Bērnībā Andrejs Mironovs īpaši neatšķīrās no citiem zēniem, bija tikai viena iezīme, kas Andreju atšķīra no vienaudžiem – pedantisks tīrīgums. Tā dēļ viņš pat zaudēja pirmo kinolomu – filmā “Sadko” līdz ar dažiem citiem pusaudžiem viņam bija jātēlo bezpajumtnieks. Taču skrandas, ko jaunajiem “aktieriem” izsniedza, Mironovam šķita tik atbaidošas, ka viņš tās uzvilka virs teniskrekliņa. Režisors, to ieraudzījis, pārskaitās un Mironovu padzina. Perfekcionisms izpaudās arī teātra studiju laikā – uz nodarbībām topošais aktieris vienmēr ieradās perfekti tīrā, izgludinātā uzvalkā, smaržojot pēc laba odekolona. 0
Debitēja Mironovs kino – nelielā lomā filmā “Ja nu tā ir mīlestība?”, taču par pirmo darbavietu kļuva Satīras teātris. Kinoaktiera slavu Mironovs ieguva, pateicoties režisora Leonīda Gaidaja slavenajai komēdijai “Briljantu roka” (1968. gads), ko noskatījās rekordliels cilvēku skaits – 76 700 000. Švīta un neveiksmīgā bandīta Genādija Kozodojeva loma kļuva par Mironova caurlaidi uz padomju kinoskatītāju sirdīm.
“Briljantu roka” kļuva arī par Mironova debiju kā dziedātājam. Gaidajs sākumā pat nebija plānojis atstāt gatavajā filmā epizodi, kur Mironovs dzied “Ostrov ņevezeņija”, taču Ņikuļins režisoru pārliecināja. Pēc tam Mironovs dziedāja arī citās savās kinolomās.
Pēc tam, kad Mironovs tikpat veiksmīgi kā “Briljantu rokā” bija notēlojis savu lomu arī populārajā komēdijā “Itāliešu neticamie piedzīvojumi Krievijā”, viņš kļuva par sava tēla ķīlnieku. Mironovam pastāvīgi piedāvāja muzikālas un komiskas lomas, un aktieri tas ļoti sarūgtināja, viņš sapņoja nofilmēties pie Ņikitas Mihalkova vai Andreja Tarkovska, taču abi meistari neredzēja Mironovā “savu” aktieri.
