Kultūra
Mūzika un deja

“Bija skaidrs, ka pulveris ir jāizšauj”. Saruna ar Loriju Cinkusu pirms iestudējuma “Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās” pirmizrādes0


Lorija Cinkusa: “Mēs visi, kas esam bijuši apzinātā vecumā atmodas un neatkarības atjaunošanas laikā, esam daļa no lielām pārmaiņām Latvijas vēsturē. Tas ir kaut kas īpašs, un nezinu, vai vispār vēl iespējams.” Attēlā: kopā ar “Čikāgas piecīšu” mūziķi Armandu Birkenu.
Lorija Cinkusa: “Mēs visi, kas esam bijuši apzinātā vecumā atmodas un neatkarības atjaunošanas laikā, esam daļa no lielām pārmaiņām Latvijas vēsturē. Tas ir kaut kas īpašs, un nezinu, vai vispār vēl iespējams.” Attēlā: kopā ar “Čikāgas piecīšu” mūziķi Armandu Birkenu.
Foto: Ieva Lūka/LETA

Piektdien, 5. jūlijā, Rojas estrādē gaidāma muzikālā iestudējuma “Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās” pirmizrāde – jauns aktieru un dziedātāju sastāvs dziesmās un stāstos režisora Valda Lūriņa vadībā atgādinās par “piecīšu” leģendu 30 gadus pēc grupas pirmajiem koncertiem Latvijā. “Mēs esam bijuši nevis liecinieki, bet daļa no lielām pārmaiņām Latvijas vēsturē,” atminoties “Čikāgas piecīšu” pirmās, negaidīti vērienīgās uzstāšanās aiz dzelzs priekškara, saka viena no “piecīšu” balsīm, šobrīd dziedātāja, diriģente un pedagoģe LORIJA CINKUSA, toreiz – Vuda. Arī viņa vairākās izrādēs kāps uz skatuves kopā ar “jaunajiem piecīšiem”.

 

Lorija, pašlaik jūsu dzīve jau vairāk nekā divdesmit gadu norit Latvijā, ilgāku laiku – vīru koru zīmē, turklāt ceļā starp Ventspili un Rīgu, jo abās pilsētās vadāt pa vīru korim.

L. Cinkusa: Rīga, kur vadu Prezidiju konventa vīru kori, nākusi klāt jau trešo sezonu, bet šogad maijā skaistā jubilejas koncertā kopā ar Ventspils vīru kori atzīmējam 15 gadu jubileju. Nav jau tikai kori – Ventspils bērnu mūzikas skolā mācu bērniem vokālās prasmes mūsdienu mūzikas nodaļā – ar bērniem apgūstam visu, kas ir neakadēmisks, savukārt Rīgā strādāju ar bērniem privāti.

 

Vīru kori Dziesmu svētku kustībā nu jau esot ierakstāmi teju sarkanajā grāmatā. Izjūtat šo sāpi arī savā ikdienā?

Vīru kori ir mana sirdslieta, nevis sāpe – mīlestība pret šo koru skanējumu man ir sena. Vēl 80. gados, pirms sāku dziedāt “piecīšos”, un vēlāk arī paralēli tiem vadīju Čikāgas vīru kori. Man ir ļoti liels prieks, ka arī šobrīd ārpus Latvijas pastāv latviešu vīru kori Čikāgā, Losandželosā, Sidnejā, Melburnā un Adeilaidā – tur šie kori “rullē”. Protams, ja skatāmies, kas notiek Mežaparka Lielajā estrādē Dziesmu svētkos, redzams, ka vīru koru dziedātāju skaits sarūk – runāju par koriem ārpus Rīgas. Taču pašu koru skaits pašlaik nesarūk, to Latvijā stabili ir ap 25. Koristu skaita samazināšanās, manuprāt, saistīta ar to, ka cilvēki izbrauc no valsts, īpaši laukiem un mazpilsētām, lai strādātu. Arī Ventspils nav tik liela un nav tik daudz darba iespēju, un cilvēks meklē karjeras un attīstības ceļus citur. Man prieks, ka daži dziedātāji, lai arī pārcēlušies, turpina braukt un dziedāt mēģinājumos un koncertos, jūtas piederīgi.

 

Saistībā ar Dziesmu svētku tradīcijas turpinājumu uzvirmo bažas arī par jauno paaudzi – bērni mūsdienās esot citādi, īpaši jāmotivē, nevēlas dziedāt. Kādu jūs redzat šo ainu savā ikdienas darbā?

