Kultūra
Teātris un kino

Talants izsprauksies vienmēr – tāpat kā šampinjons caur asfaltu. Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte1


Dace Bonāte: “Var uzskatīt, ka mūsu varones izrādē ir reālas, kaut kas tajā visā būs ļoti atpazīstams, katrs kādu brīdi varēs padomāt par kaut ko sev būtisku.”
Dace Bonāte: “Var uzskatīt, ka mūsu varones izrādē ir reālas, kaut kas tajā visā būs ļoti atpazīstams, katrs kādu brīdi varēs padomāt par kaut ko sev būtisku.”
Foto: Anda Krauze

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

… Par viņām neraksta dzeltenā prese, viņas arī nemēdz izkratīt sirdi draudzenēm, bet drīzāk uzticēs sāpes spilvenam vai kafijas krūzei, no mājām izejot smaidošas un visu varošas.

Un tomēr viņu dzīve ir tāda pati kā mums visiem – ar vientulību, bailēm, sāpēm, vilšanos, prieku un mīlestību. Trīs sievietes un viena diena viņu dzīvē.

Tāds ir stāsts režisores Ināras Sluckas un triju aktrišu – Zanes Jančevskas, Indras Burkovskas un šīs sarunas varones DACES BONĀTES – veidotajā izrādē “Skaņdarbs” ( “Klusā dzīve”), kas pirmizrādi piedzīvos Nacionālā teātra Jaunajā zālē 11. septembrī.

– Dace, kā jums pagāja šī vasara?

D. Bonāte: – Covid-19 pandēmijas dēļ sākums bija jocīgs, trauksmains, bet man – to jau saka daudzi – iznāca padzīvot savā nodabā. Tas nekad par sliktu nenāk.

Nelaimēs ir sava laime un otrādi, kā vienmēr.

Taču dīvaina sajūta, ka vasara, kaut garāka nekā citkārt, jo nebija darba, šķiet īsa, paskrējusi tik ātri. Varbūt savu lomu nospēlējusi vispārējā trauksme, neziņa par nākotni…

Braucu pie draugiem un uz saviem laukiem, parušinājos pa dārzu.

– Kur ir jūsu lauki?

– Manos bērnības Skrīveros, kur pazīstama katra taciņa līdz katram krūmiņam.. Bieži viesojos arī pie draugiem Veselavā. Tās man divas tuvas vietas. Mans iekšējais dators zina, kur uzklikšķināt – vai nu uz Skrīveriem, vai Bērzkrogu pie draugiem.

Skrīveros Daugavas malā atrodas institūts, agrāk Zemkopības, tagad tā autobusa pietura saucas “Institūts”.

Mani vecāki tur strādāja, viņi bija zinātnieki. Nupat pavasarī atsaucās Egila Melbārda, mūsu teātra arodbiedrības vadītāja, uzrunāti sponsori.

Kad man un Uldim Dumpim tika pa kārbai “Gotiņu” no Skrīveru pārtikas kombināta, jutos patiesi pagodināta un aizkustināta.

– Kā zinātnieku meita nonāca teātrī?

– Grūti pateikt. Vecāki nodarbojās ar amatiermākslu, spēlēja teātri, bet vai tāpēc, nezinu. Varbūt bija brīdis, kad likās – teātris ir tas, ko vislabāk varu.

– Cik gadu jums pagājuši Nacionālajā?

– Visi, kas uz skatuves nospēlēti. Daudz. Vai tik šī nebūs trīsdesmit devītā vai četrdesmitā sezona. Tos lielos skaitļus neatminu, varbūt cenšos izmest no atmiņas, jo bijušā gandrīz nav.

Nevaru parādīt ne grāmatas, ne gleznas, ne notis, ko būtu sarakstījusi.

Labi, ir kādi sīkumi, kas nofilmēti. Bet viss jau izgaisis. Mums, aktieriem, tas trakums, ka katrreiz viss jāsāk no jauna un nekādi agrākie lauri neko negarantē.

Lai kas būtu bijis iepriekš, vienmēr viss sākas no nulles. Un tajā ir savs skaistums un sava elle.

