Patiesā aina būs redzama apmēram februārī, kad būs beigusies platībmaksājumu ienākšana lauksaimnieku kontos. Tāpēc tieši tagad, kamēr vēl ir pieejami naudas līdzekļi, ir jārunā ar bankām, uzskata biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.
Patiesā aina būs redzama apmēram februārī, kad būs beigusies platībmaksājumu ienākšana lauksaimnieku kontos. Tāpēc tieši tagad, kamēr vēl ir pieejami naudas līdzekļi, ir jārunā ar bankām, uzskata biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.
Foto – Ivars Bušmanis

Bankrotu nebūs, bet gudrajiem no šīs sezonas jāmācās 0

Autore: Anita Pirktiņa

Aizvadītie trīs mēneši lielai daļai lauksaimnieku pagāja sīvā cīņā ar laikapstākļiem, līdz pat oktobra beigām neatmetot cerības novākt jel kādu ražu un iespēju robežās arī iesēt ziemājus. Līdz 30. novembrim ir spēkā valsts līmenī izsludinātais ārkārtas stāvoklis 29 Latvijas novados. Zemnieku organizācijas uzskata, 
ka tas panākts, tikai pateicoties šo organizāciju aktivitātēm un neatlaidībai.
 Biedrības Zemnieku saeima (ZSA) valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš teic, ka no šīssezonas ārkārtējiem laikapstākļiem būtu jāizdara daudz dažādu secinājumu un jāgūst arī mācības un atziņas, kas būtu jāņem vērā turpmākajā saimniekošanā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

– Laikapstākļi kļūst aizvien neprognozējamāki, pasaules meteorologi brīdina, ka mūsu reģionā ilgstošas lietavas turpmāk būšot parasta parādība, ar ko acīmredzot jārēķinās, īpaši lauksaimniekiem…

– ZSA ir plānojusi apkopot visas atziņas un mācības, kas zemniekiem turpmāk būtu jāņem vērā un jāiemācās no šī dabas untuma. Nokrišņu intensitāte, kas Latviju piemeklēja faktiski no jūlija līdz oktobrim, bija ļoti nevienmērīga, bet lietavu skartajos reģionos tā pārspēja visus iepriekšējos rekordus. Jūlijā nokrišņu daudzums vēl bija pieņemams – vidēji 20–50% virs normas, taču atsevišķās vietās to daudzums un intensitāte sasniedza visus 100 un pat 150%. Tai pašā laikā bija vietas, kur nokrišņu pietrūka, piemēram, Dobeles apkaimē salīdzinājumā ar normu tika fiksēti mīnus 30% nokrišņu. Augustā Rēzeknes apkaimē fiksēti 244% no­­krišņu virs normas, kamēr vietām Zemgalē – mīnus 72%. Augusts šeit tika uzskatīts par sausāko mēnesi vairāku pēdējo gadu laikā. Un tāda atšķirība mūsu mazajā Latvijā! Izklausās teju neticami, bet fakts. Augusta trešajā dekādē Latgalē vietām fiksēti jau 600% nokrišņu virs normas. Savukārt septembris ar ilgstošām lietavām aplaimoja jau faktiski visu Latvijas teritoriju. Zemgalē kādam vasaras mēnešos lietus pietrūka, bet septembra otrajā dekādē vietām – lūdzu, jau 340% virs normas! Alūksnē – 480% utt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jā, sinoptiķi prognozē, ka ilgtermiņā mums vidējās gaisa temperatūras samazināsies, bet nokrišņu daudzums pieaugs. Un šīs prognozes mums jārespektē. Protams, būtu labi, ja līdz ar šīm klimata izmaiņām mūsu lauksaimnieki varētu pāriet uz citu kultūru audzēšanu, taču, piemēram, rīsiem, kas varētu augt slapjumā, mūsu temperatūras gan nederēs…

– Tad jau tomēr būs jāķeras pie meliorācijas sistēmu kārtošanas. Lai gan dažbrīd, klausoties atbildīgu amatpersonu viedokļus par šo jautājumu, šķiet, ka vieglāk būtu audzēt rīsus…

