“Mēs Dailes teātrī pārstāvēsim eiropeiskās vērtības.” Saruna ar Viesturu Kairišu 54
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 27. augustā, Dailes teātrī notika ilgi gaidīta pirmizrāde – Māras Zālītes lugas “Smiļģis” iestudējums.
Uz pirmizrādes un jaunās teātra sezonas sliekšņa – saruna ar izrādes režisoru un Dailes teātra māksliniecisko direktoru Viesturu Kairišu par izrādi, kas pārdzīvojusi Dailes teātra un Latvijas valsts simtgadi, par teātra jaunajiem, kā teic režisors, eiropeiskajiem vaibstiem, kā arī par teātra izaicinājumiem, sastopot pandēmijas ierobežojumus.
Mēs satiekamies Dailes teātra 102. sezonas klātienē, pēc paputējušām simtgades svinībām pandēmijas ēnā. Bet uz jums arvien gulstas atbildība ievadīt Dailes teātri tā otrajā gadu simtenī.
V. Kairišs: Es par atbildību daudz nedomāju, jāmēģina vienkārši būt radošam un strādāt profesionāli – tas jau ietver atbildību. Pandēmija drusku pabojāja simtgadi, bet līdz ar to vairs nav tās pompozitātes, kas atkal ir labi.
Atceramies, ka Dailes teātris tapa grūtos krīzes apstākļos, arī tur var savilkt zināmu līdzību ar mūsdienām.
Ar sezonas pirmajām izrādēm iezīmējas jaunie Dailes vaibsti?
Jaunā sezona būs ļoti intensīva, bagāta, pārsteidzoša un, ceru, arī ļoti interesanta. Pirmkārt, neaizmirstam domāšanas kvalitāti, arī profesionālo kvalitāti. Šobrīd ir divi lielie inscenējumi – “Smiļģis” un “Degunradži”, pēdējais – pavisam negaidīts.
Sezonas gaitā ir paredzētas lielas, nopietnas lietas. Vislielākais prieks man šobrīd ir par “Dailes kanonu”. Šorīt biju Reiņa Zariņa un Lilitas Ozoliņas izrādē, kurā viņa runā Montas Kromas dzeju – ārkārtīgi spēcīgi!
Te var redzēt Dailes teātra aktieru kvalitāti, viņu skolu. Tādas personības kā aktieri, kuri veido “Kanonu”, man pašam ir liela vērtība – sastapties, klausīties un saprast.
Aktieros, kuri piedzīvojuši Smiļģa skolu – Olga Dreģe, Juris Strenga, Lidija Pupure –, ir ielikts kaut kas tik dziļš un spēcīgs, turklāt viņi arvien ir ļoti labā formā, spēj aizraut, runāt sarežģītus tekstus un vēl būt muzikāli!
Beidzot pirmizrādi ar skatītājiem piedzīvojušais “Smiļģis” ir otrā jūsu iestudētā izrāde Dailes teātrī. Zinot jūsu nepatiku pret pompozitāti un jubilejām – ko šī ikoniskā figūra nozīmē jums pašam? Varbūt grasāties revidēt mūsu priekšstatu par viņu?
“Smiļģis” ir arī mans pirmais iestudējums Dailes Lielajā zālē. Smiļģis man ir radošā izaicinājuma sarunbiedrs un kaut kādā ziņā arī mēraukla.
Esmu jau iepriekš strādājis ar lugas autori Māru Zālīti, un man tiešām liekas ārkārtīgi interesanta sadarbība ar viņu.
Protams, pats ļoti gribēju ieiet diskursā ar Dailes teātra veidotāju, ar šo leģendāro personību. Ne tikai kā režisoram vai personīgi kā Viesturam, bet arī kā Dailes teātra mākslinieciskajam direktoram man ir svarīgi mest izaicinājumu Smiļģim.
Tā ir darba atslēga. Visi runā par Smiļģa ģenialitāti, neaptveramību, neiespējamību un fantāziju, bet es gribu šo neprātīgo radošo enerģiju vizualizēt un realizēt.
Ja darbs grib atbilst Smiļģa garam, tam ir jābūt superizaicinošam un superradošam, inovatīvam un negaidītam.
Sapratu, ka netaisīšu kā biogrāfisku darbu – ar to lai nodarbojas seriāli vai vēsturiskas lugas, tas būtu garlaicīgi. Šī ir radoša fantāzija par to, kā teātris un radošais gars dzimst tukšā skatuvē.
