Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. marts, 2012
Drukāt

Tik dažādie Latvijas krievi. Saruna ar S. Bogojavļensku

sveta_bogojavlenska_spruude_11

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes absolvente Svetlana Bogojavļenska jau vairākus gadus Johana Gūtenberga Maincas universitātē lasa lekcijas Latvijas vēsturē. Viņas jaunākais pētījumu objekts ir krievu identitāšu veidošanās Latvijā starpkaru posmā.

 

Vēstures doktore atzīst, ka tik jūtīgas lietas labāk pētīt, ārpusē esot. ”Šeit es to neuzdrošinātos,” viņa saka. Latvijā neesot viegli uzturēt lietišķu diskusiju – pārsvaru ņem emocijas.

”Krievi, kas pašlaik dzīvo Latvijā, bieži atsaucas uz pirmskara periodu, sakot: ”Toreiz mēs dzīvojām tā un tā, mums bija tādi un tādi mērķi.” Bet man radās jautājums: cik lielā mērā mūsdienu Latvijas krievi var sevi saistīt ar tiem krieviem, kas Latvijā mita toreiz?” skaidro vēsturniece. Pie pētījuma ķerties motivējusi vēlme noskaidrot, kas tad bijuši ”tie” 20. – 30. gadu krievi. Jebkurā gadījumā nevar runāt par vienu krievu identitāti Latvijā, jo tās bijušas dažādas ne tikai attiecīgos laika posmos, bet arī regulāri mainījušās laikmetiem līdzi. Bogojavļenska atzīst, ka noskaidrojamā vēl daudz. Kādu lomu spēlējusi impērijas laika pieredze? Kā pirmskara Latvijas krievu kopiena sevi izpratusi? Kā kaut ko vēsturisku, ar kopēju pagātni, vai arī kā etnisku kopību, kam ir nākotne Latvijas valstī? Kāda bijusi mijiedarbība ar citām etniskajām minoritātēm – vācbaltiešiem, ebrejiem? Vai krievu politiskās partijas un to programmas tolaik bija krievu identitātes sastāvdaļa? Vēsturniece apšauba plaši izplatīto uzskatu, ka krievi toreiz bijuši politiski pasīvi. Tas, ka ne visi balsoja par krievu partijām, nozīmē, ka daļa balsojusi par latvisko Zemnieku savienību, varbūt par sociāldemokrātiem.

Pētot Latvijas krievu gaitas, jāņem vērā sākumā šķietami paradoksāls fakts, ka 1917. gada revolūcijas brīdī krievi kā politiska nācija atradusies tikai veidošanās procesā. Vismaz tāds uzskats valda ārzemēs dzīvojošo Krievijas vēstures pētnieku vidū. Krievijas impērija kavēja krievu kā nācijas veidošanos, jo impēriskais stāvējis pāri nacionālajam. Pēc vienas no teorijām, krievi par nāciju kļuvuši tikai 20. gadsimta 90. gadu sākumā. ”Tas, kas latviešu sabiedrībā notika 19. gadsimta vidū, krievu sabiedrībā sākās tikai 20. gadsimta sākumā, kad krievu intelektuālā elite sāka vākt un pētīt etnogrāfisko un folkloras materiālu,” teic Bogojavļenska.

– Krieviem Latvijā pirms Pirmā pasaules kara bija cita identitāte, starpkaru laikā cita un tagad atkal cita?

– Tā sanāk. Citādi nevar būt. Kad ķēros pie šī projekta, mans mērķis bija izsekot krievu diasporai Latvijā no 18. gadsimta līdz mūsdienām, bet tad sapratu, ka tie krievi, kas te ir padomju laikā, nav tie, kuri Latvijā bija starpkaru laikā.

 

Pat tie krievi, kas pašlaik dzīvo Latvijā, ne visi ir no tiem, kuri te dzīvoja padomju gados. Pēdējos 10 gados uz dzīvi šeit no Krievijas ir pārcēlušies diezgan daudzi, un viņiem ir pat mazāk problēmu integrēties nekā tiem, kuri te dzīvojuši vai visu mūžu.