– Meliorācijas jautājums ir cilāts jau gadiem ilgi. Pēdējās lietavas, kas applūdinājušas laukus un izskalojušas ceļus, to ir saasinājušas. Beidzot šo aspektu arī valdība ņēmusi vērā. Ja vēl izdosies vienoties ar Eiropas Komisiju (EK) par kompensāciju piešķiršanu Latvijai, tad šī nauda tiks ieguldīta tieši meliorācijas sistēmu sakārtošanā. ZSA ne reizi vien ir uzsvērusi, ka valsts finansējumam meliorācijas sistēmu sakārtošanai jābūt regulāram un pietiekamam. Pēdējos 6–7 gadus tas bijis tikai šo sistēmu uzturēšanai. Tas nozīmē, ka šajā laikā nekādas rekonstrukcijas vai renovācijas šajā jomā nav notikušas. Un arī uzturēšana notikusi galvenokārt tikai tajos objektos, kam bijis pieejams ES finansējums, jo, to saņemot, jāievēro prasība, ka turpmākos piecus gadus šie objekti jāuztur labā stāvoklī.


– Tomēr meliorācijas sistēmām ir dažādi īpašnieki…

– Pagaidām diemžēl nav izveidota vienota sistēma, kur kopumā būtu redzams, kā strādā dažādiem īpašniekiem piederošie meliorācijas sistēmu posmi un kā to stāvoklis ietekmē citu īpašnieku posmus. Vai, piemēram, kādam upes augštecē esošam īpašniekam būs atdeve no savu sistēmu tīrīšanas, ja īpašnieks lejtecē savu meliorāciju galīgi aizaudzējis. Bija gadījums, ka LAD nepieņēma kāda lauksaimnieka par ES naudu rekonstruēto meliorācijas sistēmu, jo tā nespēja veikt savu galveno funkciju – ūdens novadīšanu. Iemesls – priekšā bija nesakārtota valstij piederoša sistēma. Tādējādi zemniekam nācās par savu naudu attīrīt valsts sistēmu, lai novadītu ūdeni no savējās, un beigās vēl samaksāt soda naudu par to, ka šī darbība nebija saskaņota visos līmeņos…
Diemžēl pieredze rāda – ja pasākums saistīts ar dažādu birokrātisku atļauju saņemšanu un saskaņošanu, tad vienmēr atradīsies kāds bremzējošais posms. Tomēr nez vai mūsu likumdošanu var saukt par saprātīgu un loģisku, ja cilvēkam jāmaksā sods par to, ka viņš iztīrījis kādu aizaugušu grāvi…

Reklāma
Reklāma

– Pieņemsim, ka meliorācijas sakārtošana palīdzēs tikt vaļā no liekā ūdens uz laukiem. Bet vai ar to vien būs gana, lai mazinātu ar klimata pārmaiņām saistītos riskus?

– Nebūs. Nopietni jādomā arī par lietoto agronomijas paņēmienu efektivitāti. Pirmām kārtām jāizvērtē kultūraugu šķirņu izvēle, sējas termiņi, augu aizsardzības līdzekļu lietojums. Tie ir būtiski aspekti, kas arī var ietekmēt ražas iznākumu konkrētā gadā. Piemēram, populāri kļuvuši krūmu zemju atmežošanas pasākumi. Ja šo zemi tikai safrēzē pirms sējas, tad labvēlīgos laikapstākļos var sagaidīt arī pozitīvu rezultātu, taču ilgstošu, spēcīgu lietavu gadījumā šie atmežotie lauki bez meliorācijas būs nenovēršami pakļauti izslīkšanai. Tā ir rupja agronomiska kļūda. Protams, konkurences apstākļi daudzus mudina uz šādām ātrā rezultāta darbībām, taču ilgtermiņā tas nevar attaisnoties.


– Vēl jau ir apdrošināšana. Cik zināms, Latvijā ir apdrošināti vien apmēram 10% sējumu.

– Daudzi aizbildinās ar lielajām apdrošināšanas iemaksām, citi – ar neskaidrajiem nosacījumiem, kas nedodot garantiju saņemt apdrošināšanas kompensāciju utt. Es uzskatu to par tukšu pļāpāšanu. Dažs labs pat neiedziļinās lietas būtībā, vienkārši ierauga maksājamo apdrošināšanas prēmiju par hektāru, nolemj, ka tā ir par lielu, un viss – gan jau tāpat būs labi.

