Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
24. septembris, 2012
Drukāt

Spriedzi uzkurina

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms mēneša, 21. augustā, “Latvijas Avīzē” bija publicēts mans rakstiņš “Kas notiek Latvijā?” ar apakšvirsrakstu: Jautājums ir par to, cik liela ir sabiedrības savstarpējā politiskā neuzticība un kas “strādā” pie tās radīšanas. 


 

Saņēmu no jums pārdesmit vēstuļu, par kurām paldies rakstītājiem – gan tiem, kas rakstījuši ar adresi un uzvārdu, gan tiem, kas šīs ziņas paturējuši pie sevis. Arī es tās, lūdzu atvainot, bet paturēšu pie sevis. Secinājumi ir diezgan asi. Var nojaust, ka daža laba cilvēka pacietība iet uz beigām. A. Č. kundze no Rīgas: “Visvairāk mani uztrauc tas, cik atklāti un ciniski tiek izrādīta gan krievu presē, radio, televīzijā Latvijas un latviešu nicināšana, protams, zem demokrātijas karoga. Un kur paliek mana demokrātija, kad man to visu nākas klausīties un lasīt… Mana demokrātija vēlas, lai Latvijas ienaidnieki atbrīvo manu zemi no savas klātbūtnes.” Ž. Z. k-gs no Rīgas raksta, uzsvērdams, ka viņa paziņu lokā ir daudz krievu, baltkrievu un citu tautību cilvēku: “Vislielākā tautas daļā nav nekādas politiskas neuzticības starp dažādu tautību cilvēkiem. Ļoti daudzi pat nelasa šos kontrrevolucionāros “Čas”, “Vesti” u. c. drukājumus, aiz kuriem stāv koļerovu nauda un ietekme, kurus raksta saujiņa bijušo okupantu bērnu un mazbērnu… Arī lindermanieši, osipovieši.” Autors glābiņu no bīstamās situācijas redz Baltijas valstu savienībā, jaunā “Baltijas ceļā”.

 

G. Z. k-gs no Valmieras: “Viļa Lāča romānā “Akmeņainais ceļš” viens no personāžiem iesaucas: “Galvu augšā un skatu uz Rietumiem!” Lūk, šajā virzienā mums, stingri ievērojot savas nacionālās intereses, arī jāvirzās…”

 

Šeit minētie un vēl vairāk neminētie izvilkumi dažam lasītājam var šķist pārspīlēti asi, nesamiernieciski. Kā tad ir? Nesen Rīgā viesojās Maskavas Pedagoģiskās universitātes profesors M. Djačkovs. Kad “LA” līdzstrādnieks Ģ. Vikmanis jautāja Djačkova kungam, vai Latvijā jūt spriedzi starp latviešiem un krieviem, atbilde bija: “Kad eju pa ielām, nejūtu. Krievu patriots Lindermans cenšas visu laiku izraisīt provokācijas… Tā jau spriedze nepastāv.” Pēc profesora uzskata, Latvijas valdībai vajadzētu aizliegt un aizslēgt laikrakstu “Čas” par pretvalstisku darbību: “Tas, ko līdz šim esmu tajā lasījis, ir pretvalstisks, citādi to nevar nosaukt. Krievijā analoģiskā situācijā jau sen par to būtu sacelts liels troksnis.” (“LA”, 27. augustā)

Kāpēc pie mūsu lasītāju vēstuļu un atsauksmju apskata pievienoju Maskavas profesora secinājumus? Tāpēc, ka tie sabalsojas ar “LA” lasītāju novērojumiem, ka krievi un citi krievvalodīgie tiek neatlaidīgi un mērķtiecīgi uzkurināti, maldināti ar melīgiem stāstiem par vēsturi un tautu attiecībām.

Itin bieži dzirdami brīdinājumi par “Maskavas roku” un tās darbību. Tomēr stāstot par šo “lielo roku”, kura, manuprāt, vairāk darbojas lielvalstu galvaspilsētās vai iesūtot Rīgā lektorus, pilnīgi aplam izlikties neredzam (un ļoti centīgi izliekoties) tos “pirkstiņus”, kas rosās tepat Latvijā un Rīgā.