 

Priekšnosacījumi identitāšu veidošanai katrā gadījumā ir citādāki. Un ir jautājums, vai krieviem Latvijas PSR vispār bija krievu identitāte? Vai tomēr viņi bija padomju cilvēki? To es gribētu noskaidrot, taču tas jau ir nākamā pētījuma temats. Man šķiet, mūsdienu Latvijas krievu vai krievvalodīgo problēma ir tāda, ka šo identitāšu viņiem vēl nav. Ir meklējumi, veidošanās process.

– No jums sapratu, ka arī 20. – 30. gados šī identitāte izveidoties nepaspēja.

– Vienotas krievu identitātes noteikti nebija. Neizveidojās sapratne par pagātni, piemiņas kultūra – kopīgi priekšstati par savu lomu sabiedrībā un vēsturē. Neizveidojās viena kultūra, ap kuru apvienoties, lai rastu drošību mainīgajā pasaulē. Latvijas un visu bijušās Krievijas impērijas krievu problēma bija tā, ka lielākā viņu daļa, nemainot mītnes zemi, nokļuva diasporas situācijā, jo braukt uz lieliniecisko Krieviju arī vairs nevēlējās. Var teikt, latvieši ”vienā naktī” no politiskā ziņā maznozīmīgas minoritātes pārvērtās par majoritāti, bet agrākās politiskās majoritātes – krievi un vācbalti – tāpat vienā naktī pēkšņi kļuva par minoritātēm. Krievi Latvijā kļuva par ”diasporu bez kontinenta”, bez iespējas apciemot savu mātes zemi un bez cerībām, ka viņu mātes zeme atdzims ierastajā veidolā. Man vēl jānoskaidro, kādās stadijās šo identitāšu veidošanās palika, kas bija faktori un orientieri. Kas Latvijas krieviem bija pašsaprotami simboli, kas tiem deva krieviskuma sajūtu un pašizpratni? Krieviskuma nesēji bija pareizticīgā baznīca, skolas, biedrības, teātris. Biedrībām gan jāpievērš īpaša nozīme, jo tajās varēja būt arī latvieši, ebreji un citi, un tas nozīmēja, ka tās darbojās ne tikai savas etniskās grupas nostiprināšanas un veidošanas labā.

 

Arī par baznīcas lomu vēsturnieki mēdz būt pretējās domās, jo pareizticīgajā baznīcā bija un ir arī nekrievi. Noteiktos laika posmos pareizticību mēģināja izmantot kā impērijas saliedēšanas faktoru, bet impērijas beigu posmā krievu nacionālisti neuzskatīja par krievu to, kurš nebija pareizticīgais.

 

– Kas šodienas Latvijā krievu iedzīvotāju vairākumā uztur krievu kultūru?

– Vispirms pareizticīgā baznīca daudziem krieviem joprojām ir krieviskuma simbols. Vēl krievu teātris. Un Maskavas televīzija. Es saprotu, ka, ja tās nebūtu, nebūtu daudzu problēmu, taču mūsdienu informācijas laikmetā televīziju aizliegt nevar. Tos pašus kanālus jau redz arī Vācijā, Amerikā un citur. Daudzi krievi pasaulē identificē sevi kā krievus tieši caur televīziju. Cits jautājums, vai daudzi no Latvijas krieviem uzskata Krieviju par savu ”kontinentu”?

– Vai nav dīvaini, ka šobrīd daudziem krievvalodīgajiem par orientieriem kalpo tik atšķirīgas izcelsmes lietas kā pareizticība un 9. maijs? Uz tā var būvēt identitāti?

