Šobrīd “Dirty Deal Teatro” repertuārā ir atgriezusies Lailas Burānes un Lauras Upenieces izrāde “Pelmeņi un cigaretes”.
Šobrīd “Dirty Deal Teatro” repertuārā ir atgriezusies Lailas Burānes un Lauras Upenieces izrāde “Pelmeņi un cigaretes”.
Publicitātes foto

“Žonglējot uz zibens ass.” Diskusija par nevalstisko teātru stabilitāti pandēmijas ēnā 6

Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Neatkarīgie teātri pēdējos gados ir kļuvuši par svaiga gaisa malku Latvijas teātru vidē, un taisnība ir kritiķei Līgai Ulbertei, kura kādā “Kultūrzīmju” diskusijā reiz teica: “Man liekas, ka ir labs teātris un slikts teātris, un jo daudzveidīgāks ir labs teātris, jo labāk.”

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 57
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Jūs stulbi esat? Varbūt jūs paši nenomirstiet, varbūt sapratīsiet, kad kāds tuvinieks saslims?”: teica Aldis Gobzems Covid-19 pandēmijas sākumā 123
1 diena
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Lai kā arī šobrīd būtu, ne Šlesers, ne Gobzems augstu nepalēksies
10 stundas
Lasīt citas ziņas

Šobrīd Latvijā aktīvi darbojas astoņi profesionālie neatkarīgie teātri, no tiem divi – ārpus Rīgas (Goda teātris Liepājā un teātris “Joriks” Rēzeknē).

Cik stabili jūtas neval­stiskie teātri pandēmijas ēnā, kas noticis ar to auditoriju, un cik izmaksā digitālās izrādes? Lai runātu par šiem un citiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” rīkotajā attālinātajā diskusijā satikās “Dirty Deal Teatro” direktore ANNA SĪLE, Ģertrūdes ielas teātra producente un līdzdibinātāja, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes locekle MAIJA PAVLOVA, Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos ULDIS ZARIŅŠ un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājs VALTS ERNŠTREITS.

Vieta izaugsmei – ar kvalitāti

CITI ŠOBRĪD LASA

– It sevišķi pēdējos gados valstisko un nevalstisko teātru darbība nereti saplūst – tajos spēlē vieni un tie paši aktieri un izrādes iestudē vieni un tie paši režisori. Spilgts piemērs ir Valters Sīlis, bet Elmārs Seņkovs ir izveidojis savu teātri. Pēdējos gados nākuši klāt daudzi jauni režisori. Teātra kritiķi šo tendenci sauc par kopējo teātra attīstību spirdzinošu, un to pierāda arī “Spēlmaņu nakts” balvas šiem teātriem. Kā jūs to izjūtat savā darbā? Vai ir taisnība apgalvojumam, ka, runājot par neatkarīgajiem teātriem, konkurence ir ne tikai ar lielajiem teātriem, bet arī savstarpēji?

Anna Sīle.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Anna Sīle: – Manam teātrim un Maijas dibinātajam teātrim jau ir vairāk nekā desmit gadu. Esmu novērojusi, ka mēs sākām veidot izrādes ar ļoti jauniem režisoriem – Valteru Sīli, Elmāru Seņķovu, Vladislavu Nastav­ševu un citiem –, un jāteic, ka toreiz šiem talantīgajiem cilvēkiem iespraukties lielajos teātros nemaz nebija tik daudz iespēju.

– Jūs faktiski viņiem esat kā izaugsmes vieta, bet kopējam teātra procesam – teritorija, kur tiek veikti vistrakākie eksperimenti.

– Kaut kādā mērā – jā, bet mēs no māksliniekiem pieprasām ne tikai to, lai viņi pilnveidotu, izveidotu, attīstītu jaunu un viņiem ļoti specifisku māksliniecisko rokrakstu, bet – arī kvalitāti.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem šie mākslinieki lielā mērā bija noilgojušies veidot oriģināldramaturģijas darbus, kas tapuši šeit un tajā mirklī, un lielajos teātros tas nebija iespējams.

Mūsu zāles un mērķauditorija, iespējams, ir mazāka, tāpēc mums ir daudz lielāka drosme riskēt un meklēt jaunus veidus, kā uzrunāt skatītājus gan formas, gan satura ziņā.

Tajā pašā laikā māksliniekiem gan “Dirty Deal Teatro”, gan Ģetrūdes ielas teātrī ir ļoti svarīgi runāt par kādām sociāli politiskām problēmām. Piemēram, “netikumības likums” (grozījumi Izglītības likumā) atspoguļojās iestudējumā “Netikumīgie”, kas ieguva divas “Spēlmaņu nakts” balvas (režisores Kristas Burānes iestudējums “Dirty Deal Teatro” 2019./2020. gadā ieguva Gada izrādes titulu pusaudžiem un tās autoru kolektīvs – Krista Burāne, Laila Burāne, Marija Luīze Meļķe, Kirils Ēcis, Raimonds Ķirķis, Kārlis Vērdiņš, Agnese Krivade – tika sumināti arī par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā. – A. B.).