– Par kuriem aktierdarbiem pati sakāt paldies liktenim, ka tie bijuši?

– “Salemas raganas” pie Oļģerta Krodera. Biju Elizabete Proktore (1995. gadā par šo lomu Dace Bonāte tika nominēta Gada aktrises titulam. – V. K.). Kādreiz zvaigznes sastājas tā, ka viss izdodas.

Šī izrāde bija viena no tām retajām, kad ar režisoru esmu sadarbojusies roku rokā, ko liek, to spēlē, saproti, kāpēc tieši tā.

Tās ir skaistās sastrādāšanās reizes, kas vismaz man negadās tik bieži. Vēl uzreiz nāk atmiņā Konstance Šekspīra “Amadeus” Valda Lūriņa režijā.

Toreiz šis darbs gan netika novērtēts, bet man bija ļoti interesanti, arī saspēlē ar Ivaru Stoninu.

– Jūs ievērojusi arī kino kamera.

– Mazliet, īpaši daudz ar to nevaru lepoties. Un droši vien šīs uzmanības arī vairs nebūs (pasmaida). Tādas superlomas nav bijušas, lielākā pie Cilinska (Inga Gunāra Cilinska spēlfilmā “Dīvainā mēnesgaisma.” – V. K.), vēl arī “Zītaru dzimtā” (Lidija Ķezbere. – V. K.).

Nesen filmu rādīja televīzijā, paskatījos, sapratu, ka daudz kas palaists garām, un nezinu, kāpēc arī režisors Aloizs Brenčs to nebija pamanījis. Man liekas, tagad es daudz ko spēlētu mazliet citādi.

– Domāju, ar īpašu interesi noskatījāties Ināras Kolmanes spēlfilmu “Bille”.

– Bet, protams! Un mazajā Rūtā (galvenās lomas atveidotāja Rūta Kronberga. – V. K.) uzreiz pazinu Billi!

– Par ko jūs runātu, ja satiktos?

– Mēs jau satikāmies. Es Ināras Kolmanes “Billē” biju vienā mazā, īsā epizodītē. Spēlēju saldējuma pārdevēju.

– Satikšanos biju domājusi tādā filozofiskākā izpratnē…

– Belševicas darbā ir ļoti daudz lietu, ar ko saskaras visi talantīgi cilvēki. Un talants vienādi vai otrādi ir tāda lieta, kas, lai kā arī to mēģinātu apslāpēt un nīcināt, vienmēr izsprauksies.

Kā šampinjons caur asfaltu.

Vairumā visi bērni ir talantīgi, bet Vizmas Belševicas darbā, pēc kura motīviem veidota filma, mirdz kāda Dieva dota talanta virsvērtība.

– Pēc daudziem gadiem šī būs pirmā sezona Nacionālajā teātrī bez “Billes”, kura 2009. gadā jums atnesa Gada aktrises titulu.

– Repertuārā izrāde bija divpadsmit gadus. Varu lepni atzīties, ka, pateicoties saviem kolēģiem Mārcim Maņjakovam un Līgai Zeļģei, kā arī Valdim Zilveram, kurš arī piedalās izrādē, visos divpadsmit gados varbūt tikai pāris izrādes bija tādas, ar kurām paši nejutāmies īsti apmierināti.

Uzvedums, laikam ejot, nebija izļurkājies, izrāde bija strukturēta tik spēcīgi – paldies režisoram Valdim Lūriņam, –, ka novirzīties no pamatstīgas būtu grūti. Izrāde bija smaga, ar milzīgu apjomu.

Ikreiz sākot likās, kā tiksim līdz beigām, bet vienmēr izskaņā bija gandarījums.

– Kur smeļaties pati?

– Dabā. Man ļoti patīk būt laukos. Faktiski pilsētu tā arī neesmu pieņēmusi kā savu. Visu laiku esmu “žākļa” stājā starp laukiem un savu darbavietu.

