Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. marts, 2012
Drukāt

Valodas inspektore Ināra Kriškijāne: Es pie jums nākšu un nākšu


krisskijaane_inaara_spruude_5

Lielākās problēmas ar latviešu valodu patlaban ir tai darba tirgū aktīvajai nelatviešu iedzīvotāju daļai, kas dzimusi pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, proti, cilvēkiem vecuma grupā līdz aptuveni 40 gadiem. Tā, balstoties savā pieredzē, stāsta Valsts valodas centra Dienvidlatgales reģiona valodas inspektore Ināra Kriškijāne. Viņas atbildības lokā ir Daugavpils.


”Šie cilvēki man saka, ka toreiz latviešu valodas stundās zīmējuši, tamborējuši, dziedājuši. Šobrīd viņiem ar valodu klājas vēl grūtāk nekā pirmspensijas vecuma ļaudīm. Ar jaunākajiem, kas ir 23 – 25 gadu veci, problēmu nav,” stāsta valodas inspektore. Jāsecina, ka šobrīd, vismaz Latgalē, lielā mērā nākas izjust padomju stagnācijas gados kultivētās latviešu valodas nonievāšanas sekas. ”Bet likums ir noteicis: valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Un āmen! Tagad Daugavpils un Rēzeknes pilsētu vadītāji prasa reģiona valodu, bet kāpēc Daugavpils novads neprasa, kāpēc Krāslavas un Ilūkstes novadi neprasa? Tāpēc, ka viss ir atkarīgs no paša vadītāja nostājas,” uzsver Ināra Kriškijāne. ”Es būtu ļoti priecīga, ja, ieejot jebkurā Daugavpils valsts vai pašvaldību iestādē, varētu dzirdēt, ka gaitenī darbinieki savā starpā sarunājas latviešu valodā, ka viņi tā sarunātos ne tādēļ, ka šodien ieradīsies valodas inspektore,” viņa teic. Daugavpilī gan neesot tik traki kā Zilupes novadā.

Pie pašreizējiem valodas grēkāžiem Daugavpilī Kriškijāne pieskaita pilsētas autobusu parku un vietējo ugunsdzēsības un glābšanas dienestu: ”Es tur strādāšu tā kārtīgi. Teicu: es pie jums nākšu un nākšu, un klausīšos, kādā valodā jūs runājat, kad mašīnas remontējat.”

 

Grēkojuši arī ”Maxima” veikali, līdz pēc vairāku dienu ilgām pārbaudēm kasieriem parādījušies špikeri, kur uzrakstīts ”Labdien”, ”Vai jums ir…”, ”Paldies par pirkumu”. Apkalpojošā sfēra ir joma, kur problēmas sastopamas visbiežāk.

 

Robi valodas zināšanās tāpat gadās medicīnas iestāžu vidējā līmeņa personālam. ”Neviens jau neliedz kopt savas tautas kultūru, taču, tiklīdz esi izgājis sabiedriskās apkalpošanas sfērā – tā, lūdzu, ievēro likuma normas,” ar smaidu, bet apņēmīgi saka inspektore. Pareizrakstības kļūdas preču marķējumos un lietošanas instrukcijās mēdzot būt dramatiskas: ”Nopērc matu krāsu, un ko tik no instrukcijas neuzzini!”

Valsts valodas centra valodas kontroles nodaļa nav represīva iestāde, un sodi par latviešu valodas nelietošanu nemaz netiekot uzlikti bieži. Katrs gadījums tiek izvērtēts, un parasti pietiek ar brīdinājumu. Kriškijāne lēš, ka mēnesī iznākot uzrakstīt nepilnu desmitu administratīvā pārkāpuma protokolu. Inspektori var uzlikt sodu līdz 200 latiem. Lielāki sodi par nopietniem pārkāpumiem jau ir augstāka līmeņa Valsts valodas centra amatpersonu ziņā.

”Ziniet, pa šiem gadiem man nav bijis gadījuma, ka kāds nespētu latviešu valodā nevienu vārdu pateikt. Mums, inspektoriem, nākas būt kā psihologiem. Aizbildināšanās, ka latviski nerunā, jo baidās runāt nepareizi, ir aplama attaisnojuma meklēšana. Man saka: bet es biju bezdarbnieks un man nav naudas, lai valodu mācītos. Atbildu: aizej uz bibliotēku, paņem žurnālus, avīzes – lasi! Naudas tur nevajag. Vajag gribēšanu. Vienīgais ceļš ir runāt ar viņiem latviešu valodā, lai sarunu partneris, kaut lēnītēm, bet apgūst šo valodu,” bilst inspektore, kas darba gaitas Daugavpilī aizsākusi 2008. gadā. Nopietnu konfliktu vai draudu Kriškijānes praksē nav, kaut bijis pāris gadījumu, kad pārbaudāmais dzīries atņemt vai saplēst darba apliecību. Ir gadījies, ka neparaksta pārbaudes aktu. ”Nekas, esam pacietīgi. Visu aizsūtām pa pastu ierakstītā vēstulē, uzaicinām rakstiski. Kaut pēc pusgada lietu līdz galam novedam,” viņa stāsta. Sods jāsamaksā 30 dienu laikā. Ja ne, seko brīdinājums, ja arī tad ne, tad darbs tiesu izpildītājam, kas attiecīgo summu piedzen.

 

Saistībā ar referendumu nekādas īpašas pārmaiņas attieksmē pret latviešu valodu Daugavpilī nav novērotas. Vien gada sākumā kāda kioska pārdevēja principā atteikusies runāt latviešu valodā, jo, viņasprāt, pēc referenduma krievu mēle tāpat būšot otrā valsts valoda.

 

Latviešu valodas apguves ziņā ar baltkrieviem, ukraiņiem un citām Daugavpils mazākumtautībām tomēr esot vieglāk nekā ar krieviem.

Kā daudzi Latgales austrumu latvieši, arī Ināra Kriškijāne uzsver, ka latviešiem savu patību izdotos daudz vieglāk noturēt, ja no Rīgas tiktu sniegts kultūras atbalsts: ”Kas pie mums pēdējos gados atbrauc? Atbrauc Ainars Mielavs – labi, atbrauc kāda jauniešu iecienīta grupiņa – labi, pāris reizes ir bijusi Ieva Akuratere. Bet ar to saraksts cauri. Dzirdu: pilsētas svētkos koncertu sniegs Lazarevs. Kas tas Lazarevs ir? Izrādās, Krievijas estrādes uzlēcošā zvaigzne. Es nemaz nebrīnītos, ja šogad ierastos kāds Kobzons. Nu kāpēc tā?! Kāpēc Preiļos ”Prāta vētra” varēja būt, bet Daugavpilī ne? Jā, Rīgas māksliniekus no Daugavpils neaicina, bet – esiet taču uzbāzīgāki, piedāvājiet savas koncertturnejas. Labi, pirmajā reizē nebūs pilna zāle, bet kad atbrauks otrais, trešais…”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+