Ja es būtu pedagogs ar 40 gadu pieredzi, tad noteikti varētu salīdzināt, kādi bērni bija agrāk un kādi mūsdienās. Man viņi vienkārši šķiet lieliski. Man ir privilēģija sniegt individuālas nodarbības, un tāpēc ikreiz varu veltīt pilnu uzmanību vienam cilvēkam. Nav svarīgi, vai viņam ir astoņi vai 18 gadi, viņš ir personība. Varu iedziļināties niansēs, raksturā. Ja kāds ir drusku slinkāks, jāpadomā, kā motivēt. Tas man arī ārkārtīgi patīk un aizrauj.

Uzturot Dziesmu svētku kustību, darbs ir jāveic vispārizglītojošajās skolās – svarīgi, lai tur kā viena no nodarbībām tiktu piedāvāts koris. Šajā posmā ļoti liela nozīme ir diriģentam, kā viņš šo dziedāšanu pasniedz – nozīme ir daudziem faktoriem, repertuāra izvēlei, skolotāja kontaktam ar dziedātājiem. Tomēr, no savas perspektīvas raugoties, izskatās, ka kori nezudīs – skolēnu Dziesmu svētkos joprojām ir daudzi tūkstoši, kuri priecājas dziedāt.

 

Vai viņi, jaunā paaudze, jūsos atpazīst “Čikāgas piecīšu” dziedātāju?

Nē, viņi mani nesaista ar “Čikāgas piecīšiem”, iespējams, to zina viņu vecāki.

 

Šobrīd top uzvedums, atzīmējot “Čikāgas piecīšu” leģendāro koncertu trīsdesmit gadus kopš pirmā koncerta Cēsu pilsdrupās 1989. gadā. Kāda bija sajūta, uzzinot par atceres uzvedumu?

Pirmajā brīdī biju ļoti pārsteigta! Parasti taisa piemiņas koncertus, izrādes, pieminot tai saulē esošois, un daļēji tā arī ir – Alberts (Legzdiņš) ir aizgājis mūžībā, tāpat arī mūsu humorists Uldis Ievāns un basģitārists Uldis Streips, tādēļ es šo izrādi uztveru kā mīlestības un cieņas apliecinājumu. Tomēr tas, ko viņi darīja ansamblī, visu laiku ir ar mani. Mums kā grupai tas bija ārkārtīgi saviļņojošs laiks, un gribu domāt, ka tāds tas bija arī Latvijai. Kaut kā nejauši piedalījāmies brīvības kustībā un negaidīti nokļuvām tās kulminācijā. Kopš tā laika ir pagājis ļoti ilgs laiks, tomēr cilvēki joprojām par to jautā. To jūtu koru sadraudzības koncertos, kur iepazīstos ar dažādiem cilvēkiem – daudzi dalās atmiņās. Kāds ballēs spēlējis mūsu dziesmas, kāds to laikā spiedis meiteni pie vestes, cits vēl dziļākos padomju laikos ticis bārts, jo dziedājis “Par mani, draudziņ, nebēdā”. Saprotu, ka mēs visi, kas esam bijuši apzinātā vecumā atmodas un neatkarības atjaunošanas laikā, esam bijuši nevis liecinieki, bet daļa no lielām pārmaiņām Latvijas vēsturē. Tas ir kaut kas īpašs, un nezinu, vai kas tāds, aptverot to lielo bildi, vēsturisko kontekstu, vispār vēl iespējams. Šobrīd dzīvojam brīvā Latvijā, daļā no Eiropas un ir viegli aizmirst to nebrīvību, kas bija Padomju Latvijā, cik ļoti lietas ir mainījušās. To ir vērts atcerēties.

 

Nav savādi, ka uz skatuves būs cita Lorija Vuda – Inita Sondore?

Domāju, ka viņai izdosies labi, viņa tomēr ir dziedoša aktrise. Arī pati dažās izrādēs pievienošos, kad nu mani lūgs. Tas būs interesanti, kaut kas nebijis.

 

Toreiz jums bija apziņa par to, kādos procesos esat iesaistīti un ka spējat tos ietekmēt?