Un esmu priecīga, ka man tie lauki palika un es tos savulaik nepazaudēju prāta aptumsumā. Un man ir bērni – dēlam ir draudzene –, kaut kad nākotnē varbūt būs arī mazbērni.

– Un nu par jauno darbu, ko teātra aizkulisēs dēvē kā ļoti grūtu, smagu un interesantu. Izrādes “Skaņdarbs” pamatā nav kāda autora luga, bet režisores un jūsu, visu triju aktrišu, izdoma.

– Tas, ka izrādes pamatā ir pašu aktieru rakstīts materiāls, jau nav nekas superjauns, tādu darbu ir daudz. Šoreiz tas ir režisores Ināras Sluckas inspirēts pasākums. Tālāk… Ko kura spēj, to pienes.

Var uzskatīt, ka mūsu varones ir reālas, kaut kas tajā visā būs ļoti atpazīstams, katrs kādu brīdi varēs padomāt par kaut ko sev būtisku.

Izrādei ir lēns, mierīgs temps, savā ziņā tā varbūt pat meditatīva, nekādu ekšenu, vairāk sajūtu, pārdomu.

– Kā sauc jūsu varoni?

– Mūsu varonēm nav vārdu, vienkārši trīs dažādas sievietes. Zane (Jančevska) ir māksliniece savos gados, Indra (Burkovska) varētu būt stiliste, strādāt kādā frizētavā, un mana varone ir izbijusi lauku skolotāja.

Bet profesija nav no svara, tā drīzāk ir tikai pieturas punkts. Būtībā stāsts ir par atpazīstamām sieviešu lietām, daudz par vientulību.

– Žurnāla “Mājas Viesis” 20. augusta numurā bija publicēti “Eurostat” dati, kas liecina, ka vecuma grupā virs 65 gadiem sieviešu, kas dzīvo vienas, īpatsvars Latvijā ir lielākais starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

– Stāsts izrādē ir par to, ar ko vientuļās sievietes saskaras, kā tiek pāri visādām lietām, situācijām. Bet es pat šobrīd nezinu, kā viss kopā izveidosies. Ir dažādi komponenti, kas izrādē nāk tikai klāt.

Mūsu stāsti ir izdomāti, tie paši kaut kā veidojās, visvisādi transformējās. Jau pietiekami ilgu laiku esam ap to visu grābstījušās. Kā nu ir, tā ir.

– Grūtākās situācijas, kādām jūsu varonēm jātiek pāri?

– Zanes māksliniecei jāiziet cauri visām personiskajām peripetijām, bet tajā pašā laikā vienmēr jābūt uz skatuves formā, jo viņa ir mūziķe, izpildītājmāksliniece.

Un neviens neprasa, kā jūties pati, tev vienmēr jābūt formā. Indra savukārt varētu strādāt frizētavā, viņa varētu būt vīriešu meistare. Ir viens tāds sieviešu tips, kuras var ļoti labi novērot frizētavās. Frizieres – tas ir zināms zīmols.

Viņas satiekas ar ļoti daudziem cilvēkiem, prot ar viņiem komunicēt, viņas kaut ko gaida no šīs tikšanās un kaut ko kompensē sevī, sava darba meistares. Frizētavā vispār ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Atklājas tāds savdabīgs zvēru dārzs.

Manai varonei jātiek pāri jaunības draugu aiziešanai. Tas ir laiks, kad sākas “tavs iesaukums”.

Godīgi saku, ka strādāt pie šādas tēmas ir šausmīgi smagi. Jo tev visu laiku jādzīvo mokošās izjūtās.

Neviens cilvēks jau apzināti netiecas žēloties un sūkstīties par savu vientulību, vienmēr cenšas kaut ko meklēt un darīt, bet man – nu pretējs process.

Visu laiku jātiek tajā skarbumā iekšā, ar katru mēģinājumu tajā jāatgriežas. Tas ir tik ļoti grūti un smagi. Tādi nu tie tipāži pieteikušies.

– Kas vēl šajā sezonā?

– Nav ne jausmas. Neesmu gājusi jautāt, mazliet baidos, ka nepasaka – nekā cita vairs nav. Bet, kā ir, tā jādzīvo. Pieprasījums vairs nav tāds kā agrāk.