Lauksaimniekam sējumu apdrošināšana nebūt nav vienīgā apdrošināšanas pozīcija – jāapdrošina gan tehnika, gan darbinieki pret nelaimes gadījumiem, gan saimniecības ēkas, dzīvnieki utt. Apdrošināšanas prēmijas saimniecības bilancē veido diezgan ievērojamu summu. Tāpēc nav korekti no apdrošinātājiem dzirdēt pārmetumus, ka lauksaimnieki neapdrošinās. Kopumā tas apdrošināšanas portfelis sanāk iespaidīgs. Bet katram jāapzinās iespējamie riski un ko viņš tajos var zaudēt.

– Vai, paredzot aizvien lielākus riskus, apdrošinātāji nesāks vēl vairāk palielināt apdrošināšanas prēmijas?

– Grūti teikt par visiem apdrošinātājiem. Bet ceru, ka kompānija Vereinigte Hagel (VH), kas ir zemniekiem piederošs uzņēmums un apdrošina sējumus visā Eiropā, to nedarīs, jo viņu prioritāte nav peļņas gūšana, bet zemnieku labklājība. Arī tas, ka Latvijas zemniekiem, kuri apdrošinājuši savus sējumus VH, tagad tiks izmaksāts pusmiljons eiro apdrošināšanas kompensāciju, patiesībā ir labas gribas žests. Jebkura apdrošināšanas kompānija, kas, apsekojot laukus, secinātu, ka upes līmenis ir normas robežās, taču lauks applūdis, teiktu, ka pie tā vainīga nesakārtota infrastruktūra, nevis daba, un nekādu kompensāciju nemaksātu.

Arī tagad lauksaimniekiem jāizvērtē – apdrošināt sējumus pret ziemas riskiem vai ne. Protams, prēmiju iemaksas nav mazas, taču prognozēt, kādus apstākļus nesīs ziema un kā tie ietekmēs sējumus, arī nevar. Tāpēc liela daļa zemnieku ir jau laikus parūpējušies par vasarāju sēklu, lai gadījumā, ja ziemāju sējumi jāpārsēj, tā būtu pa rokai. Tā tad arī ir viņu apdrošināšana, ar ko varēs rēķināties. Katram ir savi apsvērumi un sava atbildība par pieņemtajiem lēmumiem.

Katrā ziņā uzskatu, ka arī viens no ZSA uzdevumiem ir vairāk skaidrot lauksaimniekiem apdrošināšanas būtību. Jo vairāk cilvēku šo apdrošināšanu izmantos, jo mazākas prēmijas būs jāmaksā. Tas arī jāsaprot. Ko var gribēt, ja šobrīd Latvijā apdrošināti tikai 4–5% no kopējām sējumu platībām.

– Taču zināms, ka faktiski 2% saimniecību saražo vairāk nekā 80% visu graudu. Tas liek domāt, ka šīm saimniecībām arī pieder lielākās sējumu platības un ka arī lielsaimniecības ne pārāk aktīvi izmanto apdrošināšanas pakalpojumus…

– Kā jau teicu – katram ir savi apsvērumi un aprēķini. Jo vairāk hektāru, jo milzīgākas ir apdrošināšanas prēmijas un citi izdevumi. Jāteic, ka lauksaimniecības risku apdrošināšana kā produkts pie mums vēl ir jaunums. Līdz šim varbūt ne visiem un ne vienmēr bijusi pozitīva pieredze sadarbībā ar apdrošinātājiem. Bet ar katru gadu tā pilnveidojas un uzlabojas. Ja šodien tiem, kuri plūdos cieta zaudējumus, jautātu, vai turpmāk apdrošinās savus sējumus, atbilde, visticamāk, būtu pozitīva. Bet pavasarī, iespējams, viņi jau domās citādi. Par spīti prognozēm, cilvēks jau vienmēr cer uz to labāko.

– Vēl laikam jāņem vērā, ka šobrīd nepieciešamība kaut ko apdrošināt lauksaimniekam nāk virsū kā tāda lavīna.