Šīs sezonas laikā pie mums taps Valtera Sīļa un Kārļa Krūmiņa darbs “Mākslīgais intelekts” (“Franken­šteina komplekss”), kas lielā mērā būs stāsts par autora nāvi, jo dramaturģiju veidos mākslīgais intelekts.

Maija Pavlova: – Loma, ko neatkarīgie teātri ieņem gan Latvijā, gan visā pasaulē, ir telpa brīvdomīgākai izpausmei, kas arī atspoguļojas to repertuārā.

Runājot par konkurenci, gan nevalstiskie teātri, gan plašākas kino un televīzijas iespējas pēdējo desmit gadu laikā ir radījušas daudz plašāku brīvmākslinieku slāni, kas varbūt nebija tik izteikts pirms tam.

Teātra ainavā tagad redzam, ka ir mākslinieki, kas jau vairs nevēlas būt kāda teātra štatā, šis modelis, protams, ir sarežģītāks viņiem pašiem, bet dod lielāku radošo brīvību.

Tomēr ir arī pretējs process – kā, piemēram, aktrise Jana Ļisova, kura no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrises kļuva par brīvmākslinieci, bet tagad ir Nacionālā teātra štatā. Tomēr tas nenozīmē, ka viņa nestrādā arī pie mums. Aina ir gana krāsaina, un tas jau arī ir mūsu uzdevums – visu laiku turpināt art to lauku!

Tas ir process, jo, no vienas puses, turpinām strādāt ar tiem, kas pirms desmit gadiem bija jaunie mākslinieki, kā, piemēram, Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš un citi, kas tagad jau ir nobrieduši mākslinieki, bet, no otras puses, atkal audzinām jaunos māksliniekus.

Mēs viņus izaudzinām, viņi aiziet uz lielajām teātra mājām un tad nāk atkal atpakaļ. Lielajiem teātriem ir iespējas viņus pārvilināt ar stabilu atalgojumu, kas arī nav mazsvarīgi.

– Piemēram, “Kvadrifrons” ir izziņojis, ka jauno sezonu septembrī uzsāks ar jauno režisoru diplomdarbu izrāžu skati “Pirmā reize”, kurā iekļautas četras izrādes, kas tapušas, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas pro­grammu. Kā jūs izglītojat aktierus?

– Ģertrūdes ielas teātrī, piemēram, strādājam arī ar laikmetīgo deju, var teikt, ka ieguldām savas zināšanas un iegūto informāciju viņu praktiskajā izglītībā. Arī tagad kopā ar “Dirty Deal Teatro”, Valmieras Drāmas teātri un Rēzeknes teātri “Joriks” īstenojam projektu “Jaunā maiņa”, kas paredz astoņu jaunu horeogrāfu un režisoru pirmos darbus profesionālajā teātrī.

Tas ir viņu pirmais darbs, kas izšauj vai neizšauj, un arī mūsu ieguldījums kopējā teātra laukā.

– Kā neatkarīgo teātru personāls un aktieri pārdzīvo smago pandēmijas laiku? Turklāt iespējas saņemt atbalstu, šķiet, turpmāk tiks liegtas.

– Ļoti būtisks atbalsts brīvmāksliniekiem tika sniegts, pateicoties Kultūras ministrijas piesaistītajam finansējumam, ko piešķīra gan ar VKKF jaundarbu, gan atbalsta programmu starpniecību. Mēs nepārtraukti strādājām, likās, ka darba pat vairāk nekā miera laikos.

A. Sīle: – Esmu priecīga un gandarīta gan par VKKF piešķirto, gan par valsts finansējumu, tomēr gribu teikt, ka pēdējos gados projektu konkurence VKKF konkursos ir mežonīga un arī, manuprāt, iracionāla. Tomēr vēl paralēli daudziem māk­sliniekiem kaut cik normālo dzīvi nodrošināja arī dīkstāves pabalsti, kurus viņi saņēma par godīgi maksātajiem nodokļiem, kas ir noticis dažādās formās.

Pateicoties šim atbalsta mehānismam, tagad, kad var ķerties pie darba, šie cilvēki nav aizgājuši strādāt pilnīgi citās profesijās. Lai gan, protams, ir arī stāsti par tiem, kas tomēr neatgriezīsies. Tādā gadījumā jāteic – nav lemts. Jo arī starp teātra mākslas profesionāļiem ir konkurence, izdzīvo stiprākie, labākie, veiksmīgākie.

M. Pavlova: – Arī es priecājos, ka tie kolēģi, ar kuriem strādājam, joprojām ir ar mums kopā.

A. Sīle: – Nav arī tā, ka mēs visu gadu būtu sēdējuši uz valsts pabalstiem. Mūsu gadījumā kā organizācija neesam pieprasījuši nekādu papildu atbalstu, jo visu gadu ļoti aktīvi strādājām, izrādot digitālās “Latvijas skolas somas” izrādes.

