Talsu muzejā – Austrālijas mākslinieku izstāde 0
Talsu novada muzejā līdz 4. augustam apskatāma Austrālijas rietumu pilsētas Pertas mākslinieku izstāde .
Latvijas rietumu pilsētā Talsos dzīvo aptuveni 11 tūkstoši iedzīvotāju, Pertā – ceturtajā lielākajā Austrālijas pilsētā – 1,6 miljoni, gandrīz tik, cik visā Latvijā kopā. Tālāk salīdzinājums ciparos vairs nav nepieciešams, jo Talsos ir brīnišķīgs muzejs, bet Pertā strādā 20 latviešu mākslinieki, no kuriem deviņu darbi atceļojuši uz Talsiem.
Pertas mākslinieku grupa izveidojusies samērā nesen, ap 2009. gadu. Tad arī radusies doma parādīt savu veikumu Latvijas izstāžu zālēs. Atsaucību izrādījuši tikai Talsu un Madonas muzeji. Izstādes kurators tēlnieks Māris Raudziņš ir izveidojis kolekciju, kurā pārstāvētas trīs mākslinieku paaudzes.
Lielāko dzīves pieredzi ir uzkrājis 1919. gadā Krievijā dzimušais un Latvijas Mākslas akadēmijā studējušais Arvīds Sodums. Viņš atzīst, ka akadēmijā iegūtās pamatīgās zināšanas un tradicionālā pieeja darbu izpildījumam noderējusi, strādājot dažādās pasaules malās – Eiropā, Āfrikā, Austrālijā. Izstādē apskatāmi viņa klasiskā manierē zīmēto reālistisko zulu, bušmeņu, butendes cilšu iedzīvotāju zīmējumu kopijas un divas gleznas no mākslinieka reiz absolvētās Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas kolekcijas. Gleznā attēlotās hosa cilts sievietes svētku tērpos pēc noskaņas un kolorīta varētu būt arī latvietes. It kā atšķirīgs ir viss – ādas krāsa, vaibsti, rotas, tērpi, tomēr mākslinieka pieeja meklēt krāstoņu savstarpējās attiecības liecina par stabilajām akadēmijā gūtajām zināšanām un latvisko krāsu izjūtu.
Neskatoties uz milzīgo ģeogrāfisko attālumu, nekāda lielā laika distance mūs nešķir. Ja jau zinātnieki spēj izsekot gēnu pārmaiņām vairāku tūkstošu gadu senā vēsturē, tad divas trīs paaudzes, kas dala Latvijas un trimdas mākslu, ir tīrais nieks. Varbūt ir saglabājies kāds latviskais gēns, vienojošas attīstības likumsakarības mākslinieku rokrakstā, ko būtu iespējams atrast, izsekojot mākslas “tur un te” līdzībām un atšķirībām? Izstādes nelielais ieskats mākslinieku daiļradē, protams, neļauj izdarīt visaptverošus secinājumus, tomēr apliecina sen zināmo patiesību, ka vide, skola ietekmē mākslinieka domāšanu un darbus. Izstādes autoru lielāko daļu veido trimdas otrās paaudzes mākslinieki, kuri dzimuši trimdā, studējuši Austrālijas mākslas skolās un apzināti vairījušies no vecāku sāpīgā mantojuma un tradīcijām, sparīgi smeļot sev noderīgo visas pasaules piedāvātajās kultūras vērtības. Turklāt šīs paaudzes jaunība sakrita ar “vētrainajiem sešdesmitajiem”, kad visur pasaulē jaunieši nostājās pret mietpilsonisko sabiedrību un tēvu kultūru. Šodien viņi kā galeristi, pedagogi, brīvie mākslinieki iekarojuši vietu ne vien Austrālijas, bet visa Āzijas reģiona mākslas notikumos, piemēram, Lens Žuks (1950) piedalījies vairākās Pekinas mākslas biennālēs Ķīnā. Viņa gleznās arī visvairāk jūtams tas, ko varētu dēvēt par Austrālijas dabas ietekmēto mirdzošo kolorītu un dekoratīvo atraisītību. Bet, iespējams, tas ir ukraiņu asiņu piejaukums, kas māksliniekam darbos ļauj palaidņoties, “lai izņirgtu mūsu eksistences absurdu un pretrunas”.
Latvijā pazīstamākais ir multimediālais mākslinieks Jānis Nedēļa (1955), kura darbi vairākkārt bijuši skatāmi Rīgas galerijā “Bastejs” (arī šobrīd izstāde “Ephemera” – līdz 3. augustam). Krāsaino un metaforām bagāto darbu autors Talsos izstādījis divus kolāžu ciklus – melnbaltus darbus, kuros grāmatu un nošu lapām, avīžu daļām spēcīgiem otas vilcieniem pāri klājas dažādas zīmes – bultas, diagonāli krusti, ceļa fragmenti – mākslinieks spēlējas ar tekstos iešifrēto kodu bezgalīgajām interpretācijām.
Izcilais zīmētājs Pēteris Ciemītis (1959) attēlo personību bez konteksta, vides. Sešos tušas zīmējumos redzami vīriešu portreti – smalks līniju tīkls kā vārdi un teikumi veido sejas pantus – stāstus, kuros lasāma cilvēka pasaule. Mirklis – un grāmatas lapa ir aizšķirta, mums pretī raugās cits stāsts. Mākslinieka modernie portretu zīmējumi vairākkārt izpelnījušies prestižas Austrālijas mākslas balvas. Mākslinieku grupas vadītāja arhitekta un tēlnieka Māra Raudziņa (1946) kaislība ir forma un struktūra. Izstādē apskatāmie bronzas objekti pilnībā atbilst mākslinieka teiktajam: “Man patīk abstrahēt tieši tiktāl, lai rastos jautājums, bet ne tiktāl, lai abstrakcija aizēnotu darba tiecību.” Mākslinieka idejas jaunu izpausmi radušas formas zīmējumos ar eļļas krītiņiem.
Mākslinieces sievietes veido izstādes klusinātāko daļu. Selgas Ešotas (1946) niansēti kolorētajos ofortos vērojamas reālistiskas klusās dabas, savukārt arhitektūras detaļu tuvplāni (“Fragments of Spain”) jau uztverami kā abstraktas zīmes. Vējš, ūdens un gaisma ir Gabriellas Mazaļevskas zīmējumu un eļļas gleznojumu galvenā tēma, bet Lolita Skye-Larka Austrālijas ainavā meklē ritmus un faktūras, pārnesot tos klusinātas krāsu gammas akvareļos. Izstādes jaunākā autore ir tekstilmāksliniece un fotogrāfe Maija Medene (1981), kura saņēmusi PBLA K. Barona prēmiju par darbu sēriju “Tradīcija pārejas posmā: mana paaudze”. Tieši viņa kā jaunākās paaudzes pārstāve atkal cenšas siet saites ar latvisko mantojumu un justies Latvijai piederīga, tā meklējot nacionālo identitāti.
Visnotaļ jauko izstādi sagandē viena, bet stipri liela darvas karote – katalogs. Novērtējot tā sagatavotāju labo gribu un vizuālo materiālu lietderību, jāatzīst, ka tekstu latviskais tulkojums ir tik nelāgs (izmantota kāda automātiskās tulkošanas programma?), ka tas padara katalogu pavisam nelietojamu.
