Kultūra
Mūzika un deja

Bahs, Perts un Brāmss Rīgas Domā. Armands Znotiņš recenzē ērģeļmūzikas koncertus Rīgā0


Vecākais Latvijas festivāls “Rīgas Doms” savā 33. gadskārtā no 17. jūlija līdz 18. septembrim piedāvā deviņus koncertus.
Vecākais Latvijas festivāls “Rīgas Doms” savā 33. gadskārtā no 17. jūlija līdz 18. septembrim piedāvā deviņus koncertus.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Kas kopīgs Roja Andersona pēdējai filmai “Par bezgalīgo” un 2020. gada 4. septembrī izskanējušajam ērģeļmūzikas festivāla “Rīgas Doms” koncertam?

Pirmkārt, formāla līdzība – kritiķu slavētais un godalgotais zviedru režisors pieder pie tās pašas paaudzes, kuru pārstāv igaunis Arvo Perts, un tieši viņa 85 gadu jubilejai veltīts koncerts “Annum per annum”, turpat liekot klāt arī atceri par Johana Sebastiāna Baha 335. gad-skārtu.

Otrkārt, cerība uz to, ka kinolente “Par bezgalīgo” turpinās – nē, ne jau meistardarba “Zviedru mīlas stāsts” estētiku un pasaules redzējumu, bet gan vismaz režisora vēlāk uzņemto filmu daudzslāņaino un paradoksālo vēstījumu, savukārt ērģelnieces Diānas Jaunzemes-Portnajas un čellista Ivara Bezprozvanova sagatavotā programma lieliski ies kopā ar Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncertu turpat Rīgas Domā dienu vēlāk.

Visbeidzot, absolūts šo cerību sairums – bēgot no Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncerta autoru lielākās daļas amatieriskuma un vismaz vienā gadījumā vērojamās ētiskās degradācijas, nokļuvu kinoseansā, kur uz ekrāna redzamais izrādījās Roja Andersona iepriekšējās filmas “Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci” bāls un nevarīgs atdarinājums neciešami monotonā un izmisīgi depresīvā raksturā, turpretī koncerts Rīgas Domā nebija daudz labāks.

Tātad, Bahs un Perts – savstarpēji papildinošs salikums, kurā teorētiski nekam nevajadzētu noiet greizi, un no tā, kas šajā koncertā daudzmaz atbilda profesionāli uztveramām un vērtējamām kategorijām, ieguvums bija Johana Sebastiāna Baha mākslai.

Tieši vairākās ainās no Baha fantāzijas un fūgas sol minorā, otrās korāļprelūdijas “Mīļais Jēzu, še nu mēs” un fantāzijas “Nāc, Svētais Gars” Diānas Jaunzemes-Portnajas snieguma tembrālie, ritmiskie, fakturālie rakursi atbilda mūzikas dramatisko izvērsumu vai liriski kontemplatīvo apceru samērā harmoniskai atklāsmei.

Un šie atskaņojuma brīži koncerta gaitā tad arī uzskatāmi par labākajiem.

Viss pārējais gāja uz priekšu, klūpot un krītot. Sākot jau ar pašu ievadu – Arvo Perta “Annum per annum”, kur soliste nepārprotami nesapratās ar ērģelēm un komponista radīto partitūru, atskaņojumam tā rezultātā sadrūpot vairāku formā neveiklu un saturā pārspīlētu epizožu virknē.

Tālāk neveicās Baham, jo viņa pirmo korāļprelūdiju “Mīļais Jēzu, še nu mēs” un no “Leipcigas korāļu” krājuma ņemto opusu “Gods Dievam augstībā” bija neiespējami klausīties ar jebkādām pozitīvām emocijām ērģeļu mehānisma klaboņas dēļ, un arī priekšnesuma pelēcīgums tur neko neuzlaboja.

Kad ērģelniecei pievienojās čellists Ivars Bezproz-vanovs, īpaši ļauni klājās gan Baham, gan Pertam – ārija un divas gavotes no Baha Trešās orķestra svītas pārlikuma skanēja virspusēji un samocīti, turpretī Arvo Perta labi zināmo opusu “Fratres” un “Spogulis spogulī” atskaņojums radīja divus minējumus.

Pirmkārt, hipotēzi par to, ka Ivars Bezprozvanovs izlēmis apzināti darīt visu, lai sabotētu ērģelnieces priekšnesumu un saspēli ar viņu, jo čellista uzturētais temporitms no ērģeļu pavadījuma virzījās prom un garām, bet par toņa kvalitāti te nebija ne runas.