– Tieši tā. Sanāk pat absurdi, ka par lietām, kas patiešām būtu jāapdrošina, mēs vēl varam spriedelēt, bet tai pašā laikā mums liek obligāti apdrošināt to, ko faktiski varētu arī neapdrošināt. Piemēram, mums Eiropa jau sen pārmet, ka nepildām direktīvu, kas paredz apdrošināt visu lauksaimniecības tehniku – arī to, ar ko nebrauc pa koplietošanas ceļiem. Tikpat labi var likt apdrošināt bērnu ratiņus un ragaviņas, jo ar tām taču arī mēdz izbraukt uz ceļa. Šīs absurdās prasības kopumā veido visai negatīvu attieksmi pret apdrošinātājiem.

– Tomēr, kas vairāk attur lauksaimniekus no apdrošināšanas – maksājamās prēmijas apmērs vai neskaidrie nosacījumi, kas neļauj justies drošam, ka kompensāciju tiešām saņems?

– Attiecībā uz nosacījumiem jāteic, ka šobrīd jau izstrādāti ļoti skaidri un nepārprotami kritēriji, kad iestājas konkrētais apdrošināšanas gadījums. Lauki tiek filmēti un fotografēti no augšas ar droniem, ir precīzas formulas, pēc kurām aprēķina zaudējumus, utt. Arī speciālisti, kas no apdrošinātāju puses pārbauda laukus, ir ar agronomu izglītību, viņi regulāri tiekas ar saviem klientiem un pārzina situāciju uz lauka. Tāpēc šajā ziņā domstarpību kļūst aizvien mazāk, taču, protams, joprojām tās gadās un, visticamāk, gadīsies arī turpmāk.

Noteicošais iemesls, kas liek atturēties no apdrošināšanas, tomēr ir apdrošināšanas prēmijas lielums. Ja tā būtu 5–6 eiro par ha robežās, domāju, sējumus apdrošinātu visi. Bet šobrīd vasarāju riski maksā 15–17 eiro par ha, bet ziemāju – ap 30 eiro/ha. Tas ir daudz.


– Vai tad daļu apdrošināšanas polises maksas nesedz valsts?

– Sedz. Kādreiz sedza 50%, tagad šis atbalsts svārstās 30–60% ietvaros atkarībā no apdrošinātajiem riskiem. Bet kaut kas šajā sistēmā tomēr nestrādā.

– Zināms, ka Eiropa gatava mūsu zemniekiem nākt pretī arī ar dažādu nosacījumu atcelšanu un atvieglošanu.

– Jā. Daļa attiecas uz šāgada saistībām, ko kontrolē LAD, – ieņēmumiem uz hektāru, sēklu sertificēšanu. Tāpat tiek pārskatītas prasības par zaļināšanas nosacījumu izpildi nākamgad. Tā kā tie prasa vismaz trīs kultūraugu audzēšanu, tas, ņemot vērā problēmas ar ziemāju sēju, daudziem pavasarī var būt neizpildāms nosacījums. Ir runa arī par to, ka plūdos cietušajiem zemniekiem, kuriem būtu tagad jāuzsāk kāda projekta realizācija, būtu iespēja to atlikt uz gadu. Pārrunas notiek arī par citiem nosacījumiem – ieņēmumiem uz ha, lai saņemtu mazakcīzes degvielu, brīvprātīgo saistīto atbalstu sēklu audzētājiem u. c.


– Vai arī bankas ir gatavas nākt pretī plūdos cietušajiem lauksaimniekiem?

– Ir notikušas pārrunas ar Banku asociāciju. Tajās piedalījās piecas vadošās bankas. Jāteic, šīs nebūt nebija pirmās lauksaimnieku pārrunas ar bankām, jo iepriekš bija arī piensaimnieku krīzes, kad zemniekiem bija nepieciešama kredīt­iestāžu sapratne un pretimnākšana.

Banku pārstāvji bija labvēlīgi noskaņoti, vienīgi uzsverot, ka zemniekiem pašiem jau laikus ir jāvēršas savās bankās, lai nebūtu tā, ka risinājumu sāk meklēt tad, kad jau pienākuši maksāšanas termiņi. Katrā ziņā, ja naudas plūsma tiks plānota laikus, problēmu noteikti būs mazāk. Tāpēc – jo agrāk katrs aizies uz savu banku, jo vieglāk būs rast risinājumu. Banka pati ne pie viena nenāks.