Uz skatuves jums ir seši Smiļģi…
Radošais gars ir saskaldīts, tāpēc ir vairāki Smiļģi, visi vienlaikus. Skaitlim “seši” nav nekādas semantikas. Būtu divi – saskatītu šizofrēniju, trijos – dievišķo un tā tālāk (smejas).
Tas ir mans mēģinājums notvert netveramo – likās, Smiļģim atbilstoši.
Arī cienījamā kinorežisore Marta Elīna Martinsone veidoja filmu “Viesturs Kairišs iznāk no meža”, lai gan tai nebija nekāds sakars ar mani, bet kaut kas tajā uzstādījumā tika lieliski notverts…
Daļai skatītāju Smiļģis tomēr ir tikai pasveša ikona. Kuru skatītāju uzrunāt?
Cilvēkam, kurš neko nezina par Dailes teātri, tas ir vienkārši aizraujošs mākslinieciskais neprāts, kurā viņš redz šos dīvainos cilvēkus, kuri nodarbojas ar teātri.
Viņi – tālu no normalitātes, ļoti sarežģīti, egocentriski. Starp citu, Smiļģi ir arī ļoti viegli nemīlēt. Toreiz teica – viņš ir ģēnijs, viņam piedeva visu, piemēram, to, kā viņš izturējās pret aktieriem, pret sievietēm.
Mūsdienās Smiļģis noteikti būtu vazāts pa presi un būtu tāds “metoo”… Bet es netaisos Smiļģi ne likt uz postamenta, ne reabilitēt. Es strādāju teātrī, ko ir dibinājis Smiļģis, un tas ir ļoti, ļoti svarīgs vēstījums.
Ja Dailes teātris nav tāds, kādu to ir iekodējis Smiļģis, – radoši neprātīgs, izaicinošs un vienlaicīgi dziļš, tad šis teātris buksē. Tas ir šis Smiļģa kods, lāsts vai gars – tev jābūt virsotnē, lai par tevi visi runā. To jūt aktieros. Viņi ir iemācījušies “iekampties”.
Dailes teātris ir kaķēnu skola – met viņus, uz kuru pusi gribi, viņi kritīs uz četrām kājām. Nejūtu statusu vai piemineklību – visi ir ļoti atvērti.
Šai formai jāpievelkas ar saturu, lai cilvēkam sniedzam ne tikai izklaidi, bet arī garīgu veldzējumu.
Kā izvēlaties režisorus, kuri strādās ar šiem aktieriem un veidos Dailes teātra garu? Jūsu vadībā atgriežas iepriekšējās teātra sejas – Laura Groza, Dmitrijs Petrenko, Gatis Šmits, bet strādās arī ungāru režisore Ildiko Gašpāra. Pirms kļuvāt par vadītāju, izskanēja doma, ka šeit savu teātri varētu veidot, piemēram, Elmārs Seņkovs.
Toreiz laikam bija tāda doma par teātri teātrī, kas man ir pilnīgi nepieņemami. Kā jūs pamanījāt, režijas jautājumā ir zināma pēctecība, lai mēs neaprautu iepriekšējo ar pilnīgi jaunu saturu.
Fokuss ir arī uz to, ko šie režisori dod aktieru izaugsmei. Reizē gribu panākt, lai mēs nevis vienkārši uzaicinātu kaut kādu ungārieti, bet lai tā būtu ikdiena.
Mēs Dailes teātrī pārstāvēsim eiropeiskās vērtības.
Mums Latvijā jau ir teātris, kurš rūpējas par nacionālajām vērtībām, bet mūsu eiropeiskā identitāte, manā skatījumā, ir tikpat stratēģiski svarīga, un mūsu piederību Eiropai joprojām vajag stiprināt.
Īpaši domāju par kopējas identitātes meklēšanu mūsu Austrumeiropas reģionam, ar kuru jūtam vēsturisko un reģionālo saistību. Mēģināsim uztaustīt šobrīd kāpjošos, Eiropai interesantos režisorus. Tāda ir Ildiko Gašpāra, arī polis Lukašs Tvarovskis, kurš veidos izrādi “Rotko”.
Protams, mums ir jāveido sava identitāte Latvijas kontekstā, nevis vienkārši jāņem karstākie režisori un jākļūst par supermārketu, kurā ir viss.
Manā skatījumā, Dailes teātra milzīgā ēka, viens no lielākajiem teātriem Austrumeiropā, liek veidot inscenējumus kā “Gesamtkunstwerk”, kas apvieno dažādas mākslas formas.
Ceru, šajā sezonā man izdosies realizēt mūsdienu britu lugu “Farinelli un karalis” [autore Klēra van Kampena], teātra un operas sintēzi – operu režija tomēr ir viena no manām jomām.
