Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. janvāris, 2013
Drukāt

Staicelē gaides medībās nomedīti seši pelēči

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

“Re, kur pēdas ceļmalā. Brauksim un skatīsimies, vai pie ēsmas arī ir bijuši. Pēdējās dienās vilki kļuvuši vairāk aktīvi.” Ar Staiceles mednieku Mārci Arnavu esam ceļā uz vietu, kur viņš ar ēsmu pievilina vilkus. Vilku dzinējmedības staicelieši atzinuši par nepiemērotām, bet uz gaidi šosezon izdevies nomedīt jau sešus pelēčus.

 

Zināms, ka visā Latvijā līdz janvāra sākumam nomedīti 135 vilki no 200 atļautajiem.

 

Mūžamežos dzinējmedības neder

“Pamati medībām ar ēsmu tika ielikti pirms vairākiem gadiem, kad radās sajūta, ka vilku kļūst arvien vairāk. Uzsnieg pirmais sniegs, un vispirms ieraugām nevis mežacūku vai stirnu, bet vilku pēdas, kas agrāk šajā pusē bija eksotika. Ja vienreiz sezonā uzgāji vilku pēdas, tad bija – o!”, pa ceļam uz desmit kilometru tālo vilku pievilināšanas vietu stāsta Mārcis Arnavs, mednieks ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Staiceliešu medību iecirknis “Rozēni” stiepjas gar Igaunijas robežu no Ramatas līdz Ainažu pagastam, kur nākas sastapties gan ar latviešu, gan igauņu vilciņiem. Mārcis apsaimnieko savus meža īpašumus, tāpēc viņa ikdiena paiet dabā. Aizpērn, kad apguvis piegaudošanas gudrības, paaicinājis uz Staiceli pieredzējušo vilku piegaudotāju Aivaru Dunduru, un arī viņš apstiprinājis – vilku te daudz.

“Pabraukājām, pagaudojām, un Aivars nosprieda, ka pēc viņam atbildējušā vilku kora balsīm te varētu būt 10 līdz 15 vilki. Tas ir ļoti liels cipars.”

Kad jautāju, kāpēc tieši pēdējos gados vilki tā savairojušies, Mārcis nosmej, ka paši mednieki vien viņus ieviesuši. Pirms pieciem gadiem staicelieši sākuši nopietnāk saimniekot, jo mežacūku bijis pamaz. Ar auzu sējumiem vasarā un kartupeļiem ziemā rukšu bars tā pieaudzis, ka gaides medībās divu stundu laikā vismaz viens sivēns zemē kā likts! Taču cilvēku pūliņus sāka novērtēt arī apkārtnes pelēči – pērn to saradies tik daudz, ka pārējie meža iemītnieki dzīvojuši pastāvīgā satraukumā. “Mežacūku kļuva krietni mazāk. Kad nomedījām vienu aļņu bulli, pēc rētām pakaļkājās varēja spriest, ka arī gar viņu gramstījušies vilki. Dzinējmedības uz vilkiem nesekmējās – mūžamežs ir gan mūsu, gan igauņu pusē, un, kamēr veic lenkšanu, dienas beigās konstatē, ka tie jau aizgājuši kaut kur projām,” skaidro mednieks un piebilst – tāpēc bija jāmeklē cits risinājums.

 

Vilki sāka nākt 
tikai otrajā gadā

Mārcis sāka interesēties par vilku medībām ar ēsmu. Iepazinies ar vilku mednieka Uģa Bergmaņa pieredzi, pirms trīs gadiem nolūkojis piemērotu vietu pelēču kārdināšanai. No ēsmas vietas esam vēl labu gabalu, kad Mārcis jau norāda uz kraukļu baru. Kad piebraucam tuvāk, putni ceļas spārnos, bet acīm paveras pļava, kur vēl tikko uzdzīve gājusi pilnā sparā. Netālu no tās atrodas pamatīgi būvēts mednieku tornis.

Kraukļi ir Mārča ēstuves pastāvīgie apmeklētāji kopš tās pirmsākumiem. “Kad sāku likt medību atlikumus un ādas, sākumā vairāk nāca lapsas, jenotsuņi, kraukļi un visādi plēsējputni, arī klinšu ērgļi un jūras ērgļi.

Lapsas un jenotsuņus šāvām lielā skaitā, varbūt tas nebija pareizi darīts un nevajadzēja viņus medīt, jo pirmajā gadā vilki tā arī neparādījās. Pa kādam sāka nākt tikai otrajā gadā. Viņus vislabāk var pievilināt ar pamatīgu ēsmu,” nosaka Mārcis un sāk pētīt pēdas.