Nē. Tomēr koncerti bija labi apmeklēti un kā mūs uzņēma – cilvēki dziedāja līdzi, un, kaut arī nebijām pazīstami, mūs uzņēma kā vecus draugus, kurus satiek pirmoreiz! Biju pārsteigta, ka cilvēki zināja dziesmu vārdus. Domāju, ka cilvēku īpaša saikne vienam ar otru bija raksturīga visam atmodas laikam. Mūsu gadījumā to visu pastiprināja patriotiskās stīgas, kas ir daudzās zināmākajās “piecīšu” dziesmās. Padomju laikā cilvēkiem nebija iespējas pateikt vai izdziedāt brīvības garu, bet mums, taipus dzelzs aizkaram, neviens neko neliedza. Varējām dziedāt par Latviju, izdziedāt savu sāpi, smeldzi, prieku, kaut kādu nostalģiju.

 

Jūsu gadījumā šī sajūta atšķīrās no tā, ko juta cilvēki šeit?

Lai arī ne Latvijā, tomēr esmu augusi ļoti latviskā vidē, ar trimdas skolām, muzikālām aktivitātēm, draudzēm, gaidām, skautiem, deju kolektīviem. Viss, ko varēja ielikt, man ir dots līdzi “bagāžā”. Tas laiks Latvijā man ļāva sajust izteiktu piederību. Manai mammai, kad viņas vecāki kara beigās nolēma bēgt, bija tikai 12 gadu. Viņa visu mūžu sauca trimdas latviešu sabiedrību par atgriezto maizes riku, taču šī tauta ir viens klaips. Rupjmaizes klaips. Kad braucu apciemot vecākus Amerikā, pēdējos gadus mamma lūdz atvest tikai vienu – rupjmaizīti, jo tādas kā mums tur nav. Arī man rupjmaize garšo joprojām.

 

No šā brīža atskatoties uz koncertu Mežaparkā 1989. gadā, acu priekšā ir aina, kā stāvat zem nelielas skatuves nojumītes pret simt tūkstošiem, un ir skaidrs, ka nebijāt gatavi tādam vērienam.

Absolūti nebijām. Uztraukums bija ne pa jokam. Jau saliekot dziesmu sarakstu pirms Mežaparka, bija skaidrs, ka būs lielākais cilvēku skaits, kāds mums bijis, un šī būs iespēja pateikt kaut ko svarīgu un no sirds. Līdzās arī bija doma, ka nevēlamies sarīkot kaut kādas nekārtības. Milicija no skatuves bija redzama ik uz soļa, un nesapratām, vai mūs patiešām grābs ciet, ja dziedāsim kaut ko pārāk drosmīgu vai pateiksim ko patriotisku. Tiešā veidā mazliet padomju varas apcelšana gan bija tikai Alberta dziesmā “Mans dārzs”. Tobrīd nolēmām – ja būs jāatbild, tad atbildēsim. Un, galu galā, neņems taču nost pases un nesūtīs brīvus cilvēkus uz Sibīriju! Bija skaidrs – ja ir pulveris, tad tas ir jāšauj, jo nezinājām, vai vēl būs cita iespēja. Man pašai bija pamatīgs lampu drudzis, trīcēja ceļi – skatījos pa lodziņu, bet cilvēki tikai nāca un nāca. Protams, Rietumos ir lielie mūzikas festivāli, bet tajos cilvēki uzstājoties pelna maizi. Mēs bijām amatieri. Toreiz nebiju pat dziedāšanas skolotāja, strādāju administratīvu darbu, pārējie visi – kur nu kurš. Muzicēšana mums bija sirdslieta un nepieciešamība izteikties un būt kopā.

 

Toreiz gaisā virmoja nenoformulēts sapnis par Latviju, tomēr tagad daudzi ir vīlušies, notiek nemitīgi strīdiņi, lielā brīvības ideja šķiet saskaldīta.

Novērtēju, ka mums ir iespēja viedokļu dažādībai. Nav jābaidās pateikt to, ko domā, nav jābaidās būt patriotiem. Protams, esmu pārsteigta, ja izlaidumā, skanot himnai, lielākā daļa bērnu un skolotāju nedzied. Tajā brīdī man attinas bilde uz 90. gadu sākumu, kad to mītiņos dziedāja ar asarām acīm un vārdos “Dievs, svēti Latviju” ielika zemtekstā cerīgu sapni par Latviju, mūsu neatkarīgo valsti. Tomēr brīva valsts nav paradīze vai leiputrija, kur nav problēmu. Pašnoteikšanās arī lielā mērā uzliek pienākumu būt aktīviem – ne tikai piedalīties vēlēšanās, bet arī runāt par lietām, pamatot savu sāpi. Citādi nereti sēžam mājās, sūdzamies viens otram, bet nekas no tā nemainīsies.