Kā repertuāru ietekmē teātra gaidāmā pārbūve?
Protams, tā ierobežo, jo šobrīd mums ir tikai viena – Lielā zāle. Šobrīd ir pārejas posms, kas, ceru, ilgs tikai gadu. Esam atvēruši Stikla zāli, kurā ienāks Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.
Ceru, ka sadzīvosim labi un kopā arī kaut ko izveidosim, izmantojot šo iespēju. Mums būs brīnišķīga Jaunā zālē – pārveidota Mazā zālē, kas sākotnēji bija domāta partijas kongresiem, pēcāk – mēģinājumiem.
Kārtīgi investēsim, pēc arhitekta Reiņa Liepiņa projekta paplašināsim zāli uz augšu un uz leju līdz 370 skatītāju vietām. Būs divas pilnvērtīgas zāles – Lielā un Jaunā. Virs tām – mēģinājumu zāle, kurā varēs pilnā apjomā uzlikt Lielās zāles dekorāciju.
Būvniecība, jauna idejiskā virzība, esat arī vakcinācijas pirmrindnieki – nav vienkāršs fons, kurā noturēt vienprātību kolektīvā. Kā jums izdodas?
Protestu nav bijis. Visi taču grib redzēt skatītājus, grib, lai sezona notiktu. Mēs neesam kaut kāda sekta vai mistiķu ezoteriķu apvienība, bet profesionāls kolektīvs.
Esam tuvu simtprocentīgi vakcinējušies, lai nevajadzētu staigāt ar maskām un varētu normāli funkcionēt. Diskusijā par vakcināciju mēs uzrādām savu nostāju – mums ir svarīgi veicināt sabiedrības vēlmi vakcinēties.
No manas un teātra perspektīvas tā ir iestāšanās par vērtībām, par mūsu un teātra kopējo nākotni.
Skaidrs, ka mūsu nākotne ir arī cilvēki, kuri nevēlas vakcinēties, un mēs nevēlamies no viņiem norobežoties, bet nav iespējams teātrī šobrīd garantēt viņu drošību, tāpēc strādājam pārredzama spēles laukuma ietvaros.
Martā pabeidzāt filmēt jūsu jaunāko spēlfilmu “Janvāris” – stāstu par 1991. gada barikāžu notikumiem. Redzu, T kreklu ar tās simboliku valkājat arī šobrīd. Barikādes bija visaptverošs protests, tāpat kā “Baltijas ceļš”. Tikmēr filma iznāks laikā, kad, kā redzam, brīvības simbolus izmanto politiskiem mērķiem…
Šobrīd ir vērtību haoss, un nenosodu cilvēkus, kuri tajā kaut kāda ziņā piedalās. Taču nevaru nenosodīt cilvēkus, manuprāt, neliešus, kuri šā brīža vērtību haosā izmanto cilvēku apjukumu savā labā, nodrošinot savu nākotnes politisko kapitālu.
Salīdzināt holokaustu ar pandēmijas ierobežojumiem, salīdzināt pašreizējos protestus pret ierobežojumiem ar atmodu – tās zināmā mērā ir hibrīdkara sastāvdaļas, kas, manuprāt, nav vieglprātīgi radušās šeit, cilvēku galvās, bet ir ļoti nopietni importētas no dienestiem, kuru galvenais mērķis ir radīt haosu postpadomju telpā.
Tomēr joprojām uzskatu, ka ir labi, ka mums ir demokrātija un cilvēki var izteikt to, kas viņiem sāp.
Jūtat šo protestu garu arī teātra apmeklējumā? Nevakcinētiem skatītājiem uz teātri nākt nav ļauts.
Visi simtprocentīgi jūt, ka šī nav parasta sezona, bet neesmu pārliecināts, ka tas ir saistībā ar vakcināciju.
Teorētiski var pieļaut, ka tā sabiedrības daļa, kam ir svarīgi iet uz teātri, kino, koncertiem, ir tie, kuri vakcinējas, un ne jau tikai šo iemeslu dēļ, bet tie, kas to nekad nav darījuši, to nedarīs arī tagad.
Tomēr mēs šajā visā jūtamies diezgan labi. Neizskatām plānu, ka rudenī pārtrauksim spēlēt teātri.
“Smiļģis”
* “Smiļģis”, pirmizrāde 27. augustā.
* Lugas autore – Māra Zālīte, režisors – Viesturs Kairšs, scenogrāfe – Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa.
* Lomās: Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kārlis Arnolds Avots, Kaspars Dumburs, Toms Veličko, Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Rēzija Kalniņa, Dārta Daneviča, Ieva Segliņa, Lidija Pupure.
