Kultūra
Māksla

“Intriģējoša personība kaislību varā.” Andras Silapēteres recenzija par izstādi Romāna Sutas un Tatjanas Beļcovas muzejā0


Izstāde ierīkota muzeja centrālajā telpā, ar arhīvu un mākslas darbu palīdzību izvēršot Austras Ozoliņas-Krauzes stāstu, kura izejas punkts ir paša muzeja saturs – Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas radošā un sabiedriskā dzīve.
Izstāde ierīkota muzeja centrālajā telpā, ar arhīvu un mākslas darbu palīdzību izvēršot Austras Ozoliņas-Krauzes stāstu, kura izejas punkts ir paša muzeja saturs – Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas radošā un sabiedriskā dzīve.
Foto: Timurs Subhankulovs

Andra Silapētere, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā no 7. jūlija līdz 2021. gada 30. janvārim apskatāma izstāde “Kaislību varā. Austra Ozoliņa-Krauze – rakstniece, mecenāte, spiedze”.

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs šobrīd piedāvā iepazīt unikālu materiālu sakopojumu, kas atsedz plašāk maz zināmu personību – rakstnieci, žurnālisti, mecenāti, vienu no pirmajām Latvijas sievietēm diplomātēm Austru Ozoliņu-Krauzi (1890–1941).

Viņas dzīve un radošā darbība atklāj atšķirīgus 20. gs. pirmās puses politiskās un sociālās dzīves slāņus un arī personības un viņu kaislības, bet īpaši svarīgi, ka izstāde aktualizē sievietes pieredzi, kas aizvien tikusi marginalizēta vēstures izskatīšanas gaitā.

Izstāde iestata fokusā 20. gs. sākuma atšķirīgas feminisma perspektīvas un atsedz varas struktūras, kas ļauj uz tām paskatīties plašākā sociālo un politisko norišu kontekstā.

Izstādi kūrējusi Nataļja Jevsejeva, kā līdzkuratoru pieaicinot Kārli Vērdiņu.

Vēlmi rakstīt par izstādi noteica divi faktori. Pirmais, ka iepriekš, no 2019. gada 3. decembra līdz 2020. gada 25. aprīlim, muzejā bija apskatāma izstāde “Es, Lūcija Zamaič, un mani vārdi”, kas rosināja plašāk aktualizēt muzeja aizsākto sava veida izstāžu sēriju, un otrais – raidījuma “Kultūras rondo” 2. jūlija intervija ar Nataļju Jevsejevu, kurā Zigfrīds Muktupāvels it kā naivi jautā, kāpēc būtu nepieciešams rīkot izstādes par tik pretrunīgām personībām, kas sekojušas gan “ne tām” politiskajām strāvām, gan arī viņu seksuālā orientācija nav bijusi “pareizā”.

Vispirms par pirmo.

Šobrīd Latvijā vērojam aizvien plašāku interesi, kā arī dažādus sabiedriskus procesus, kas aktualizē atšķirīgus līdztiesības jautājumus gan sieviešu tiesību kontekstā, gan attiecībā uz LGBT kopienu.

Procesi notiek it kā nevienmērīgi ar uzplūdiem, ko satricina vai nu gaidāmās vēlēšanas, vai plašākas globālas norises, tomēr personu loks, kas aizvien pastāvīgāk un mērķtiecīgāk iestājas par šiem jautājumiem, nostiprinās, lai arī vēl joprojām tiek uztverts kā marginālijas, kas “cīnās” par kaut kādiem tur jocīgiem jautājumiem sabiedrībā, kurā taču viss ir kārtībā.

Līdztekus šīm norisēm izstādes par Ozoliņu-Krauzi un Zamaiču, lai arī nelielā formātā, uztveramas kā būtisks impulss lokālo muzeju un to programmu kontekstā.

Tās ne tikai aktualizē zināšanas un pieredzi, kas svarīga ne vien vēstures pārskatīšanas gaitā, bet ir arī būtiska mūsdienu sabiedrībā, kas vienlaikus piedzīvo vairākas krīzes un aizvien uzrāda faktu, ka sieviešu pieredze to kontekstā, lai arī kādu sabiedrisku lomu viņas pildījušas vai uzņēmušās, tiek marginalizēta vai tulkota kā mazāk svarīga.

Ir būtiski, ka šos jautājumus savos darbos izvirza ne tikai atsevišķas galerijas vai māk-slinieki, bet arī, ka tos sabiedrībai tuvplānā iepazīt un pārdomāt piedāvā arī lokālie muzeji kā valstiskas institūcijas.

Šis aspekts arī saplūst ar otru iemeslu – Zigfrīda Muktupāvela jautājumu, par to, kāpēc rīkojamas izstādes par tik kontroversālām personībām. (Starp citu, Latvijas nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā vienlaikus skatāma daudz vērienīgāka skate par ne mazāk kompleksu personību – grafiķi Rihardu Zariņu (1869–1939), interesanti, ka šeit šādi jautājumi netiek uzdoti.).

