs skrupulozi izstrādātām detaļām nelielā formātā.

* Pīters Pauls Rubenss, “Cerera ar pārpilnības ragu un divām nimfām” (1620) – spožs Rubensa rokraksta paraugs, pirmā Baltijas reģionā izstādītā Rubensa glezna.

* Fransisko Goija, “Donna Tadea Aria de Enrikesa” (1793) – viens no iemīļotākajiem Prado apmeklētāju darbiem pastāvīgajā ekspozīcijā, pirmā Goijas glezna Latvijā.

LA.lv