Tuvāk mežmalītei atrodam vairākus svaigu pēdu nospiedumus – tātad pelēči atkal parādījušies, spriež mednieks. Kopš pēdējām medībām 25. novembrī, kad Mācis noguldīja vienu vilku, neviens nebija rādījies.

Saku – vilki taču ir gana gudri dzīvnieki un, sajutuši briesmas ēstuves vietā, te vispār vairs nenāks. “Ņemot vērā, kā man ar viņiem ir gājis, tā vis nevarētu teikt. Atnāca viens vilks, to nomedījām, un pēc stundas atkal viens bija klāt. Pēc veiksmīgām medībām redzu, ka nākamajā dienā vilki atkal ir klāt,” Mārča pieredze vilka inteliģences koeficienta novērtējumā nebūt nav glaimojoša. Viņa novērojumi atšķiras arī no grāmatās aprakstītajiem vilka paradumiem. “Lasīju, ka vilki parasti nāk četros no rīta vai divos trijos naktī. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka tā tas nav – viņi var ierasties dažādos laikos. Eju ap pusseptiņiem uz torni, un šie jau priekšā.”

Ēsmas vietu Mārcis apciemo ik pārdienas, bet uz torni viņš iet, kad ir skaidras pazīmes, ka vilki nāk pie ēsmas. “Pamatā tās ir pēdas. Piegaudošanu izmantoju, lai saprastu, vai viņi atrodas tuvumā. Vēl viena zīme, ka vilki uzradušies, – vairs nerādās lapsas un jenotsuņi.”

Pagājušā gada pavasarī ēstuvi apciemoja vēl viens Staiceles mūžamežu iemītnieks – lācis. Pēc ziemas guļas tas omulīgi mielojās vilku “ēdnīcā” un tikai pēc vairākkārtīgas Mārča svilpšanas cēli iegāja mežā.

 

Pretrunīgi 
vērtēts paņēmiens

Mārcis atzīst, ka vilku pievilināšanas vietas uzturēšanai nepieciešama pacietība un neatlaidība, ēsma jāpiegādā pastāvīgi, lai dzīvniekam būtu interese te nostaigāt garām. Ja Mārča maizes darbs nebūtu saistīts ar mežu, viņš to nevarētu “pavilkt”.

Pirmie rezultāti gūti tikai otrajā gadā, kad nomedīti divi vilki. Toties šosezon pa abiem kopā ar Juri Žukovu – jau seši pelēči. Mārča rēķinā – divi kucēni un divi pieauguši vilki, kam trofeja varētu būt pat zelta un sudraba vērtē. Mārcis rāda nomedīto vilku foto savā mobilajā telefonā – pat mazajā ekrānā var redzēt, ka uz ēsmas uzķērušies lieli un skaisti dzīvnieki. To atzinis arī bioloģijas zinātņu doktors, vilku pētnieks, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš. Nomedītos dzīvniekus Mārcis viņam piegādā lielo plēsēju izpētei.

Vilku medības, izmantojot pievilināšanu ar ēsmu, zinātnieks vērtē kā pretrunīgu paņēmienu. J. Ozoliņš atzīst, ka šādi var efektīvi samazināt vilku skaitu, taču jāpievērš uzmanība ēsmas vietai un barības veidam – dzīvniekus, īpaši kucēnus, nevajadzētu pieradināt pie barības, kas nav raksturīga to dabiskajiem dzīves apstākļiem.

“Šīs medības vairāk līdzinās selektīvajām medībām, jo ir iespēja nomedīt kucēnus un jaunākos vilkus, vecie parasti tik viegli nedodas rokā. Kaut gan Staiceles medniekiem izdevies iegūt arī divus vecākus tēviņus, kas nozīmē, ka bars ir spēcīgi ietekmēts.

Nevar zināt, vai viņi ir izdarījuši labu, jo stipri samazināts bars, kurā paliek tikai viens no vecākiem, drīzāk var radīt pastiprinātu risku mājlopiem,” spriež J. Ozoliņš.

Pēc ēstuves apskates un fotografēšanās dodamies atceļā, bet melno kraukļu bars atgriežas pļaviņā, lai turpinātu ballīti. Mārcis prāto, kad atkal dosies uz torni medībās. “Man nav naida pret vilkiem, jo meža bagātība ir dzīvnieku daudzveidībā, taču kaut kādam līdzsvaram jābūt.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+