 

Jūs savulaik pārcēlāties uz Latviju no Amerikas, kas daudzu prātos bija tāda leiputrija, vai jūsu pašas gaidas saistībā ar dzīvi Latvijā ir piepildījušās?

Ja runājam par labklājību, tad atceros tukšos veikalu plauktus, kad šeit studēju vienu pusgadu pēc “piecīšu” koncertiem. Tagad nevaram sūdzēties. Cita lieta, ka pirktspēja ir viena sāpe. Mūsu pensionāriem, salīdzinājumā ar viņu vienaudžiem Eiropā, labklājības līmenis nav tik augsts. Šķiet, līdzšinējie politiskie un ekonomiskie lēmumi veicinājuši labklājību tiem, kas ir strādājoši, bet, ceru, pamazām pensionāriem situācija uzlabosies. Domāju, ka nevar visu laiku vainot valdību. Cilvēks spēj būt labdarīgs, domāt par savu mazāko brāli arī tad, ja viņam nav daudz līdzekļu, bet, piemēram, veltot laiku un uzmanību tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Gleznotājs, instrumentālists, dziedātājs – visās kultūras jomās šobrīd ir tā brīvība, kuras padomju laikā nebija, – ir vieglāk elpot. Dzīvot. Iespējams, 70., 80. gados kultūras darbinieki bija īpašā cieņā, viņi atrada veidu, kā izpaust zemtekstus, runāt par latvisko identitāti, ko jūt tauta kopumā. Tāpēc bija populāras dzejas dienas. Priecājos, ja tagad Latvija ir atradusi savu vietu Eiropā, kur tā bija pirms kara, un man šķiet, ka tā Latvijai ir pareizā vieta.

 

Jāapsveic jūs un “Čikāgas piecīšu” biedris, nesen saņemot Triju Zvaigžņu ordeņus.

Tas ir neaprakstāms pagodinājums, esmu dziļi pateicīga un saviļņota. Bija ļoti skaists, latvisks, gaumīgs un sirsnīgs pasākums. Bija iespēja aplaudēt par apbalvojumiem arī dažiem cilvēkiem, par kuriem īpaši priecājos, – tostarp Gunāram Astram, kurš ziedoja sevi. Tādu cilvēku nav daudz.

 

Kur tuvākajā laikā varēsim redzēt, dzirdēt jūs pašu uz skatuves?

23. jūlijā kopā ar vīru kori piedalīsimies Jāzepa Vītola Mūzikas dienu noslēguma koncertā Gaujienā, bet 24. augustā kopā ar vīru (diriģents Ivars Cinkuss) dziedāsim Mārtiņa Brauna un Nika Matvejeva dziesmas “Baltijas ceļa” 30 gadskārtas svinībās Koknesē. Šī būs man iespēja simboliski sadoties rokās “Baltijas ceļā”, kurā man diemžēl toreiz nebija iespējas piedalīties. Novembrī, ceru, atbrauks Armands (Birkens), un mēs varēsim atkārtot jau iepriekš notikušos koncertus kopā ar Ievu Akurateri, kā arī instrumentālistiem Leonu Sējānu, Matīsu Akurateru un Rolandu Zelču. Tur ir vienā programmā Ievas dziesmas un “piecīšu” dziesmas, ļoti ceru, tas piepildīsies.

 

Iestudējums “Čikāgas piecīši. Leģendu atgriešanās”

* Režisors Valdis Lūriņš, horeogrāfs Kārlis Božs, producente Laila Ilze Purmaliete.

* Lomās: Mārtiņš Egliens, Mārtiņš Brūveris, Ieva Sutugova, Inita Sondore, Ginta Krievkalna, Rolands Beķeris, Marģers Eglinskis.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Atklās Madaras Kvēpas personālizstādi
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Atvērs mūsdienu krievu dzejas latviskojumu antoloģiju
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO: Dzirkstošā koncertā Agnese Egliņa apbur “Lielā dzintara” apmeklētājus
16 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Mūrniece: Šodien jābūvē tādas barikādes, kas mūsu apziņā un prātos aizsargātu Latviju pret viltus ziņām
1 stunda
LE
LETA
Sports
Merzļikins atzīts par NHL aizvadītās nedēļas otro zvaigzni
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ekstrēmos laikapstākļos Spānijā divi bojāgājušie 1
4 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Par mata tiesu no lielas nelaimes! Ļaundaris kāpņu telpā sarīko ugunsgrēku
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kariņš: Koalīcija iebilst pret mīkstākām prasībām VP vadītāja amata kandidātiem
4 stundas