– Zināms, ka arī graudu uzpircēji parasti kreditē savus klientus, ļaujot ar nākamā gada ražu norēķināties par augu aizsardzības līdzekļiem, mēslojumu, sēklām un citām lietām. Vai dzirdēts, ka sakarā ar šāgada bēdīgo ražu kādam graudkopim būtu problēmas ar šiem kreditoriem?

– Kā rīkosies lielie graudu uzpircēji, tas mums pagaidām nav zināms. Patiesībā ārkārtas situācijā viņiem nevajadzētu pret saviem klientiem piemērot kādas soda sankcijas par līgumā paredzēto saistību nepildīšanu. Jācer, ka viņi ar sapratni izturēsies pret šo situāciju, jo galu galā ārkārtas stāvoklis izsludināts valsts līmenī. Pagaidāms neviens negatīvs precedents nav bijis. Saviem biedriem esam teikuši, ka gadījumā, ka kāds no graudu uzpircējiem vērsīsies pret viņiem ar kādām sankcijām, ziņot to ZSA.

Piemēram, LPKS Latraps atbildīgie cilvēki ir apbraukājuši savu biedru un piegādātāju laukus, apzinājuši situāciju un jau tagad strādā pie tā, lai saistību izpildi sadalītu pa gadiem, un šobrīd saviem biedriem iespēju robežās izmaksā naudu par nodotajiem graudiem, lai zemnieki var veikt savus maksājumus par degvielu, nepieciešamajām precēm utt.

Tāpēc aicinām visus strādāt ar sapratni citam pret citu un pielāgoties reālajai situācijai.


– Vai ir kāda saimniecība, kas šobrīd ir ļoti kritiskā stāvoklī?

– Par laimi, nav dzirdēts, ka kādai šīssezonas laikapstākļu radīto seku dēļ draudētu bankrots. Un man šķiet, ka tikai šīs vienas sezonas dēļ arī nevienai saimniecībai nebūtu jānonāk tā priekšā, ja vien nav sakrājušās kādas nenokārtotas saistības no iepriekšējiem gadiem. Ir saimniecības, kas varēja nokult tikai 10% savu sējumu, bet, kā jau teicu, tām steidzami jādodas pie saviem kreditoriem uz pārrunām, lai rastu iespējami labāko risinājumu.

Domāju, patiesā aina būs redzama apmēram februārī, kad būs beigusies platībmaksājumu ienākšana lauksaimnieku kontos, bet pagaidām viņu naudas plūsmu šie maksājumi mazliet glābj. Un tāpēc tieši tagad, kamēr vēl ir pieejami naudas līdzekļi, arī jārunā ar bankām, jo, kad tie būs izbeigušies, būs par vēlu…

– Vai mūsu lauksaimnieku tehnikas parks ir atbilstošs un gatavs laikapstākļiem, kas mums tiek prognozēti?

– Šī jau ir runa par ražas novākšanai nepieciešamajiem resursiem. Un jāteic, ka bilance ir diezgan bēdīga. Tehnikas parks noteikti nav atbilstošs mūsu apstākļiem. Esam veikuši izpēti un secinājuši, ka Latvijā uz katru kombainu, kas ir jaunāks par 15 gadiem, reģistrēti 370 ha. Tas ir ļoti daudz.

No pieredzes saku, ka pietiktu, ja Māte Daba mums dotu 10–12 ražas novākšanai piemērotas dienas, un tad, ja resurss ļauj novākt ražu, to var izdarīt. Ja ne, tad situācija sāk līdzināties krievu ruletei. Jā, esam spiesti ļoti daudz investēt ražas novākšanas tehnikā, kas turklāt ir arī ļoti dārga, bet diemžēl mums vajag trīsreiz vairāk jaudas kulšanas laikā, nekā tas būtu vajadzīgs normālos apstākļos, jo tajās dienās, kas mums no dabas dotas, jāstrādā ārkārtīgi intensīvi.

Jau gadus trīs mēģinām pārliecināt ZM, ka jāpalielina investīciju intensitāte tieši ražas novākšanas tehnikai un graudu pirmapstrādes, kā arī kaltēšanas iekārtām, jo šīs jaudas mums ir nepietiekamas. Prieks, ka beidzot esam sadzirdēti.

Kopējās graudu kaltēšanas jaudas šobrīd ir apmēram 30% no nepieciešamajām; kvalitatīva graudu uzglabāšana nodrošināta 50% novāktās ražas.