Protams, digitālajiem projektiem cena ir mazāka, tomēr gribu teikt – un, domāju, ka, iespējams, arī citiem teātriem tā ir –, ka šī programma lielā mērā ir nodrošinājusi iztikšanu.

Tagad mums ir kārtīgi jāpārdod biļetes, lai varētu samaksāt tehniskajiem un administratīvajiem darbiniekiem, jo no VKKF dotācijas samaksai visiem nepietiek. Cerams, ka valdības pieņemtie ierobežojumi atkal nebūs ļoti strikti un nepienāks ļoti ātri, lai mēs paspētu.

Konkurē par 800 000 cilvēkiem

– Kad vasarā atsākās klātienes izrādes, droši vien varat novērtēt, kas šajā laikā ir noticis ar nevalstisko teātru auditoriju. Vai ir pamats secinājumam, ka vismaz viena tās daļa pamazām atradinās no kultūras; ka kādu iepriekš jauniegūto daļu nākas atgūt no jauna?

Maija Pavlova
Foto: Timurs Subhankulovs

M. Pavlova: – Droši vien vēl ir pāragri par to runāt, jo skatītājiem teātra apmeklējums kļuva iespējams tikai no jūnija vidus, kas stradicionāli bija laiks, kad beidzām sezonu.

Šobrīd neesam uzsākuši ļoti aktīvi izrādīt izrādes tieši tāpēc, ka ir ļoti piesātināts tirgus. Mums gan bija izrāde “Taņas dzimšanas diena” (režisors Mārtiņš Eihe), kas notika ar skatītājiem.

Man liekas, ka viņi noteikti būs mainījušies – kaut vai tāpēc, ka viena daļa nevakcinējas, un tas mūs ierobežo – mēs varam nodrošināt arī sēdvietas ar distanci, bet tad ir ļoti maz skatītāju, pasākums kļūst ļoti ekskluzīvs, un tas nav tas, uz ko tiecamies.

Izmaiņas noteikti būs, bet – tieši kādas un kādā veidā? Pašlaik mēs, viss kultūras un viss atpūtas sektors, konkurējam par tiem 800 000 cilvēkiem, kas ir vakcinējušies.

Arī digitālais piedāvājums vēl ir iedīglī – jā, ir “Latvijas skolas soma”, tomēr skatīties digitālās izrādes – tas ir paradums, kas jāveido. Varbūt pēc pieciem gadiem varēsim sākt runāt par šo izrāžu auditoriju, tagad tā vēl ir no gadījuma uz gadījumu.

A. Sīle: – Mums jau sāk notikt izrādes klātienē – nesen viena norisinājās Botāniskajā dārzā (“Ēdenes dārzs”, autores – Linda Rudene un Paula Pļavniece). Iepriekš starp vienu un otru sezonu bija divu mēnešu pauze un augustā cilvēkus ir jāsāk uzrunāt, bet tagad pusotra gada laikā viņu paradumi mainās.

– Vai esat domājuši, cik liela ir pazaudētā auditorijas daļa?

– Fakts ir tāds, ka cilvēki tomēr iegādājas biļetes, kas, protams, ir kļuvušas dārgākas. Viņi ir kļuvuši atsaucīgāki, piemēram, nošērojot kādu teātra reklāmu sociālajos tīklos, tomēr atvest viņus uz teātri ir daudz grūtāk.

Spēlējam tikai vakcinētiem vai pārslimojušiem skatītājiem, un, kopš esam atvērti, nav bijis neviena jautājuma par to. Tādēļ man gribētos teikt, ļoti iespējams, ka mūsu lielākā auditorijas daļa tomēr ir vakcinētie iedzīvotāji.

– Kā četru cilvēku ģimenei aiziet uz teātri, ja kopējās izmaksas ir ap 100 eiro?

– Tieši tāpat kā dārgāka ir kļuvusi maize un piens, arī mūsu ražošanas izmaksas ir kļuvušas lielākas, turklāt ir mainījies arī autoratlīdzību un radošo cilvēku nodokļu slogs.

Tomēr, paskatoties, kādas ir šīs cenas nevalstiskajos teātros, tieši tāpēc, ka izejam uz risku un mēģinām meklēt jaunas formas, mēs tomēr neliekam tās pārāk augstas.

Tas gan nenozīmē, ka darbi nebūtu kvalitatīvi, jo par to liecina dažādas balvas un atzinības, tomēr šīs biļešu cenas ir kaut kādā racionālā, pieņemamā līmenī, ko tomēr ģimene var atļauties.

– Vai jums ir skaidrs, ko tagad darīt ar bērniem, kuriem izrādes nav pieejamas?

– Pašlaik diemžēl nevaram spēlēt izrādes bērniem un jauniešiem, kuri vēl nav vakcinējušies. Mums nav arī tik lielu finansiālo resursu, lai tie, kuri vēl nav vakcinējušies, tās tomēr redzētu.

