Anda Līce: Kādreiz teica, ka Zeme ir plakana, tagad – vīruss ir “pupu mizas” 14
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viņi, tie, kas no medicīnas, zinātnes un īpaši tādas nozares kā virusoloģija stāv lielgabala šāviena attālumā un kurus šodien tik ļoti pazemo jebkādi sakarā ar pandēmiju ieviestie ierobežojumi, visu par Covid-19, izrādās, zina daudz labāk nekā virusologi un kovidslimniekus ārstējošie ārsti.
Esot tāda biedrība, kuras biedri uzskata, ka Zeme ir plakana. Šķiet, tagad veidojas vēl viena līdzīga, kas pulcina ļaudis, kuri apgalvo, ka šis vīruss ir pupu mizas un visas sliktās lietas – kari, slimības, un krīzes – tiek vadītas no kāda centra. Kur tas atrodas, neviens pateikt nevar, bet tas jau arī nav galvenais.
Šī ir zvaigžņu stunda tiem, kas beidzot var ne tikai izcelties un publiskajā telpā kļūt pamanāmi, bet arī pulcināt sekotājus. Jo pasaulē nekad nav trūcis neapmierinātu cilvēku.
Mēs katrs savu reizi par kaut ko esam pamatoti sašutuši, un mums ir tiesības paust savu viedokli, to argumentējot, nevis vienkārši bļaustoties un sacenšoties lamuvārdu lietošanā. Ne velti saka, ka tieši kritiskos brīžos cilvēkam ir svarīgi saglabāt skaidru galvu.
Nesen noklausījos interviju ar leģendāro un ne tikai savā valstī Ukrainā pieprasīto sirds ķirurgu Borisu Tadurovu, kura klīnikā tagad ārstējas arī kovidslimnieki. Arī Ukrainā mediķi ir pārslogoti, saslimst paši un “izdeg”.
Šis ķirurgs, veicot sarežģītas sirds operācijas, sirds pārstādīšanu ieskaitot, ir izglābis dzīvību vismaz 14 000 cilvēku. Visi kaut ko tādu nespēj, bet ikviens savā nozarē var darīt kaut ko, kas nāk par labu vispārībai. Var, ja grib, taču tik daudzi negrib. Vispār negrib darīt it neko, kas uz viņiem šobrīd it kā neattiecas.
Tas arī bija gaidāms. Galējais individuālisms ir iemesls tam, ka jebkas, pat uz laiku ierobežojošs mūsu ērtības, kļūst par draudu, pret kuru ir jācīnās, un tad līdzekļus un metodes vairs neizvēlamies.
Šīs dīvainās cīņas, kaut arī izskatās smieklīgas un brīžiem pat nožēlojamas, var beigties ar postošām sekām visiem, jo lietu kārtība pasaulē sabrūk, kad haosa organizētāju skaits sasniedz kritisko masu.
Mēs vienmēr būsim cits ar citu saistīti, un, patīk tas vai ne, nāksies saskarties ar kādām robežām, pakļauties likumiem, ievērot noteikumus un rēķināties ar līdzcilvēkiem. Tā ir ilūzija, ka cilvēka brīvība var būt bezgalīga, ka tai nav robežu. Es nezinu, kāds ir galvenais jautājums, ko mums katram šajā laikā vajadzētu sev uzdot. Varbūt: “Kas notiek manā galvā?” Jā, tieši manējā!
