“Ar šādu tempu divu gadu laikā frontē vairs neviena nebūs,” Ukrainas armijas karavīrs atklāj mobilizācijas reālo ainu 0
Ukrainas armijai steidzami jāmaina pieeja — jāuzsāk mērķtiecīga mobilizācijas politika, jāsamazina zaudējumi vai būtiski jāuzlabo kaujas spēju kvalitāte, citādi tuvāko divu gadu laikā frontē var vairs nebūt cilvēku, kas spēj noturēt aizsardzības līnijas. Tā savā Facebook ierakstā brīdina Ukrainas bruņoto spēku karavīrs un Aeronoziegumu atbalsta centra līdzīpašnieks Igors Lučenko, vēsta Unian.
Mobilizācija, kas faktiski nenotiek
Lai arī oficiāli tiek apgalvots, ka Ukraina mobilizē līdz pat 30 tūkstošiem karavīru mēnesī, Lučenko norāda, ka patiesie skaitļi, visticamāk, ir daudz zemāki. “Jau 20 tūkstoši mēnesī būtu uzskatāmi par veiksmīgu rādītāju,” viņš raksta. Turklāt daudzi mobilizētie drīz vien zaudē spēju turpināt dienestu — vai nu gūstot smagus ievainojumus, vai krītot kaujā.
Pēc Rietumu preses aplēsēm, mēnesī Ukrainas armija zaudē no 5 līdz 8 tūkstošiem karavīru, un vēl tikpat daudz tiek smagi ievainoti. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savos publiskajos paziņojumos min tikai kritušo skaitu, neminot pazudušos vai gūstā nonākušos, kas arī veido ievērojamu daļu no zaudējumiem, uzsver Lučenko.
Dezertēšana un “papīra armija”
Lučenko norāda, ka oficiālie dati par dezertieriem — aptuveni 19 tūkstoši — ir stipri par zemu. Viņš skaidro, ka daudzas armijas vienības nemaz nespēj pienācīgi noformēt visus gadījumus, kad karavīrs pametis daļu, jo process ir birokrātiski smagnējs. Pat tad, kad informācija tiek nodota izmeklēšanas iestādēm, nereti tā netiek reģistrēta. “No desmit gadījumiem tikai divi tiek ierosināti kā kriminālprocesi. Tas nozīmē, ka patiesais dezertieru skaits ir piecas reizes lielāks,” viņš uzsver.
Turklāt Lučenko izsaka pieņēmumu, ka reāli frontē karo nevis oficiālais “miljons”, bet gan aptuveni 400–500 tūkstoši cilvēku, no kuriem tikai neliela daļa atrodas tiešā frontes līnijā. “Ja nekas nemainīsies, tad pēc diviem gadiem frontē vairs nebūs neviena,” viņš secina.
Karavīrs piedāvā trīs iespējamus risinājumus:
1. Uzsākt reālu, valsts mēroga mobilizācijas politiku, kurā piedalās visi līmeņi, nevis tikai vietējie kara komisariāti;
2. Radikāli samazināt armijas zaudējumus, uzlabojot ekipējumu, loģistiku un apmācību sistēmu;
3. Pārorientēties uz kvalitāti, nevis kvantitāti, lai kaujas spējas balstītos uz tehnoloģijām, profesionālismu un taktisko pārākumu.
“Divi gadi ir optimistisks scenārijs, ja neko nemainīs,” brīdina Lučenko. Viņš uzsver, ka sabiedrībai un valsts vadībai ir pienācis laiks atvērt acis un saprast — bez strukturālām pārmaiņām Ukrainas armijas izsīkums kļūs neizbēgams.
Tikmēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 25. jūlijā parakstīja likumus par kara stāvokļa un vispārējās mobilizācijas pagarināšanu līdz 5. novembrim, kā arī solīja vērsties pie Eiropas sabiedrotajiem ar lūgumu palīdzēt finansēt Ukrainas karavīru algas, lai veicinātu jauno rekrūšu piesaisti.