– Es noteikti uz tiem identitāti nebūvētu (smejas). Vēl jau jāpiemin arī valoda. Bet lieta tā, ka arī mūsdienās nebūs Latvijā vienotas krievu identitātes. Tāda nevar būt. Nemaz. Manuprāt, vienīgais, ar ko var mobilizēt cilvēkus, vienalga, vai latviešus, krievus, vāciešus, ir valodas jautājums. Viss pārējais šobrīd nav tik būtisks. Protams, uz 9. maija vien identitāti uzbūvēt nevar. Neapšaubāmi, Krievijas krieviem Uzvaras diena ir viens no identitātes orientieriem. Kā būs pie mums, nezinu. Protams, to te izspēlē, jo pie kaut kā taču jāpieķeras.

– Vai nevar izveidoties tā, ka abstrakta pretošanās ideja kļūst par identitātes daļu?

– Var. Es pat domāju, ka tas jau ir kļuvis par kādas daļas identitāti. Tā grupa, kas visu laiku mēģina mobilizēt krievu, krievvalodīgo sabiedrību, jau ir diezgan labi izveidojusies, un viņiem varētu būt tāda identitāte. Kas raksturo grupas identitāti? Kopēji mērķi, kopēji uzskati, tas, kā viņi sevi redz vēsturē un sabiedrībā.

 

Šie cilvēki sevi redz kā apspiesto etnisko kopienu, kam jācīnās. Tas nekas, ka viņi zina, ka savu mērķi nesasniegs. Vienmēr būs kāda margināla grupa, kas grūtās situācijās, kad ekonomika pagalam, mēģinās mobilizēt visu sabiedrību. Referendumā pāris cilvēku spēja mobilizēt visu valsti, ne tikai krievvalodīgos.

 

– Kur krievu identitāte veidojas straujāk – Latvijā vai pašā Krievijā?

– Noteikti Krievijā. Taču arī tur tā nav līdz galam izveidojusies. Viņi tikai tagad sāk diskusijas par to, kas ir krieviskais, vai Krievija ir nacionāla vai tomēr visu Krievijā dzīvojošu nacionalitāšu valsts kā impērija. Nosliece ir uz krievu valsti, un arī politika it kā turp virzās, bet tas, ka vēl notiek diskusijas, parāda, ka nav īsti skaidrs, kas ir krievs un Krievija.

– Pirms kara PSRS notiekošais neietekmēja Latvijas krievu identitāti, bet kā ir tagad?

– Man šķiet, vairākums to krievu, kas gribēja piederēt Krievijai, pēc 1991. gada aizbrauca. Tā daļa šejienes krievu, kas patlaban noteikti asociē sevi ar Krieviju, dara to aiz spītīguma, aiz pārliecības, ka viņu tiesības te neviens neaizsargā. Tāpēc ir nosliece identificēt sevi ar ”lielo brāli”, kaut gan viņi nekad turp nebrauks un nedzīvos. Esmu runājusi ar Igaunijas krieviem, un viņu ieskatā katru reizi, kad Krievija mēģinājusi iejaukties viņu nacionālajās problēmās Baltijas valstīs, šīs problēmas tikai saasinājušās un krieviem kā Igaunijā, tā Latvijā īstenībā tad klājies tikai sliktāk. Piemēram, ekonomiskās sankcijas. Kurš tad pārsvarā tirgojas ar Krieviju? Galvenokārt krievu firmas! Protams, ir kādas grupas, kas sevi identificē tikai ar Krieviju. Bet tad ir jautājums, ko viņi šeit dara. Es to saprast nevaru. Vai nu esi Latvijas krievs, vai meklē, kur labāk dzīvot!

– Padomju laiks krievu identitātei ir nodarījis lielu ļaunumu?

– Protams, ir!

 

Pateikšu ķecerīgu domu: man šķiet, padomju laiks ir iznīcinājis krievu identitāti līdz galam. Pilnīgi. Izņemot matrjoškas, krieviem nepalika ne sava baznīcas, ne etnogrāfiskā kultūra. Es gāju krievu bērnudārzā un pēc tam krievu skolā. Interesanta lieta, ko daudzi tagad aizmirsuši, – mums nebija nekādu krievu kultūras pulciņu. Nebija ne krievu tautas dziesmu, ne tautas deju.

