Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. februāris, 2014
Drukāt

Tapsēšana: mēģināt jau var…


Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Mīkstajām mēbelēm ir viena principiāla vaina: ar laiku tās nolietojas. Ja ir noskrandis audums un arī kāda atspere sāk durties sānos, aktuāla kļūst dilemma – izmest vai atjaunot? Un vēlams pašu spēkiem, jo kārtīgs saimnieks taču var visu! Vai tas tik vienkārši izdarāms?

Teorētiski patiešām it kā vienkārši: akurāti noņem mēbeļaudumu, ko vēlāk izmanto par piegrieztni, un skatās, kas lācītim vēderā – kādi materiāli kādā secībā likti, kā tie stiprināti, kas īsti ir cietis un būtu labojams vai maināms. Ja rokas ir īstajās vietās un galva strādā, turklāt ir daudz brīva laika, atliek doties pretī darba uzvarai, kas sola ne tikai atjaunotu mēbeli, bet arī lepnumu par savu varēšanu. Praksē šis process ir daudz komplicētāks un var beigties ar pilnīgu sakāvi, par mīļotās sievietes reakciju vispār nerunājot, – viņa tik daudz skraidījusi, vatelīnu, sintaponu, diegus un sazin ko vēl meklējot!

– Virtuves ķeblīšus apvilkt nudien nav liela māksla, un daudzi to labprāt dara. Bieži vien pat nenoņem veco audumu, uzklāj jauno un stiprina ar nagliņām, piespraudēm, kas nu ir pie rokas, – stāsta Rīgas Amatniecības vidusskolas koka un metāla apstrādes nodaļas tapsēšanas meistars Kristaps Strazds. – Pie nopietnākām mēbelēm, kur darīšana, piemēram, ar atsperu blokiem, amatierim labāk neķerties klāt. Kaut ko izdarīt jau var, teiksim, uzlikt apakšā biezāku vates kārtu un kārtīgi nostiept jauno audumu, lai izskatās kā jauns, bet pareizi visu paveikt – diezin vai… Pie antīkiem priekšmetiem pavisam noteikti nevajadzētu ķerties klāt – tur pavisam cita tehnoloģija, tos nezinātājs var vienīgi 
sabojāt!

Kas vajadzīgs iesācējam?


Daudzas šim darbam nepieciešamās lietas saimniekam parasti jau ir instrumentu kastē – mazāks āmurītis, skrūvgriezis, dažādu veidu knaibles, metramērs, lielākas šķēres. Iespējams, arī kāds sevišķi ass nazis (porolona griešanai) no tuvinieku acīm ir paslēpts. Vēl vajadzīga līme, darbam ērtāka ir aerosola iesaiņojumā, bet tikpat labi der parastā kontaktlīme un lielāka plakanā ota. Pie reizes laikam jānopērk skavotājs un vismaz iepakojums skavu 
(1000 gab. par 4 eiro ), jo, ievērojot tehnoloģiju, pat vienam ķeblītim iziet ap 150. Tas nozīmē, ka lielākam pasākumam vairāk noder elektriskais skavotājs, kas maksā aptuveni 50 eiro, bet būvmateriālu veikalos ir arī lētāks mehāniskais un pat pneimatiskais skavotājs, kam savukārt nepieciešams saspiestais gaiss, tāpēc to izmanto galvenokārt profesionāļi. Ar šādu aprīkojumu jau var ķerties pie tapsēšanas pamatu apguves.

Protams, vēl ir vajadzīgi materiāli, kuru nosaukums un apjoms pirms mēbeles atvēršanas amatierim nav zināms. Problemātiska var izrādīties piemērota džutas auduma iegāde. Diemžēl bez tā nevar iztikt, pat krēsliem sēdekļus pārvelkot. Porolons, sintapons, vatelīns ir brīvi nopērkams daudzos veikalos. Starpība tikai tā, ka entuziastam šīs preces maksā trīsreiz dārgāk nekā profesionālim, kuram ir savas vietas un attiecīgās apjoma atlaides. Turklāt ir dažas nianses. Piemēram, mēbelēm īsti piemērots nav sintapons, ko izmanto apģērbiem, bet nekas slikts nenotiks, ja ņemsiet to, kas saimniecei ir krājumos. Starp citu, sintapons vajadzīgs slīdamībai – lai mēbeļu audumā uzreiz izlīdzinātos krunciņas, ko radījušas sēdētāja vai gulētāja auguma aprises. Ja apakšā ir tikai porolons, tās kavējas ilgāk…