Mēs cītīgi gaidām, kāda situācija būs pēc 1. septembra, saņemot arī atbildi, vai varēsim spēlēt izrādes klašu kolektīviem.

– Ir izskanējis, ka testa rezultāts, ko bērni iegūs skolas vajadzībām, tomēr nederēs kultūras pasākumu apmeklēšanai…

Uldis Zariņš
Foto: Zane Bitere/LETA

U. Zariņš: – Drošības pasākumu politiku, protams, neveido Kultūras ministrija pēc saviem ieskatiem, bet gan tas, kāda ir epidemioloģiskā situācija, un atbilstoši tai kopumā tiek veidoti sanitārie protokoli visām nozarēm.

Šobrīd tiešām nav paredzēts, ka bērni varētu apmeklēt kultūras pasākumus, izmantojot skolās iegūtos testu rezultātus. Izņēmums, mūsuprāt, varētu būt programmas “Latvijas skolas soma” pasākumi, kas pēc programmas dizaina ir izglītības procesa sastāvdaļa, un arī citi kultūras pasākumi, kurus bērni apmeklē savā klases “burbulī”, uzrādot skolā iegūto testa rezultātu, taču par šādu izpratni mums vēl jāpanāk vienošanās ar Izglītības un zinātnes un Veselības ministrijām.

Apmeklēt citus kultūras pasākumus bērniem gan arī turpmāk visdrīzāk būs sarežģīti – it īpaši, ja vecāki nav vakcinējušies. Pastāvot iespējai organizēt kultūras pasākumus gan “zaļajā”, gan “dzeltenajā”, gan arī jauktā drošības režīmā, nodalot skatītāju zonas, kurās var atrasties arī bērni, nevar noliegt, ka daudziem kultūras norišu organizatoriem daudz ērtāka ir šķitusi iespēja piedāvāt norises tikai “zaļajā” režīmā – vakcinētajiem vai pārslimojušajiem –, tādējādi izslēdzot bērnu auditoriju.

Diemžēl lielai daļai organizatoru tas ir izrādījies nepaceļams uzdevums.

A. Sīle: – No otras puses, man gribētos pieminēt, ka tad, kad “Dirty Deal Teatro” ziemā bērniem izrādīja dažādas digitālas izrādes, kas bija tapušas programmā “Latvijas skolas soma”, iespējams, tieši viņi bija tie, kas kultūras bagāžu saņēma visvairāk.

Dārgās digitālās izrādes

– Jūsu pārstāvētie, kā arī citi teātri ir bijuši aktīvi, krīzes laikā piedāvājot izrāžu digitālo formātu. Vai un cik lielā mērā tas konkurē ar tradicionālo izrādi, vai arī abi ir viens otru papildinoši? Vai ir taisnība novērojumam, ka, tikko ir iespēja paralēli apmeklēt dzīvos pasākumus, pārdot biļetes uz digitālajiem praktiski nav iespējams?

A. Sīle: – Pašlaik mums mājas lapā ir pieejama viena digitālā izrāde, tomēr ir ļoti būtiski atšķirt atsevišķus digitālos formātus – ja tas ir koncerta vai izrādes ieraksts, protams, cilvēki daudz labprātāk apmeklēs dzīvu pasākumu.

Mēs esam nolēmuši, ka veidosim tikai un vienīgi produktus ar jaunu saturu, nedigitalizēsim to, kas iepriekš ir bijis uz skatuves, jo tam ir pilnīgi cita mākslinieciskā vērtība.

Protams, tikko ir iespēja pirkt biļetes uz dzīvo pasākumu, cilvēki to izmanto, tomēr pusotrs gads ir ļoti maz, lai pieradinātu publiku pilnīgi jaunas formas produktiem. Pašlaik ir iespēja izmantot ļoti dažādas platformas – gan digitālo, gan dzīvo.

Valts Ernštreits
Foto: Zane Bitere/LETA

Valts Ernštreits: – Pandēmijas laiks ir licis sabiedrībai aizdomāties, ka lietas var notikt arī digitālā formātā. Tomēr, no otras puses, tas ir arī iemācījis, ka digitāls saturs ir kaut kas cits nekā digitāli fiksēts saturs.

Kad sākās pandēmija, gan kultūrā, gan izglītībā šķita – ja klātienē pasākumus nevaram apmeklēt, tad uzliksim kameras un visu ieliksim “Youtube”. Tomēr tas nav digitāls saturs, bet translācija, iespēja digitāli sekot līdzi.

Līdzīgi bija arī skolās – pavērojot “Tavas klases” pirmos mēģinājumus, kur skolotāji patiešām iedomājās, ka pietiks ar to, ka viņi darīs to pašu ko ikdienā – nostāsies pie tāfeles ar rādāmkociņu – un bērni sekos līdzi un mācīsies. Tas tā nestrādā, digitālais ir pilnīgi cits formāts un prasa citas pieejas.