– Tas viss noteikti nav ne vienā, ne pāris gados atrisināms.

– Kombainu, kaut lietotu, var iegādāties, kalšu jautājumu vismaz daļēji var atrisināt ar kooperatīvu un graudu uzpircēju piedāvātajiem graudu kaltēšanas pakalpojumiem, bet sākotnējo uzglabāšanu var mēģināt risināt, izbūvējot cietā seguma laukumus graudu sabērumiem – vienalga, vai tās būtu nojumes, angāri vai pusslēgtie laukumi.

Kā šobrīd notiek? Lauksaimnieks ar savu pašreizējo resursu nokuļ labību, pieber ar graudiem pilnu traktora piekabi, tad traktors dodas uz graudu pieņemšanas punktu, tur pavada stundas piecas rindā, bet kombains tikmēr stāv dīkā. Tas nav normāli. Pieļauju, ka varbūt kādam psiholoģiski ir grūti izbērt graudus uz cietā seguma, tomēr jāatceras – primārais graudkopim ir novākt graudus no lauka! Pēc tam tos no sabēruma var kraut piekabēs un vest uz graudu pieņemšanas punktiem. Pagājušajā gadā bija punkti, kur rindā bija jāstāv pat 16–18 stundas. Mūsu nepastāvīgajos laikapstākļos likt kombainam faktiski veselu darba dienu stāvēt dīkā ir ārkārtīgi riskants un nesaprātīgs lēmums. Katrai dīkā nostāvētai stundai ražas vākšanai labvēlīgā laikā pretī ir konkrēts skaits nenokultu hektāru, kas pēc tam sliktos apstākļos tā arī paliek uz lauka. Un katram nenovāktam hektāram pretī ir konkrēti zaudējumi.

– Vai šāgada slapjie lauki nemudinās zemniekus vairāk domāt par kāpurķēžu traktoru iegādi vai esošo aprīkošanu ar tām?

– Tas būtu tikai prātīgi, jo arī sausos apstākļos kāpurķēžu traktoriem un kombainiem ir zināmas priekšrocības salīdzinājumā ar riteņtehniku. Zinu, ka arī šosezon daudzi saimnieki mainīja savu lauksaimniecības mašīnu aprīkojumu, riteņus nomainot pret kāpurķēdēm. Protams, ar tām caurgājamība ir ievērojami labāka. Katrā ziņā pašiem saimniekiem ir jānovērtē savs ražas novākšanas un graudu pirmapstrādes resurss. Neviens cits viņu vietā to nedarīs. Esam braukuši uz saimniecībām sniegt kulšanas pakalpojumu un redzējām, ka zemnieks izdarījis visu, lai izaudzētu brīnišķīgu un bagātīgu ražu, taču galīgi nav padomājis par to, kā to novāks un kur liks.


– Rezumējot – kas ir sliktākais, ar ko būtu jārēķinās zemniekiem pavasarī?

– Negribu pirms laika celt ažiotāžu ap kādu iespējamo problēmu. Ja tagad teikšu, ka jāsteidz pirkt sēklu, jo pavasarī tās var nebūt, cilvēki skries un ķers, iespējams, neapdomīgi iztērējot naudu, kas tagad būtu jāizlieto citām vajadzībām. Turklāt sēklu tirgū tādējādi tiks ieviestas aplamas korekcijas. Domāju, ar sēklu problēmām nevajadzētu būt, jo Kurzemē un Zemgalē bija ražas novākšanai labvēlīgi apstākļi un kultūr­augi tika novākti pietiekamā apjomā, lai nodrošinātu pavasara sēju. Un liela daļa graudkopju vasarāju sēklu jau ir sarūpējuši.

Arī daudzi lopbarības gatavotāji ir pietiekami to sagatavojuši un ir gatavi pārdot tiem, kuriem tās pietrūkst. Tā kā arī ZSA nav saņēmusi neviena lopkopja pieteikumu par problēmām ar lopbarību, secinām, ka komunikācija starp lopbarības pircējiem un pārdevējiem noris bez papildu iejaukšanās. Protams, uz pavasara pusi situācija var arī sarežģīties. Bet kopumā to bildi pārāk melnu nemaz negribu zīmēt…

Pilnu interviju lasiet žurnālā Agro Tops