 

Piekrītu A. Č. kundzes novērojumiem, ka pēdējā laikā pretlatviskas aktivitātes kļūst arvien ciniskākas un nekaunīgākas, tajās tiek iesaistīti arī latviešvalodīgie “neatkarīgie” un “drosmīgie”.

 

Kad Latvijā neielaida lektoru Koļerova k-gu no Maskavas un vēl nebija atbraucis cits lektors un rakstnieks Starikovs, krievvalodīgajās avīzēs itin pēkšņi parādījās lielapjoma iespiedgabali, kuru autori bija stipri attālos laikos pazīstamais profesionālais vēsturnieks E. Žagars un mazāk zināmais žurnālists O. Mačs. Šie kungi minēto avīžu lasītājiem pēc ilgiem klusēšanas gadiem vēstīja par “īsteno” vēsturi.

Cīņas ap vēsturi nerimstas. Pēc tam kad nesen Bauskā tika atklāts piemineklis 1944. gada kaujās kritušajiem, lieli uztraukumi sacēlās ne vien vietējās avīzēs, bet pat Krievijas Ārlietu ministrijā. Troksnis tika taisīts, lai “sadzirdētu Eiropā”. Tad varbūt šī Eiropa Latviju savaldīšot, savaldīšot šeit plaukstošo fašismu un nacionālismu.

Tā kā mūsu laikraksta lasītājiem, cerams, nav dikti švaki nervi, pastāstīšu par kādas Maskavā izdotas grāmatas saturu, jo tas, kaut uz murgainiem plāniem balstīts, tomēr attiecas uz Latviju un latviešiem. Tās autors ir kāds Mihails Jurjevs, sacerējums saucas “Trešā impērija”. Krievu politiskajās aprindās plaši pazīstamais A. Dugins šo “Trešo impēriju” ieteicis lasīt, jo tādu Krieviju, kādu parāda Jurjevs, “gribas celt, par to gribas mirt un nogalināt”.

Pēc Jurjeva aprakstītās gaidāmo murgaino notikumu gaitas Krievijas impērija, kura tuvākos gados radīsies, iekaros Baltijas valstis.

 

Kā norisināsies Krievijas “ekspansija”? M. Jurjevs to attēlo šādi: “Sākot iebrukumu, mēs nogalināsim un sagrausim, cik spēsim… Tomēr pats galvenais sāksies pēc tam: visas latviešu, lietuviešu un igauņu pilsētas, ciemus un ielas pārdēvēs ar krievu nosaukumiem.

 

Paši vārdi “Latvija”, “Lietuva” un “Igaunija” būs aizliegti publiskā lietošanā visā Krievijas impērijas teritorijā, atskaitot vēsturiskus pētījumus (..) Nākamajā dienā pēc krievu karaspēka iebrukuma Baltijā viss notika tā, kā bija apsolīts. Nogalināja ne tik daudz cilvēku (..), bet visi tika patiešām izvesti… Tallinu, Rīgu un Viļņu pārdēvēja par Ivangorodu, Aleksejevku un Aleksandriju…” (110. lpp.)

Šādi murgaini, šķiet, jukušas personas sarakstīti nākotnes projekti tiek izplatīti tūkstošos eksemplāru un izplatās arī Latvijā. Un, zināt, ne čiku, ne grabu. Tāpat, kad vietējās krievu preses autoritāte Giļmana k-gs jau laikus “Čas” lasošajai publikai uzdeva jautājumu, ko darīt ar latviešiem, un šis autors nepavisam nav turams aizdomās par prāta skaidrību. Giļmana k-gs rakstīja: “Mēs pat neiedomājamies, kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu. Varbūt kā Tatarstānā – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju. Vai kā Piedņestrā – normāli vienotā valstī nodibinot savu varu… Iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk apspriest.”

Domāju, ka aprakstītais ne vien ļauj, bet pat liek secināt, ar kādām faktiski murgainām vīzijām, variantiem un pat plāniem nodarbojas sabiedrībai bīstamas personas. Un tas vēl un vēlreiz liek atgādināt, cik bīstama ir naida un neuzticības kurināšana.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+