Daudziem gan porolons saprotamu iemeslu dēļ nav pieņemams – sintētika! Vienīgā klasiskā alternatīva ir jūraszāle, patiesībā sasmalcinātas palmu lapas, kas smaržo pēc svaiga siena. Materiāls nāk no XIV gadsimta, spēj uzsūkt mitrumu (līdz 80% sava svara), bet pie mums brīvi nav nopērkams, turklāt, to iestrādājot, vajadzīgas nopietnas iemaņas, sākot no pakošanas un beidzot ar nostiprināšanu, proti, tādu kā stepēšanu, ko veic ar rokām un lielu, garu adatu, kādas, saprotams, pārdošanā nav…

Kā pareizi darīt?


Kad virtuves ķeblīši pēc izjūtas ir pārvilkti, pareizās tehnoloģijas apgūšanai var ķerties, piemēram, pie viesistabas krēslu sēdekļiem.

Uz koka pamatnes pieskavo džutas audumu, uz tā uzlīmē attiecīga biezuma (2–5 cm) porolonu, ko piegriež atbilstīgi sēdekļa perimetram, taču ar 5 mm pārlaidumu. It kā sīka, bet būtiska nianse – šie milimetri ļauj likvidēt sānu šķautnes aso maliņu, kas pretējā gadījumā būtu jūtama, un pašam to atklāt diezin vai izdotos, sēdekli preparējot. Tad porolonu atkal nopūš ar līmi un pārklāj ar sintaponu, kam pārlaidumu jau pagarina līdz koka pamatnei. Mēbeļu auduma stiprināšanā atbildīgākais darbs ir stūrīšu izveidošana: variantu ir daudz, katram jāatrod savējais. Iespējams, optimāla ir ieloce, kas pēc tam jāaizšuj ar piemērotas krāsas diegu. Auduma nostiepšana, ja to pakāpeniski veic no pretējām pusēm (nevis pa diagonāli, jo tad stiepjas visas!), parasti grūtības nesagādā, turklāt saimniekam taču ir skavotājs!

Pirmā krēsla atjaunošanā iesācējam var paiet visa brīvdiena, bet profesionālim tā ir viena darba stunda…

Protams, šie ir tikai ziediņi, ja neķeras klāt gultas matracim vai, piemēram, padomju laikā tik populārajam salokāmajam dīvāniņam jeb grāmatiņai, kurā ir atsperu bloki. Ja kāds izjucis, patiesībā ir tikai viens variants – gādāt jaunu, un tas nav nedz dārgi, nedz sarežģīti. Šādus pasūtījumus izpilda, piemēram, firma “Metāla serviss”, tikai precīzi izmēri (no stīpas līdz stīpai) jāzina. Iecienītajam dīvāniņam par vienu 60 x 180 cm bloku 30 eiro taču nav žēl, tomēr labāk nomainīt abus.

Dīvāniņa pīrāgs koka karkasā parasti sākas ar rāmi, virs kura ir presētā kartona pamatne. Uz tās jau izsenis liek vatelīnu, lai atsperes nesāktu trokšņot, un vidū garenvirzienā veido tādu kā valnīti, lai bloku maigi paceltu uz augšu un šī daļa tik ātri neizsēdētos. Virs atsperēm – arī vatelīns, kas šeit vajadzīgs tikai kā izolācijas materiāls, lai ekspluatācijā mazāk ciestu nākamās kārtas – džuta un porolons. Tiesa, pēdējam ir alternatīva – stepētais vatelīns trīs četrās kārtās, taču tā ieklāšana un stiprināšana (šūšana) prasa priekšzināšanas, lai beigās iznāktu mīksts, pie karkasa piestiprināts spilventiņš. Finālā iespējamās bedrītes, kuras tikai ar plaukstu jūtamas, vēl izlīdzina ar vati, kas nopērkama kaut vai aptiekā.