Mēs šobrīd visās nozarēs esam brīdī, kad jaunais saturs dzimst. No šā viedokļa ļoti svarīgi ir arī nosacīti mazie neatkarīgie teātri, kuriem ir liela priekšrocība, salīdzinot ar valstiskajiem teātriem – tie ir daudz dinamiskāki, elastīgāki, atvērtāki.

Arī jaunie digitālie eksperimenti pamatā nāk tieši no tiem. Tas, ka uz digitālajiem projektiem grūtāk pārdot biļetes, varbūt nozīmē, ka digitālā pasaule ar mums ir pusotru gadu, bet klātienes – tikai dažus mēnešus. Cilvēkiem gribas dzīvot tajās abās.

– Nav tā, ka, strādājot ar digitālo formātu, naudas devējiem pēc tam grūti pierādīt, ka vajag arī klātienes?

M. Pavlova: – Jāņem vērā, ka tehnoloģiski digitālās izrādes izmaksā daudz dārgāk nekā klātienes. Man šis laiks ir arī devis iespēju salīdzināt dažādās kultūras nozares un finansējuma apjomus.

Secinājums par to, ar kādiem budžetiem strādā teātri un ar kādiem kino – tās ir divas dažādas pasaules. Kvalitatīvs digitālais saturs izmaksā ļoti dārgi.

– Vai tam piemērs ir arī Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Taņas dzimšanas diena”?

– Šai izrādei bija ļoti piemērots formāts pielāgošanai, pārcelšanai, adaptēšanai, “zoom” sarunām. Mēs nevaram šādi veidot visas izrādes, jo tas ir cits medijs, caur kuru iedarbojamies.

A. Sīle: – Man ir ļoti ātrs salīdzinājums. Ja jaunas scenogrāfijas izveide izrādei maksā, piemēram, X, tad jaunas mājas lapas izveide, lai to izrādītu un saprogrammētu – mums ir, piemēram, Valtera Sīļa klausāmizrāde “Noklausies” –, gandrīz trīsarpus reizes vairāk. Turklāt tā vēl ir diezgan vienkārša mājas lapa.

M. Pavlova: – Atšķiras arī autortiesību tiesiskais regulējums klātienes un digitālajā vidē.

Vakcinācijas jautājums

– “Pēdējās dienās, strādājot pie vairākām koncertprogrammām, esmu tik pārsteigts, cik daudz mūziķu Latvijā vēl nav vakcinēti! Jūs nevarat iedomāties, cik tas apgrūtina koncert­organizatoru darbu, plānojot programmas,” šādi savā “Facebook” kontā ierakstījis Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” valdes loceklis Timurs Tomsons. Šeit, protams, runa par mūziku, tomēr – kāda situācija ar aktieru un pārējā radošā personāla vakcinēšanos ir neatkarīgajos teātros?

M. Pavlova: – Droši vien, ka teātris nav nekāds izņēmums no kopējās sabiedrības. Man personīgi, un šī nostāja nav saistīta ar teātri, nav saprotama tāda pozīcija, kur cilvēki izvēlas skatīt tikai savas individuālās vēlmes, nedomājot par kopējo labumu.

Mēs teātrī lielākoties strādājam ar tādiem māksliniekiem, kas ir vakcinējušies, jo nav arī citas iespējas nodrošināt (izrādi), tomēr tīri personīgi man šķiet, ka vakcinēties – tas ir mūsu katra pienākums, ja mēs kā sabiedrība gribam turpināt eksistēt.

Anna Sīle: – Diemžēl sabiedrība ir sašķēlusies dažādās frontēs un tas ir ārkārtīgi nepatīkami. Tas, ka cilvēkiem, kuri ir vai nav vakcinējušies, šīs iespējas ir gandrīz vienīgi kultūrā, kura jau tā ir novājināta šos divus gadus, ir ļoti nepatīkama parādība.

Mēs varam izvēlēties, kāda veida pasākumu rīkot, – tā saka arī Kultūras ministrija –, tomēr šī krīze mums visiem ir iesitusi pa maciņiem, līdz ar to mums nav iespēju izvēlēties, ja mēs vispār gribam izdzīvot.

Par motīviem, kādēļ cilvēki atsakās vakcinēties, es neņemos spriest, bet kas man pašai ir ļoti nepatīkami – diemžēl tieši kultūras iestādes ir spiestas lielā mērā šķirot cilvēkus. Tā ir nepatīkama situācija.

No otras puses, sabiedrības veselība ir ļoti būtisks faktors, un, ja šis naids pret vakcināciju ir bal­stīts neticībā pret valdību, sazvērestības teorijās u. c., tad es aicinātu padomāt, ka tā ir vajadzīga sabiedrības veselībai kopumā, ne tikai valdībai.

“Dirty Deal Teatro” tehniskais štats ir savakcinējies pilnībā. Jā, mums ir problēmas ar vienu konkrētu iestudējumu, kuram ir piešķirts arī finansējums no VKKF.

