Dabā
Medības

Vilki Krievijas un Latvijas pierobežā saplēš mednieka suni0

Foto – Shutterstock

Medniekam Andrim Čoičam, kurš medī Latvijas un Krievijas pierobežā Kārsavas pusē (mednieku klubs Salnava), nācies piedzīvot nepatīkamu brīdi – vilki saplosījuši viņa medību suni.

Tiesa, tas noticis robežas Krievijas pusē, kur suns ieklīdis, sekojot mežacūkām.

Andris atklāj, ka no Krievijas teritorijas ienākošie vilki rada lielas problēmas un būtu jāpasver izmaiņas šo dzīvnieku medīšanas kārtībā, piemēram, izveidojot buferzonu, kurā medības notiktu pēc citiem principiem nekā pārējā Latvijas teritorijā.

Aiziet pāri robežai

“Suns Latvijas pusē aprēja mežacūkas un tad kopā ar tām šķērsoja valstu robežu. Spriežot pēc GPS signāla – aptuveni puskilometru kaimiņvalsts teritorijā. Diemžēl tur viņu sastapa vilki un suni saplosīja. Sazinājos ar Krievijas robežsargiem, un viņi apliecināja, ka tāds gadījums ir noticis,” stāsta Andris Čoičs. “Arī pirms diviem gadiem bija līdzīgs gadījums, kad laika strādāja ar alni tepat Latvijas pusē. Apklusa, navigācijā varēja redzēt, ka nekustas. Kad piebraucām klāt, vilks jau bija pusi apēdis un aizbēga uz Krievijas pusi.

Protams, suņa žēl, taču tā ir tikai viena daļa problēmas. Krievijas pierobeža principā ir sava veida vilku rezervuārs, no kura šie dzīvnieki nāk uz Latviju, padara savu posta darbu un atgriežas atpakaļ. Šī iemesla dēļ Latvijas un Krievijas pierobežā būtu jādomā par citādu vilku medību limitu. Vietējos, Latvijā dzīvojošos vilkus mēs medījam maz, lielākoties tos, kuri atnāk no kaimiņvalsts. To labi var redzēt pēc pēdām sniegā. Tajā pašā laikā, kad gāja bojā mans suns, divi vilki atnāca no Krievijas un pie barotavas noplēsa sivēnu. Pēc maltītes viņi devās atpakaļ. Tā pie mums ir ikdiena. Vasarā atnāk sešu septiņu dzīvnieku bars, taisa brīnumus, medīt nedrīkst. Viena lieta, kad vilkus medī iekšzemē – Kurzemē, Vidzemē. Pie mums 80–90 procenti nomedīto vilku ir atnācēji.

D

ivdesmit pelēču sezonā

Četri pieci kolektīvi apmedījam aptuveni 70 000 hektāru. Katrā klubā ir pāris vilku medību aktīvistu. Ik gadu nomedījam 15 līdz 25 vilkus, un mazāk viņu nekļūst. Arī šogad jau ir ap 20. Ja šādu daudzumu nomedītu Kurzemē kādā apvidū, par vilku medībām tur varētu aizmirst uz ilgāku laiku. Krievijas pusē, domāju, vilkus nemedī, jo tie nav ēdami. Pie mums arī ir klubi, kuri to nedara šī paša iemesla dēļ, sak, neies velti degvielu tērēt. Tāpat aptuveni divu kilometru platā joslā gar robežu medniekiem nav ļauts medīt, tur ir tikai Krievijas robežsargi, kuriem ir citi uzdevumi.

Jau februāra sākumā saņēmām ziņu no virsmežniecības, ka visā Latvijā atļauts medīt vien dažus vilkus – limits izslēgts. Taču laikā, kad vilkiem ies uz galu kāzu laiks, viņi nāks bariem. Kas atliks mums – salikt rindā stirnas, briežus un mežacūkas, lai ēd…

Risinājums varētu būt buferzonas izveidošana, kurā mēs varētu no kaimiņvalsts atnākušos pelēčus medīt bez limita, izņemot saudzēšanas laiku.

Kaimiņvalsts ziņās bieži stāsta par vilku nedarbiem – aitas plēš pat kūtīs. Arī pie mums ir uzbrukumi mājlopiem. Šogad vien mūsu apkaimē no ķēdēm aiznesti ir četri pieci suņi…”

Par postījumiem jāsoda

Skaidro Latvijas mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš:“Būtu jāraugās no tā, cik lielas problēmas vilki rada saimniecībām. Ja tiešām vilki nodara būtiskus postījumus kam vairāk nekā tikai medījamajiem dzīvniekiem, protams, problēma ir jārisina. Tā būtu jārīkojas jebkurā Latvijas vietā, ne tikai pierobežā.

Iespējas nomedīt vilkus, pateicoties ilgākiem un labākiem sniega apstākļiem, Latgalē patiesībā ir reālākas, to apliecina arī medību sekmes periodos, kad Latvijas rietumdaļā sniega nav.No kopējās vilku populācijas stāvokļa uzturēšanas viedokļa ir labi, ja ļautu ienākt dzīvniekiem no kaimiņvalstīm – tas populācijas stāvokli uzlabo gan vecuma, gan ģenētiskās kvalitātes ziņā.

Nebūtu labi, ja katru vilku, kurš pabāž galvu pāri robežai, nomedītu.Uzskatu, ka izšķirošais apstāklis tomēr ir zaudējumi, ko vilki nodara. Nav labi, ja vilki nāk mājās un nes suņus no ķēdes. Jāseko līdzi situācijai un par katru vilku nedarbu jāziņo, lai varam izdarīt nepieciešamos secinājumus. Mūsu populācijas stāvoklis ir pietiekami labs, lai konfliktsituācijas varētu risināt medījot, nevis ciešot sakostiem zobiem.Šobrīd mums ir pieejams Latvijas Vides aizsardzības fonda finansējums vadlīniju izstrādāšanai, kā uzlabot postījumu izmeklēšanu.

Tāpēc esam ļoti ieinteresēti, lai par vilku uzbrukumiem mājdzīvniekiem mums ziņotu. Izmeklēšana ir ļoti svarīga, jo ir ne tikai vilki, bet arī savvaļā dzīvojoši suņi un vilku un šo suņu hibrīdi.”

Vairāk lasiet žurnāla Medības marta numurā

LA.lv