Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. februāris, 2012
Drukāt

Vai Lindermanam vajag pareizticīgos Ziemassvētkus

lindermans_leta2

Lai gan, uz referendumu ejot, daudziem MŪSU valsts pilsoņiem bija šķērma un smaga sajūta, tomēr par iznākumu emocijas ir pozitīvākas, skaļākas un lepnākas. Savukārt valsts pamatu apvērsējiem bilance ir bēdīgāka, lai gan konspirācijas dēļ kareivīgi puiši asaras paslepen nožāvējuši, sāpi vienatnē izsāpējuši.

 

Pirmā pankūka piedega, nu nekas, šie eļļo nākamo pannu. Ir gan jāpašaubās, vai izdosies arī nākamreiz tik viegli samusināt pārsimt tūkstošus cilvēku, vai būs lēti viņus piedabūt parakstīties zem ikkatras provokācijas. Mēs zinām “Saskaņas centra” deputātus, kuri pārkāpa no parlamenta tribīnes doto zvērestu, uzkurināja savus atbalstītājus, nezinot mēra, un pilnīgi bez sāta sajūtas gaudās, cik viņi aizvainoti, aizskarti pašcieņā, lasi, izsalkuši pēc varas. Tomēr jāatzīmē, ka daži saskaņieši saglabāja šai apkārtstaigāšanā uz naža asmens nosvērtību un veselo saprātu, publiski ziņoja, ka nepiedalīsies referendumā – kā Sergejs Dolgopolovs, Andrejs Klementjevs, Vladimirs Reskājs un Igors Pimenovs. Varbūt vēl kāds. Lūk, šie vīri, iespējams, arī būtu tie, kam pretī “mest tiltu” starp politiskiem cilvēkiem un kurus uzrunāt, kā ļoti tīk plānot mazliet uzbudinātiem latviskiem politiķiem, visāda ranga izlīdzējiem un miernešiem baložiem. Vēl būtu ļoti gaiši, jauki un silti, ja par svinamo dienu noteiktu arī krievu Ziemassvētkus, bet vai tiešām kādam latviešu politiķim liekas, ka nacionālboļševiks Volodja Lindermans ir akurāt tas vīrs, kuram dikten vajadzīgi pareizticīgo Ziemassvētki?

 

Viņš drīzāk iekārojis, lai dalītos ar ko citu, bet te nekā nevar darīt. Latviska Latvija ir mūsu valoda, mūsu kultūra, baltie bērzi un zilie ezeri, bet papriekšu tā ir politiska vara latviskām partijām. Atdos pusi – iespējams, ka Latvija tad arī paliks tāda “puslatviska”.

 

Tiem politiķiem, kuri pēc referenduma ir stipri uz apdāvināšanos, atgādināsim, ka 75% vienas valsts valodas atbalstītāji no viņiem arī sagaida kādas dāvanas. Nostiprināt valsts pamatus un nepārvērst referendumus par kaut ko absurdu un demokrātiju graujošu ir labi, bet, piemēram, Inesei Vaiderei bija doma nodibināt pilsoņu zvērestu, proti, turpmāk, par pilsoni kļūstot, zvērē, bet ja zvērestu pārkāp, tad no pilsonības šķiries. Citādi, ziniet, kamēr politiķi strīdas, vai naturalizēt vairāk vai mazāk, ko, kā un kad naturalizēt, vajag garantijas, ka pilsoņu loku nepaplašina ar jauniem pulkiem ļautiņu, kuriem Latvijas valsts ir nepieņemama un sveša pamāte. Otrkārt – kad vienreiz Āboltiņa un citas valstiskas personas, kuras esot pret divvalodību, pārstās to praktizēt un runās latviski ar Latvijas Republikā iznākošo un rādošo mediju žurnālistiem! Treškārt, brīdī, kad pirms referenduma netīro ūdeni kūla vai putās, blējēju un roklaižu kakofonijā ieskanējās tīras un dzidras romu tautas balsis. Čigānu biedrības – un ne pirmo reizi ievēroju! – ciešāk par dažu latvieti iestājās par vienu valsts valodu. Viņi tādi nebija vienīgie starp mazākumtautībām, un, ja valdībai gribas atalgot, tad romus es piesaku pirmos – pelnījušos. Un visbeidzot, balsojuma iznākums galvaspilsētā liek skaidru un nepārprotamu uzdevumu – labējām latviskajām partijām pienācis laiks atgūt Rīgu!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+