To mēs diemžēl nevarēsim spēlēt, izvēloties “zaļo” principu, vai arī būs jādomā, kā daļu aktieru nomainīt, kas arī maksā lielu naudu, kuras jau tā nav. Tomēr nevakcinēto ir ļoti neliels procents.

8 un 3% un citas finansējuma problēmas

– Izskan, ka teātra nevalstisko organizāciju finansēšana būtu jānodrošina ar pastāvīgu Kultūras ministrijas dotāciju, nevis kā tagad, kad tās ir atkarīgas no VKKF līdzekļu piešķīruma. Vai Kultūras ministrijai ir padomā kādi risinājumi?

U. Zariņš: – Nevalstiskais teātru sektors pēdējos gados ir būtiski audzis, stiprinājies gan kapacitātes, gan kvalitātes ziņā. Tas nenoliedzami ieņem aizvien nozīmīgāku vietu Latvijas teātru piedāvājumā, un ir skaidrs, ka ir jāmeklē veidi, kā atbalstīt to darbību.

Gan jauno kultūrpolitikas pamatnostādņu projektā, gan arī VKKF stratēģijas projektā nākamajiem septiņiem gadiem ir iezīmēts, ka būtu atrodami veidi, kā spēcīgākajām neval­stiskajām organizācijām nodrošināt zināmu stabilitāti un iespēju plānot darbu ilgāku laiku uz priekšu, nevis lēkt no viena projekta uz otru un administratīvās izmaksas ieplūdināt projekta izmaksās.

Tā pašlaik ir žonglēšana ar daudzām bumbiņām, kas atrodas gaisā. Vai tam ir jābūt KM finansējumam, droši vien – ne, jo KM principā dotē tikai pašas dibinātās iestādes, tostarp valsts teātrus kā valsts kapitālsabiedrības, kā arī atsevišķu konkrētu valsts uzdevumu izpildi, piemēram, nozares procesu izvērtēšanu, pasniedzot nozaru apbalvojumus, ko teātra jomā dara Latvijas Teātra darbinieku savienība.

Domāju, ka VKKF arī turpmāk būs galvenais mehānisms nevalstisko teātru atbalstam. Jau šobrīd teātru nozarē ar vairākiem neval­stiskajiem teātriem tiek slēgti līgumi par darbības atbalstu trīs gadu periodā, un nākotnē vajadzētu izvērtēt, vai šis modelis būtu attīstāms.

Ir nepieciešams gan paplašināt atbalsta saņēmēju loku, jo ir parādījušies jauni nevalstiskie teātri, gan palielināt finansējuma apjomu. Ideālā gadījumā šis finansējums iekļautu gan administratīvos izdevumus, gan radošo darbību, izslēdzot šos teātrus no regulārajiem konkursiem.

Vienlaikus gan jāvērtē, cik daudz naudas tas izņemtu ārā no regulārajiem konkursiem un kā tas ietekmētu konkurenci tajos. Tā ir būtiska reforma, kas varētu tikt īstenota pa soļiem vairāku gadu laikā.

A. Sīle: – Nesen pārlasīju KM pasūtīto profesionālā teātra un mūzikas mākslas jomas izvērtējumu un var secināt – nevalstiskie teātri apkalpo 8% auditorijas, bet finansējums, kas viņiem nāk no valsts, ir tikai 3%.

U. Zariņš: – Nebūtu īsti pareizi salīdzināt apelsīnus ar kartupeļiem. Valsts teātri (kā arī Liepājas teātris, kuru finansē pašvaldība) darbojas pēc repertuāra teātra modeļa, ar štata darbiniekiem un savu infrastruktūru, līdz ar to liela daļa finansējuma sedz šīs fiksētās izmaksas.

Nevalstiskajiem teātriem šīs izmaksas ir daudz zemākas, līdz ar to arī finansiālajā ziņā tie ir daudz elastīgāki nekā valsts teātri.

M. Pavlova: – Teātra nozare pašlaik VKKF ļoti būtisku daļu no atvēlētajiem līdzekļiem novirza nevalstisko teātru atbalstam (Maija Pavlova pašlaik ir VKKF Teātra nozares komisijas eksperte. – A. B.).

Sekas ir diezgan bēdīgas tajā ziņā, ka mazāk līdzekļu paliek radošajam procesam, kurā ietilpst ne vien teātra izrādes, bet arī teātra izglītība, zinātne u. c. Līdz ar to konkurence uz šiem līdzekļiem ļoti paaugstinās.

V. Ernštreits: – Es vēl vēlos atgriezties pie 8 un 3%. Ir skaidrs, ka nepieciešams kaut kāds bāzes finansējums, lai vispār kaut kas varētu notikt, tomēr ir viena lieta, kurā nevalstiskie teātri iegūst un valsts teātri zaudē, – dinamika.

Var skanēt dīvaini, bet ir svarīgi, lai finansējums nebūtu tik stabils, ka viss beidzas ar nozares stagnāciju. Tam modelim, kādā pašlaik strādā nevalstiskie teātri, – ka caur VKKF tiek meklēts finansējums pamatlietām, menedžmentam, – stabilitāti nodrošina tas, ka tiek veidotas triju gadu programmas.