Otrkārt, versiju par to, ka ērģelniece duetā ar čellistu izlēmusi parādīt, ka slavenais igauņu komponists tāds diletants vien ir, jo viņa darbu lasījumi iestiga ekstrēmi lēnā un apbrīnojami bezsaturīgā riņķojumā.

Likumsakarīga detaļa, kas atspoguļo vispārējo līmeni, – iespiestajā koncertprogrammas tekstā rēgojās rupjas kļūdas pat komponistu un atskaņotāju vārdos, un pretstatā Baha skaņdarbu kataloga numuriem par Arvo Perta opusiem nebija minēts nekas – ne komponēšanas gads, ne instrumentārijs, ne autora iecerētā koncepcija.

Vai patiešām šim nolūkam nevarēja noalgot kādu muzikologu? Un tas saistībā ar visu iepriekšminēto vēl ir pats nevainīgākais jautājums.

Arī 23. starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla no-slēgumam izvēlēto Johannesa Brāmsa “Vācu rekviēmu” iespējams uztvert dažādi – ne velti apokrifisks stāsts vēsta, ka Rihards Vāgners, ielūkojies “Vācu rekviēma” partitūrā, paziņojis, ka tā derīga vienīgi papīrgrozam.

Jāpieņem gan, ka Vāgneru drīzāk nokaitināja nevis Brāmss, bet bēdīgi slavenais muzikologs un konservatīvo komponistu roklaiža Eduards Hansliks, jo kopš 19. gadsimta otrās puses “Vācu rekviēmu”, tāpat kā “Tristānu un Izoldi” vai “Nībelungu gredzena” ciklu, atskaņo visur.

Iespējams uzlūkot ar kritisku skatu arī 5. septembra interpretāciju, kur Riharda Millera dziedājums salīdzinājumā ar Elīnas Šimkus solo bija gan profesionāli stabils, tomēr bez jūtamākas individualitātes pazīmēm.

Taču kopumā Garīgās mūzikas festivāla izskaņa pilnā mērā piepildīja gaidītās cerības, jo Aināra Rubiķa vadītais “Vācu rekviēma” lasījums pretstatā Vāgnera operu kosmoloģiskajiem mērogiem izskanēja ļoti sirsnīgi un ļoti cilvēcīgi – un tā arī bija jābūt.

Protams, šeit īstenotās Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanās kvalitātes līdztekus instrumentālistu un vokālistu dialogam ar diriģentu pauda ne tikai mūzikas un interpretācijas cilvēcisko dimensiju, bet arī simboliskus un metafiziskus līmeņus.

To atklāsmei Aināra Rubiķa pieredze, meistarība un emocionalitāte saucama par īsti piemērotu, un visa izvērstā opusa ritējums tādēļ pārliecināja gan ar kontrastu izteiksmīgumu, gan ar satura piepildījumu un dziļumu.

Beigu beigās tomēr paliek divi jautājumi.

Saistītie raksti

Pirmais – ja reiz par Vāgneru, kā gan tas nākas, ka Latvijas opernamā gadu desmitiem ilgi nav iestudēts ne “Tristāns un Izolde”, ne “Parsifāls”, kur Aināra Rubiķa vai Andra Pogas profesionalitāte varētu būt pašā laikā?

Otrkārt – ja reiz par zviedru režisoriem, kā būtu, piemēram, ar tāda mēmā kino meistara kā Morica Stillera retrospekciju kinematogrāfisku drupu un tuksneša vietā?

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana 24
5 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO, FOTO. Francijas prezidents Emanuels Makrons, viesojoties prezidenta pilī, koķetē ar sievu Bridžitu 1
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Un citiem latgaliešiem pasaki, ka vajag viņu gāzt na**j!” Ubanovičs Saeimā aizmirst izslēgt mikrofonu 2
50 minūtes
LA
Laukos.lv
Laukos
Daudzi latvieši domā, ka Igaunijā viss ir labāk. Cik reāli tas ir, atklāj “E-piim” valdes priekšsēdētājs Jānuss Murakass
Intervija 5 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Pēteris Apinis: “Placebo, nocebo un Covid 19 jeb – kādēļ ar baidīšanas kampaņām tiek nodarīts vairāk slikta nekā laba!” 5
3 stundas