Pasaulē
Eiropa

Māris Antonevičs: Tas nav kino, tā ir dzīve 0

Foto: AFP/LETA

Man patīk dažreiz paskatīties tā dēvētās spiegu filmas, tomēr godīgi jāatzīst, ka pēdējā laikā tās aizrauj arvien mazāk. Par spīti tehnoloģiskajai attīstībai un specefektu bagātībai. Problēma ir filmas scenārija attālināšanās no dzīves realitātes.

Tas sākās līdz ar aukstā kara beigām, kad pazuda skaidri iezīmētās robežas. Kādu laiku filmās Rietumu spiegi turpināja cīnīties pret iedomātiem militāriem grupējumiem, kas piesavinājušies (vai pa lēto iegādājušies) demoralizētās un brūkošās PSRS armijas ieročus. Vienā no aģenta 007 Džeimsa Bonda filmām par pasaules ļaunuma centru bija mēģināts padarīt izolēto Ziemeļkoreju, kas gan neatstāja pārliecinošu iespaidu.

Jā, 2001. gada 11. septembra Ņujorkas Dvīņu torņus sagrāvušās lidmašīnas it kā uz laiku definēja jauno ļaunumu un biedējošā islāmistu terorista tēls ieņēma savu stabilu vietu arī Rietumu kino, tomēr ar laiku tas atkal kļuva nenoteiktāks.

Un filmu radītāji sāka izdomāt mistiskus ļaundarus, kas varu pasaulē cenšas sagrābt nevis kādu politisku vai ideoloģisku iemeslu dēļ, bet mantkārīgos nolūkos.

Rodas iespaids, ka kino veidotāji vienkārši nespēj izsekot reālajai dzīvei, kas mainās tik strauji, ka jaunos sižetus tikko var spēt sagremot. Neparasti, bet nu jau aktuālās ikdienas ziņas mierīgi pielīdzinās un pat pārspēj spriedzes seriālus. Te, protams, pirmkārt ir stāsts par slavenajiem “tūristiem” Petrovu un Boširovu, kas no Maskavas lidojuši uz Londonu un pēc tam ar vilcienu braukuši uz nelielo Solsberi pilsētu, it kā lai apskatītu katedrāli ar 123 metrus augsto torni tajā pašā laikā, kad turpat netālu tika saindēts bijušais dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija.

Britu specdienesti ir publiskojuši ļoti plašu pierādījumu klāstu (lai gan, visticamāk, kaut kas vēl ir paturēts rezervē), kas ļauj katram skatītājam pašam izsekot krievu spiegu gaitām – kā viņi lidostā iet cauri drošības vārtiem, apmetas lētā viesnīcā pilsētas nomalē, divas dienas mēro ceļu uz Solsberi, kur klejo pa rajonu, kas ir tuvāk Skripaļa mājai, nevis katedrālei, bet pēc “operācijas” beigām strauji pamet valsti.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins pats intervijās vairākkārt stāstījis, ka savulaik bija nolēmis kļūt par “izlūku”, skatoties filmas.

Dažreiz tiek minēts, ka viņu iedvesmojis Štirlica jeb Maksima Isajeva tēls no seriāla “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Tomēr pats Putins esot atzinis, ka galvenais iedvesmas avots bijusi 1968. gadā uzņemta filma “Klusā sezona”. Lietuviešu aktieris Donāts Baņonis, kurš filmā tēlojis padomju izlūku, reiz atcerējies, ka Krievijas prezidents kādas tikšanās laikā laikā viņam teicis: “Jūs man bijāt kā krusttēvs…”

Spiega karjera Putinam gan neizvērtās – vienīgā vieta, kur viņš pirms PSRS sabrukuma paguva pastrādāt šajā ampluā, bija toreizējās Vācijas Demokrātiskās republikas pilsēta Drēzdene. Tur Putins bija noformēts kā Radenberg­-štrāses Padomju kultūras nama direktors, bet uzdevums bija ziņot uz Maskavu, kā uzvedas tie padomju pilsoņi, kas ieradušies Drēzdenē studēt vai komandējumā. Skaidrs, ka nekāds filmās saskatītais “izlūks” tam īsti neatbilda. Tāpēc var viegli iztēloties, ka savu jaunības dienu sapni Putins mēģina realizēt šobrīd, ļaujot sev pakļautajiem dienestiem izvērst šķietami aizraujošās, bet patiesībā nejēdzīgi bīstamās spiegu spēles.

Kādēļ gan Putinam bija pašam jāapgalvo, ka abi Britānijā pieķertie krievi “tūlīt paši visu izstāstīs”, kam nekavējoties sekoja pavisam dīvaina televīzijas intervija, kas nevis kliedēja aizdomas, bet tieši pastiprināja tās? Ir gan versija, ka ar šo gājienu Krievijas vara vēlējusies spiegu filmu pārvērst par farsu. Nu apmēram tā, kā Džeimsa Bonda filmas vietā sākt rādīt parodiju ar misteru Bīnu galvenajā lomā. Tomēr notikušo ar to izdzēst vairs nevar.

Saistītie raksti

Mums, protams, var rasties klasiskais jautājums – bet kā tad ar Latviju? Laikā, kad Londona publiskoja pierādījumus par Skripaļa lietu, tepat netālu Igaunijā pieķerts kārtējais Krievijas spiegs – armijas majors Deniss Metsavass. Arī tur viss noticis pēc filmas cienīga scenārija, jo aizturēšana notikusi pēc tam, kad aizdomās turamais devies uz “pastkastīti”, kas tikusi izmantota informācijas nodošanai Krievijas militārajam izlūkdienestam – GRU. Igaunijā tas ir kārtējais skaļais gadījums, mums it kā viss mierīgi, ja neskaita divus neveiklus fotogrāfus – kādu dzelzceļnieku un zemnieku, kuri bildējuši militārus objektus un sūtījuši bildes uz Krieviju.

Starp citu, viens no retajiem amerikāņu seriāliem, kas cenšas neatpalikt no reālās dzīves, ir “Homeland” (Latvijā pazīstams ar nosaukumu “Svešais starp savējiem”). Tā jaunākajā sezonā, kas veltīta Krievijas mēģinājumiem iejaukties ASV politikā, Rīga garāmejot parādās kā viena no vietām, kur Krievijas spiegi saskaņo savas “specoperācijas” plānus. Tas ir kino, bet kā dzīvē?

LA.lv