Bija pilnīga neziņa un izmisums: atgriezties mājās 48 stundās 4
Jaunā koronavīrusa izplatība pasaulē un Latvijā atstājusi iespaidu arī uz studiju procesu: universitātēs tas notiek attālināti. Tie latviešu studenti, kuri studē ārpus Latvijas robežām un neilgi pirms robežu slēgšanas iebraukuši Latvijā, stāsta, ka atbraukšana pēdējās stundās pirms robežu slēgšanas prasījusi gana daudz nervu un līdzekļu.
Solīju cīnīties par ceļu uz Latviju
Sintija Germane studē vadībzinātnes un psiholoģiju vienā no Anglijas labākajām universitātēm – Lankasterā. Rit trešais studiju gads, un meitenei šogad vajadzēja studijas pabeigt, bet nu nav zināms, vai tas izdosies.
Stāsta Sintija: “Semestra beigas bija paredzētas 20. martā, un biju plānojusi 22. martā no Mančestras lidostas doties uz Latviju. Taču melnās piektdiena rītā – 13. martā – tika izziņots, ka universitāte slēgta un mācības noritēs attālināti. Mēģināju pārcelt lidojumu agrāk, bet visi reisi no Mančestras jau bija izpirkti.
14. marta vakarā, kad uzzināju, ka 17. martā slēgs Latvijas robežas, iestājās pilnīga panika un meklēju biļetes internetā.
Izskatīju tiešām katru iespējamo variantu, atradu biļetes, kas bija trīsreiz dārgākas nekā parasti – apmēram 400–500 britu mārciņas, bet tas pat nelikās svarīgi. Galvenā doma bija: man jānokļūst Latvijā.
Zvanīju vecākiem, taujāju pēc padoma, ko darīt. Tētis steigā nopirka biļeti Mančestra–Rīga, bet sajauca un iegādājās nepareizajā datumā, nedēļu vēlāk. Vēl radinieki caur paziņām rezervēja biļetes uz Rīgu caur Amsterdamu un Briseli, ja nu izdodas no Anglijas tikt uz kādu no šīm pilsētām. Loģiskāk tomēr šķita meklēt biļetes no Anglijas.
Taču biļetes internetā tuvākajiem lidojumiem bija neiespējami nopirkt, turklāt biļešu cenas mainījās ik pa sekundei.
Bija pilnīga neziņa un izmisums.
Pēc vairāku stundu biļešu meklējumiem biju padevusies, domāju, ka būs vien jāpaliek Anglijā neziņā par nākotni. Bet tad kolēģis no “Starbuck” kafejnīcas, kur strādāju līdztekus studijām, redzot manu izmisumu, piedāvāja aizvest uz lidostu, lai varu biļetes iegādāties tur. Divdesmit minūšu laikā sametu somā pašu svarīgāko un braucām. Nonācām lidostā 2.30 no rīta. Biļešu stends bija slēgts. Līdz atvēršanai bija divas stundas. Gaidot ik pa laikam pārlādēju aplikāciju, lai redzētu, vai tuvākais lidojums uz Rīgu vēl pieejams.
Šīs divas stundas likās kā mūžība.
Domāju dažādus scenārijus, ko darīt, ja nu gadījumā biļetes izpārdotas. Solīju sev cīnīties par tikšanu uz Latviju, kamēr vien robežas vēl būs vaļā. Kad 4.30 biļešu stends atvērās, tur neizdevās samaksāt ar bankas karti, tāpēc bija vēl jāskrien mainīt naudu un atkal jāstāv rindā. Tikmēr biļetes bija gandrīz izpirktas. Tomēr pie biļetes tiku, varēju to samainīt pret 22. marta reisa biļeti, piemaksājot cenas starpību – 130 mārciņas.
Laimīga gaidīju savu lidojumu, kas bija paredzēts tikai pēc 14 stundām.”
Drošāk mājās
Sintija sazinājās ar saviem latviešu draugiem, kuri tāpat no Anglijas centās tikt uz Latviju pēdējās stundās un uzticēja “Latvijas Avīzei” arī viņu stāstus.
Tā Viktorija Žarkova, kura dzīvo Falmutā, vēl 48 stundas pirms robežu slēgšanas nebija plānojusi atgriezties Latvijā, jo universitātē vēl bija jānodod daudz darbu un lekcijas jāapmeklē līdz 1. maijam.
Tomēr, sazinoties ar vecākiem, Viktorija lēmumu mainīja un secināja, ka drošāk tomēr ir braukt atpakaļ un būt mājās Latvijā.
Lielā steigā sakrāmējusi somas, nopirkusi biļeti un devusies ceļā. Ar biļetes iegādi ļoti paveicies. Sākumā “Wizzair” visas biļetes uz Rīgu bija izpirktas, “Ryanair” lidojums bija nākamajā dienā, bet iegādāties biļetes nevarēja, jo lapa bija “uzkārusies”.