Diskutējot par to, kā turpmāk darboties, visticamāk, triju gadu modelis tiks pārņemts un attiecināts ne tikai uz teātra, bet arī uz citām nozarēm un tiks paplašināts – no tāda viedokļa, ka tas būs pastāvīgs modelis, kas tiks skatīts triju gadu griezumā. Problēma nav attieksmē vai izpratnē, bet gan jau ilgstoši nepietiekamajā VKKF finansējumā.

Protams, ir labi, ka ir konkurence un izdzīvo labākie, tomēr ļoti daudzi arī neizdzīvo. 2022. būs pirmais gads, kad VKKF finansējums dinamiski būs piesaistīts budžeta ieņēmumiem, līdz ar to tas augs un jācer, ka laika gaitā palielināsies arī iespējas.

Pašlaik nopietnajiem nevalstiskā sektora spēlētājiem ir būtiski nodrošināt pamatlietas un lai šis finansējums būtu pietiekami regulārs, saglabājot arī dinamiku. No otras puses, apspriežot VKKF stratēģiju, izskanēja arī, ka ilgākā laika posmā varētu notikt pāreja uz to, ka projektus finansētu pilnā apmērā.

M. Pavlova: – Tam ir zināma loģika – mēs vienā brīdī atbalstām vienu projektu, un tas var normāli strādāt. Tagadējā tendence finansējumu piešķirt pēc iespējas lielākam projektu skaitam, samazinot tāmes, iekož kaulā tikpat spēcīgi.

A. Sīle: – Manuprāt, ir būtiski projekta rezultāti, lai valsts varētu atkal ieguldīt finansējumu jaunos projektos. Tomēr vēlos retoriski pajautāt Kultūras ministrijai – vai jūs kaut ko tādu esat domājuši arī par valsts dibinātajiem teātriem?

U. Zariņš: – Valsts no juridiskā un finanšu resursu plānošanas un izmantošanas viedokļa var finansēt tikai iestādes, kas pilda normatīvajā regulējumā noteiktās valsts funkcijas.

Tas pēc būtības nozīmē – ja valsts gribētu pilnībā finansēt nevalstiskā teātra darbību, mums tas būtu jāpārņem valsts īpašumā. Tāpēc vienīgais reālistiskais scenārijs ir stiprināt nevalstisko teātru sektoru ar VKKF atbalstu, turklāt galveno uzmanību, lai cik tas dīvaini izklausītos, pievēršot nevis radošās darbības atbalstam, bet bāzes finansējumam.

Pirms dažiem gadiem KM pasūtīja pētījumu par to, kāda ir nevalstisko organizāciju loma kultūras piedāvājuma veidošanā un kādi atbalsta mehānismi būtu nepieciešami.

Viens no būtiskākajiem tā secinājumiem bija – nevalstiskā sektora kultūras operatoriem vissvarīgākais ir drošs un prognozējams atbalsts, kas ļauj nosegt fiksētos bāzes izdevumus – telpu īri, algas štata darbiniekiem.

Apziņa, ka viņiem nebūs jālauza galva par to, no kurienes ņemt naudu ikdienas izdevumiem, ļauj daudz sekmīgāk koncentrēties uz radošo darbu, kā rezultātā atdeve no valsts investētās naudas ir augstāka nekā tad, ja tiek investēts radošajā procesā.

Pēc būtības arī valsts teātri tiek finansēti pēc līdzīga principa, piešķirot ap 50% no budžeta dotācijas veidā. Domāju, ka pēc šī paša principa būtu jāattīsta atbalsts neval­stisko teātru darbībai.

M. Pavlova: – Šis modelis strādā arī šobrīd, un ar esošo likumdošanu es neredzu iespējas īstenot citu. Jautājums ir par naudas apjomu, jo ir sasniegta situācija, kad varam finansēt projektus tikai par 50% un tikai trešdaļai iesniedzēju.

SAISTĪTIE RAKSTI

V. Ernštreits: – Konkurence starp valstisko un nevalstisko teātra sektoru sakņojas sen pieņemtos lēmumos. Ideālā pasaulē būtu tā, ka valsts kapitālsabiedrības saņem finansējumu no valsts, bet VKKF paliek tieši neval­stiskajam sektoram.

Šobrīd tas tā nav, iespējams, ka kādreiz šajā virzienā būtu jāiet.