Šiem dīvāniem ir vēl viena specifika – 
mēbeļaudums. Ja izvēlēsieties šaurāku par 
150 cm, nāksies pirkt divus garumus – nevis 
2,5 metrus, bet piecus vai pat sešus metrus, ja ir jāsaskaņo zīmējuma raksts. Optimists sevi var mierināt, ka tad tā pietiks arī pāris krēsliem…

Cik izdevīgi?


Ja mīksto mēbeļu atjaunošana, tostarp tapsēšana, nav sirdslieta, uz ekonomisko izdevīgumu šai nodarbē grūti cerēt, pat ja darbaspēks it kā par brīvu. Galvenais – krietni pārmaksāsiet par materiāliem, kurus, dabiski, pirksiet ar rezervi, jo teorētiski visi maksā lēti (vatelīns – laba cena ir ap 1,5 eiro metrā, džuta – 3 eiro, tad vēl vate, diegi utt.) Ja grāmatiņai pasūtīti arī jauni atsperu bloki, materiālu iegādē iesācējam ar 100 eiro vajadzētu pietikt. Profesionāļi šādus dīvāniņus saved kārtībā vidēji par 150–170 eiro,
klientam pašam jānopērk vien noskatītais audums. Iespējamas vēl transportēšanas izmaksas. Kopā veidojas summa, kas ģimenei ļauj ieskatīties jauno mēbeļu veikalos. Protams, neizglītots pircējs tur neko nevar saprast – tirgus ir piesātināts arī ar lēto lietuviešu vai poļu preci, tāpēc pat profesionālim šeit iepirkšanās ir laimes spēle. Skaidrs, pievilcīgās cenas lielā mērā ir iespējamas tikai uz kvalitātes rēķina, izlaižot kādu tehnoloģisko operāciju vai ietaupot materiālus. Pagājušajā gadsimtā atsperēm izmantoja 3,5 mm speciālā tērauda stiepli, tagad blokos tā sadilusi līdz 1,2–1,8 milimetriem…

No šā viedokļa, it kā drošāk ir atjaunot vecās mēbeles, jo tad vismaz zini, kas atrodas zem auduma. Ar nosacījumu – ja meistars ir uzticams, ar nevainojamu reputāciju, par ko liecina vēlme atrunāties no šāda pasūtījuma, garā rinda vai augstā cena – par grāmatiņas tapsēšanu vienas dienas darbu novērtē ar 70 eiro! Kaut gan šajā biznesā konkurence ir pietiekami liela (Rīgas Amatniecības vidusskolā tapsēšanas pamatus katru gadu apgūst visi trešā kursa puiši!), pavisam reālas ir situācijas, kad zem mēbeļu auduma par lielu naudu ir ielikts tikai jauns 2 cm porolona slānis, kurā duras salauztās atsperes.

Diemžēl vienkāršākās padomju laika standarta mēbeles laikam pareizāk ir vienkārši izmest vai arī bez liekiem pūliņiem un lieliem tēriņiem pašam tās salabot tikko pieminētajā līmenī, lai kādu brīdi vēl kalpo. Cita lieta, ja jāatjauno tiešām vērtīgas lietas – gan dārgos salonos samērā nesen pirktas, gan iepriekšējos gadsimtos darinātas stila mēbeles, tostarp ģimenes relikvijas. Jebkuri amatieru eksperimenti, jo īpaši ar koka detaļām, tās ved pretim vienīgi iznīcībai. Arī tapsēšana tad ir augstākā pilotāža – ar jūraszāli, katra atspere atsevišķi, bojātās jāpasūta vai jāizgatavo pašiem, utt. Protams, tas viss kaut ko maksā: cenu aptauja šādos gadījumos ir visai bezjēdzīga, svarīgāk atrast meistaru, kam var uzticēt unikālas lietas. Tos virtuves ķeblīšus nudien katrs saimnieks spēj pārvilkt pats. Lai veicas!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+