 

Mēs dziedājām latviešu tautas dziesmas un dejojām latviešu tautas dejas. Cik daudz mēs no tā sapratām, tā jau ir cita lieta, jo latviski mēs tad nerunājām.

– Tagad krievu folkloras pulciņi ir, taču tie, šķiet, nav īpaši populāri…

– Tā ir. Tāpēc patlaban krievu identitāte aprobežojas tikai ar politisko cīņu par mītiskām tiesībām. Es pat sacītu: nevis par, bet pret – pret to, kas pastāv. Padomju laiks tiešām iznīcinājis visu, tādēļ krievu etniskajai identitātei vēl jāveidojas no jauna. Vai tā vispār izveidosies? Kad es sāku mācīties LU, kursā bijām trīs krievvalodīgie. Viens puisis izkrita jau pēc pirmā kursa, jo tiešām nepārvaldīja latviešu valodu un nespēja arī tik ātri iemācīties. Man toreiz sākās identitātes problēmas. Es sajutu, ka esmu ne tur, ne šur: Krievija man bija galīgi sveša, bet arī latvieši mani pilnībā par savējo nepieņēma. Mani uztvēra kā krievieti, kas runā latviski, taču es pati sevi izjutu tā, ka mani pieņem par to, kas es nemaz neesmu. Vienīgais, kas mani saistīja pie krieviskā, bija valoda, skolā mācītā krievu vēsture un literatūra. Tagad man vairs tādu problēmu nav. Uzskatu, ka labākais veids, kā krieviem Latvijā sevi identificēt, būtu identificēt sevi kā Latvijas krievus. Kā cilvēkus, kam ir krievu kultūras pamats un zināšanas, bet kas veiksmīgi darbojas starp latviešiem.

– Valsts sektorā strādā diezgan daudz krievu.

– Tieši tā. Bet referenduma dēļ rodas jautājums: kas īsti notiek ar integrācijas politiku? Es nebiju rēķinājusies, ka tik daudzi būs ”par”. Bet es zinu krievus, kas balsoja arī ”pret”.

– Jūs krievu vecticībniekus nepieskaitāt krievu diasporai, norādot, ka tas ir īpašs gadījums.

– Vecticībnieki ir Latvijas tradicionālā etniskā vai reliģiskā minoritāte. Tā nepieder diasporai, jo klasiski diaspora ir ieceļotāji. Par vecticībniekiem nevar sacīt, ka tie būtu sveši Latvijai. Viņi ir Rīgas un Latgales organiska daļa. Nekad nav arī bijis, ka vecticībnieki nerunātu latviski.

– Vai var teikt, ka šodienas vecticībnieki ir pirmskara vecticībnieki?

– Tas ir grūts jautājums. Tādēļ es savu pētījumu noslēdzu ar 1940. gadu. Jo pēc tam ir ļoti grūti izsekot migrācijas, bieži vien piespiedu migrācijas plūsmām. Latviešus izsūtīja uz Sibīriju, bet manu draugu senčus 50. gadu sākumā atveda uz šejieni no Udmurtijas, lai viņi te kolonizē. Manas draudzenes vectēvs nomira no sirdstriekas aiz ilgām pēc dzimtenes. Viņš nemaz nevēlējās braukt uz Latviju. Viņi palika kā cilvēki bez dzimtenes.

 

Uzziņa

Krievu diasporas iedalījums Latvijā pēc nodarbinātības 1935. g.

81% lauksaimniecībā

10% rūpniecībā

2,3% tirdzniecībā

1,7% publiskajā administrācijā un drošībā

1,1% brīvās profesijās, izglītībā, mākslā

Starpkaru periodā 40% no visiem krieviem bija vecticībnieki

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+