“Air Baltic” oficiālajā lapā bija tikai viens reiss par 500 eiro, bet, izmantojot citus interneta resursus, atradusi citu “Air Baltic” reisu stundu agrāk, kurš turklāt bija lētāks, to arī iegādājusies. Arī problēmu, kā nokļūt Londonas lidostā, kas atrodas sešu stundu brauciena attālumā, izdevās atrisināt: istabas biedreni tieši tajā laikā bija apciemojusi mamma, kura piedāvāja gan aizvest līdz lidostai, gan izmitināt līdz reisam.
Kaut viss beidzās labi, stress bijis liels.
Savukārt Paula Brūvere, kas mācās Mančestrā, sākumā bija noskumusi, ka Latvija devusi tikai divas dienas, lai atgrieztos. Meitene vēlējās doties uz Rīgu, bet sapratusi, ka biļešu vairs nav, un ierakstīja par šo situāciju tīmekļa vietnē “Facebook”. Tad ar viņu sazinājās kāda cita “Facebook” lietotāja un piedāvāja savu biļeti lidojumam Londona–Rīga, jo pašai to nesanāks izmantot.
Brauc no lidostas uz lidostu
Aleksejs Nazarovs, kurš tāpat kā Sintija mācās Lankasteras universitātē, sestdienas pievakarē, tiklīdz uzzināja par gaidāmo robežu slēgšanu, devās uz Līdsas–Bredfordas lidostu, kas ir aptuveni divu stundu braucienā no Lankasteras.
Cerējis tikt pie aviobiļetes nākamā rīta reisam uz Rīgu, kas tobrīd maksāja tikai 35 mārciņas. Taču biļetes bija iegādājamas tikai lidostā. Kamēr braucis uz lidostu, biļetes sāka cita aiz citas pazust un cenas kāpt. Galu galā bija palikušas tikai deviņas biļetes un to cena jau bija 230 mārciņas. Atbraucot uz lidostu, uzzinājis, ka pēdējā biļete nopirkta pirms dažām minūtēm.
“Jutos kā kara laikos, kad var nākties palikt svešā valstī bez reālās iespējas atgriezties. Biju panikā,” tā savas sajūtas raksturo Aleksejs.
Sākumā šķitis, ka vairs nav variantu tikt uz mājām: kamēr aizbrauktu uz citām lidostām, visticamāk, biļetes arī tur būtu izpirktas.
“Par laimi, izrādījās, ka turpat lidostā sēž vēl viens latvietis, kurš mācās Līdsas universitātē. Nolēmām braukt ar pēdējo autobusu uz Mančestras lidostu, cerot, ka parādīsies iespējas. Pa ceļam izdevās rezervēt reisu uz Rīgu caur Frankfurti, pateicoties mana ceļa biedra bijušā klasesbiedra mammas sakariem. Klasesbiedrs mums pievienojās vēlāk, atbraucot uz Mančestru ar taksometru no Līdsas. Samaksājām 285 eiro par biļeti, “jautri” pavadījām nakti, tomēr nākamajā dienā bijām Rīgā.”
Sintija priecājas – vismaz daļa no šiem stāstiem pierāda, ka latviešu tauta tomēr ir vienota un arī angļi ir izpalīdzīgi.
“Katrs pa savam, viens otram izpalīdzot, lielākā daļa man pazīstamo Anglijā studējošo latviešu atraduši veidus, kā atceļot atpakaļ līdz savai dzimtajai zemei Latvijai,” teic Sintija.
“Es tiešām novērtēju, ka mums tika dota iespēja atgriezties mājās. Man ir pāris draugi no Ķīnas, Itālijas, Spānijas un Polijas, kuri iestrēguši Anglijā neziņā, kad varēs atgriezties un redzēt savus mīļos. Sirds lūst, klausoties viņu stāstos par to, ko viņi būtu gatavi darīt, lai tikai tiktu uz mājām. Tomēr uzskatu, ka valdība varēja rīkoties nedaudz citādi un vismaz dot kādas skaidrākas norādes par turpmāko rīcību, lai neiestājas panika.”
Gan Sintija, gan viņas draugi ir pašizolācijā. Meitene cer, ka arī pārējie no ārzemēm atbraukušie “uztvers pašizolāciju kā stingru nepieciešamību, nevis kā siltu ieteikumu, lai neapdraudētu savus tuvākos un apkārtējo sabiedrību”. “Sargāsim viens otru!” aicina Sintija.
Mācības universitātē bijušas ļoti intensīvas, tāpēc viņa novērtē, ka var atpūsties pašizolācijā.
Trešais semestris Lankasteras universitātē parasti ir veltīts eksāmeniem. Universitāte jau paziņojusi, ka tie notiks tiešsaistē, nevis klātienē.