Foto: Timurs Subhankulovs

Šeit arī jāiezīmē nedaudz vairāk, kas aplūkojams izstādē “Kaislību varā” un kas ir tās galvenā varone. Izstāde ierīkota muzeja centrālajā telpā, ar arhīvu un mākslas darbu palīdzību izvēršot Austras Ozoliņas-Krauzes stāstu, kura izejas punkts ir paša muzeja saturs – Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas radošā un sabiedriskā dzīve.

Nataļja Jevsejeva, arī šī muzeja direktore, jau vairākus gadus apzina abu personību dzīves un radošās gaitas, un pavisam nesen Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma vērienīga viņas kūrētā izstāde “Aleksandra Beļcova (1892–1981)”, kas izcēla Beļcovas radošo personību un pieredzi, ko iezīmēja viņas kopdzīve ar Romānu Sutu.

Zināšanas, ko Jevsejeva uzkrājusi, kalpo par ierosmi paplašināt pētījumu trajektorijas, atklājot mazāk zināmus stāstus par personībām, kuri ne tikai cieši saistīti ar Beļcovu un Sutu, bet arī stāsta par laikmetu un sarežģītajiem vēstures punktiem, kas būtiski iezīmējuši šo personību dzīves, un otrādi.

Atklājot Ozoliņas-Krauzes personību, fokusā tiek iestatīti sievietes emancipācijas jautājumi, kas atklājas caur atšķirīgajām Beļcovas dzīves epizodēm, bet īpaši caur Ozoliņas-Krauzes literāro, politisko un privāto dzīvi.

Aleksandra Beļcova un Austra Ozoliņa-Krauze Dienvidfrancijā. 20. gs. 20. gadu 1. puse. Nezināms autors.
Foto no Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas muzeja krājuma

Aleksandra Beļcova un Austra Ozoliņa-Krauze Dienvidfrancijā. 20. gs. 20. gadu 1. puse. Nezināms autors.

20. gs. sākums ir brīdis, kad pasaulē aizvien spilgtāk sāk iezīmēties sievietes tiesību jautājumi, mainoties arī atsevišķām sabiedriskajām struktūrām. Šī sabiedriski būtisko izmaiņu viļņa dalībnieces ir arī Austra Ozoliņa-Krauze un Lūcija Zamaiča, kas abas savā literatūrā izvērsušas jautājumus, kas, būtiski pārskatot sabiedriskās normas, veidojušās vīriešu dominances ietekmē.

Ne mazāk svarīga ir arī abu aizraušanās ar kreisajām idejām, kas izjautā sabiedrības un varas mehānismus un kļūst aktuālas atšķirīgos Rietumeiropas punktos, sekojot norisēm pēc 1917. gada revolūcijas Krievijā.

Savukārt kā paralēla lappuse Ozoliņas-Krauzes dzīvē iezīmēts arī stāsts, kas atklāj viņas vairākas mīlestības, no kurām spilgtas ir attiecības ar Mariju Leiko (1887–1938) un arī romantiskās jūtas pret Aleksandru Beļcovu.

Gan Ozoliņas-Krauzes, gan Zamaičas stāsti ir pretrunu pilni un iezīmē, iespējams, vairāk jautājumu nekā atbilžu, tomēr domāt un pārdomāt šo personību vēsturi ir ne tikai noderīgi, bet arī akūti nepieciešams.

Šie stāsti atklāj pieredzi, kas ir būtiska pilnvērtīgākam skatam uz mums jau zināmām vēstures epizodēm, kur vienam jautājumam ir dažādi aspekti, atklājot laikmeta kompleksitāti un dažādo naratīvu iespējamību tajā.

Saistītie raksti

Šie stāsti ne tikai bagātina mūsu zināšanas, bet arī ļauj tulkot skaidrāk tās norises, kuru dalībnieki šobrīd esam mēs.

Noslēgumā – no manas puses atbildot Muktupāvelam par šādu personību aktualizēšanu – es ļoti ceru, ka muzejs turpinās atklāt mums vēl daudzas citas personības, lai neveidotos situācija, ka vēsture pazūd tieši tajā brīdī, kad demokrātiskām sabiedriskajām normām to it kā vajadzētu visaktīvāk nodrošināt.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana 24
5 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO, FOTO. Francijas prezidents Emanuels Makrons, viesojoties prezidenta pilī, koķetē ar sievu Bridžitu 1
1 stunda
LA
Laukos.lv
Laukos
Daudzi latvieši domā, ka Igaunijā viss ir labāk. Cik reāli tas ir, atklāj “E-piim” valdes priekšsēdētājs Jānuss Murakass
Intervija 4 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Un citiem latgaliešiem pasaki, ka vajag viņu vajag gāzt na**j!” Ubanovičs Saeimā aizmirst izslēgt mikrofonu
22 minūtes
LA
LA.LV
Veselam
Pēteris Apinis: “Placebo, nocebo un Covid 19, jeb – kādēļ ar baidīšanas kampaņām tiek nodarīts vairāk slikta nekā laba!” 5
3 stundas