– Tā ir interesanta parādība, ka arī lugās rakstnieki lomas arvien vairāk raksta jauniem cilvēkiem.

– Visa dzīve pārņemta ar jaunības kultu, un teātris jau vispār ir jaunības māksla.

Paaudžu maiņu ļoti stipri izjūtu mūsu teātrī. Bet to jau laikam nemaz nevar neizjust, jo katram cilvēkam pienāk brīdis, kad apjaut, ka vairs neesi tajā spicē, slīdi jau uz otru pusi.

Nekas šīs izjūtas nevar kompensēt, tu tikai pati vari atrast dzīvei citu interesi, ar ko aizpildīt it kā atbrīvojušos vietu un laiku.

Ir jau tik jauki jaunībā cienīt vecus cilvēkus – un tā tam arī jābūt! –, bet vienalga jaunība ir jaunība un vecums ir vecums.

Un, kad pārlieku sāk izrādīt cieņu vecajiem, man tas liekas mazliet aizdomīgi, nu, nu – vai tu arī maz tā domā!

Bet šajā laikā tā pāreja patiesi notiek ļoti strauji.

– Jaunā paaudze elpo pakausī daudzās jomās un ļoti uzstājīgi prasa atbrīvot sev vietu…

– Godīgi sakot, tā jau arī jābūt, ir jānāk jaunajam. Laiks mainās tik strauji, un uz notikumiem un impulsiem vecajiem tā oža ir savādāka, man bail teikt, švakāka.

Mazliet pārfrāzējot dzejnieku, saku apmēram tā – tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas atnāks, ja arī es to nevedīšu.

Tāpēc jāmācās sevi iegrožot, pavirzīt, lai tev vairāk tas jaunais nevis nepatīk, bet patīk un tā pa īstam, nevis taisīti, samāksloti.

Īstenības garša arī ir baigā lieta. Mēs jau visi esam samācīti, kā mums dzīvot. No sieviešu žurnāliem līdz personības izaugsmes kursiem.

Zinām, kā vajag, bet cita lieta – vai tā sanāk. Tomēr arvien derētu skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ.

– Un, skatoties uz priekšu, kas ir teātra pievilkšanas un stiprais balsts?

– Šis laiks ļoti izkristalizējis to, ka teātris ir dzīva māksla. Te mākslas brīnums rodas acu priekšā. Un to nevar aizstāt nekas virtuāls.

Saistītie raksti

Kino vienreiz iefilmē, bet teātris notiek katru vakaru. Un tieši to cilvēki nāk sajust. Ja man mājās ir slikti, atnāku šurp, un, skatoties komēdiju, ir priecīgi.

Ja pārlieku jautri, eju uz teātri pārdzīvot traģēdiju. Tās ir īstenības iespējas zāles tumsā.

Ja mēs šajā laikā teātri nenosargāsim, būs ārkārtīgs zaudējums.

– Jums dzīvē bijis vēl viens interesants lauks – gandrīz trīsdesmit gadi kā vienīgajai dāmai dziedošo aktieru ansamblī “Greizais ratiņš”.

– Tās izjūtas var raksturot vienā vārdā – jaunība!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana 22
4 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO, FOTO. Francijas prezidents Emanuels Makrons, viesojoties prezidenta pilī, koķetē ar sievu Bridžitu
1 stunda
LA
Laukos.lv
Laukos
Daudzi latvieši domā, ka Igaunijā viss ir labāk. Cik reāli tas ir, atklāj “E-piim” valdes priekšsēdētājs Jānuss Murakass
Intervija 4 stundas
LE
LETA
Kultūra
Pirms ASV vēlēšanām atgriezīsies kontroversiālais “Borats”
49 minūtes
LA
LA.LV
Veselam
Pēteris Apinis: “Placebo, nocebo un Covid 19, jeb – kādēļ ar baidīšanas kampaņām tiek nodarīts vairāk slikta nekā laba!” 3
2 stundas