UZZIŅA

Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtais finansējums nevalstiskajiem teātriem (kopsumma, 2019–2020)

Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsta mērķprogramma (eiro): 2019 – 258 000, 2020 – 260 000

Projektu konkursos izrādēm (eiro): 2019 – 185 500, 2020 – 144 059.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 57
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Jūs stulbi esat? Varbūt jūs paši nenomirstiet, varbūt sapratīsiet, kad kāds tuvinieks saslims?”: teica Aldis Gobzems Covid-19 pandēmijas sākumā 123
1 diena
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Lai kā arī šobrīd būtu, ne Šlesers, ne Gobzems augstu nepalēksies
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts paziņo, kas notiks ar intensīvās terapijas pacientiem ekstremālā gadījumā 150
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā uzsnidzis pirmais sniegs 12
18 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts paziņo, kas notiks ar intensīvās terapijas pacientiem ekstremālā gadījumā 150
8 stundas
LE
LETA
Veselam
Gada laikā iedzīvotāji biežāk sākuši lietot alkoholu 17
11 stundas
LA
LA
Veselam
Ārsts skaidro, kas notiek ar imunitāti pēc 180 dienām, pacientam izslimojot Covid-19 65
9 stundas
LA
LA
Ziņas
Tālu nav brīdis, kad medicīniskā palīdzība kādam var būt jāatsaka. Kuram pacientam būs priekšroka? 17
6 stundas
LA
LA
Ziņas
Tālu nav brīdis, kad medicīniskā palīdzība kādam var būt jāatsaka. Kuram pacientam būs priekšroka? 17
22:26
LE
LETA
Ziņas
Izskan versija par valsti, kur varētu notikt Maira Brieža cīņa pret Džeiju Opetaju 1
21:34
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts paziņo, kas notiks ar intensīvās terapijas pacientiem ekstremālā gadījumā 150
20:02
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Lai kā arī šobrīd būtu, ne Šlesers, ne Gobzems augstu nepalēksies
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Izskan versija par valsti, kur varētu notikt Maira Brieža cīņa pret Džeiju Opetaju 1
7 stundas
LA
LA
Ziņas
“Bagāti ministri nabadzīgā valstī – tas ir neētiski,” Liepnieks par algu palielināšanu valsts amatpersonām 56
12 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ziņas
“Pie mums Bebrenē zirgu drīz jau būs vairāk nekā cilvēku!” Joks ar lielu daļu patiesības 1
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Šī vakcīna satur augstāku antigēnu devu.” Zavadska atklāj, kurai vakcīnai ir vislielākā efektivitāte pret Covid-19 87
14 stundas
AJ
Atis Jansons
Ziņas
Apdzīšana krustojumā – atļauta, bet bīstama
11 stundas
IB
Ivars Bušmanis
Ziņas
“Te būs iela, pa kuru kursēs sabiedriskais transports.” Kādas pārmaiņas gaidāmas pie “Liepājas metalurga” martena krāšņu ceha 23
21 stundas
LE
LETA
Ziņas
Katram piektajam testam izrādoties pozitīvam, sestdien Latvijā reģistrēti 2252 jauni Covid-19 gadījumi 91
15 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Kāpēc māju renovācija Latvijā notiek gliemeža tempā?
10 stundas
GN
Gunārs Nāgels
Ziņas
Gunārs Nāgels: Cienīsim mūsu latviešu valodu un nebaidīsimies to nosaukt vārdā, arī darba sludinājumos!
14 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
Todien laika apstākļi braukšanai bijuši nejauki. Vai Irēnai bija iespēja izvairīties no sadursmes?
14 stundas
ZJ
ZANDA JANKOVSKA
Ziņas
“Izrāde, kas nekad nebeidzas.” Zanda Jankovska recenzē astoto „Socle du Monde” biennāli Dānijā
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijā uzsnidzis pirmais sniegs 12
18 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Vai traģēdiju varēja novērst? Publicētas fotogrāfijas pēc nelaimes ar Boldvinu filmēšanas laukumā 6
16 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Niršanas amatieris Izraēlā atrod ap 900 gadu senu krustnešu zobenu 1
20 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
“Bērnu svētki sākas ar šāvienu krūtīs.” Kādu sodu piespriedusi tiesa šāvējam Jurijam? 8
20 stundas
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Kā es uzveicu slepkavu jeb mans Covid-19 pieredzes stāsts 231
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Arņa Cimdara meita: Tēta rīcībā nebija viltots Covid-19 vakcinācijas sertifikāts 190
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Jūs stulbi esat? Varbūt jūs paši nenomirstiet, varbūt sapratīsiet, kad kāds tuvinieks saslims?”: teica Aldis Gobzems Covid-19 pandēmijas sākumā 123
1 diena
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Ministru prezidenta pieklājības žests neizdzēš jautājumu: vai ir jēga būt likumpaklausīgam?… 74
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Vai populārajam mūziķim Laurim Reinikam ir meita? 57
1 diena
UG
Uldis Graudiņš
Ziņas
Šķirot piespiedīs dārgāka atkritumu maksa. Latvijā pret pārtikas atkritumiem izturas atturīgi 18
21 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TV un radio personība Baiba Sipeniece-Gavare: “Man jācitē kāda ārsta teiktais: Mēs vairs necīnāmies ar C19, mēs jau cīnāmies ar stulbumu!” 235
2 dienas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Šī nedēļa nesola īpašu stabilitāti, situācija būs mainīga! Horoskopi no 25. līdz 31. oktobrim
17 stundas