Būvniecības tirgū “de facto” iestājušies “nepārvaramās varas” apstākļi 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Būvniecības nozari, vēl nebeidzoties Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes ietekmei, pēc 24. februāra notikumiem Ukrainā satricinājusi nākamā – vēl smagāka krīze. Krievijas agresija Ukrainā un sekojošās starptautiskās sankcijas būtiski palielinājušas būvniecības materiālu deficītu, atsevišķiem materiāliem veicinot sadārdzinājumu no 20% līdz pat 200%.
Apzinoties, ka pandēmijas laikā piedzīvotie zaudējumi vairs neļaus pārdzīvot tagadējo, daudz lielāko krīzi, būvnieku organizācijas nekavējoties aicināja valsti iesaistīties un palīdzēt rast risinājumus, lai nepieļautu nozares sabrukumu.
Līdzšinējās materiālu piegādes ķēdes ir pārtrauktas, būvniecībā trūkst ievērojams daudzums nepieciešamo materiālu – metāla, koksnes, polimēru, siltumizolācijas materiālu. Līdz ar to būtiski palielinājušās to cenas. Piemēram, cementa cenas energoresursu sadārdzinājuma, sankciju un karadarbības dēļ augušas par vairākiem desmitiem procentu.
Latvijas Būvuzņēmēju partnerība (LBP) vēstulē ekonomikas un finanšu ministriem aicinājusi valdību krīzes situāciju risināt ar vairākiem instrumentiem, tostarp īstenojot cenu indeksāciju gan nākotnes, gan arī esošajos līgumos (sākot ar 24. februāri), kā arī pagarināt līguma izpildes termiņus, nepiemērojot līgumsodus par kavējumiem.
“De facto” – “nepārvaramās varas” apstākļi
Šobrīd būvniecības tirgū “de facto” iestājušies “nepārvaramās varas” ārējie apstākļi, ko nevienai no darījumos iesaistītajām pusēm nebija iespējams paredzēt. Sekas ir nespēja pabeigt būvobjektus, straujā cenu kāpuma un materiālu nepieejamības dēļ – publiski izteikušies vairāki nozares vadošie pārstāvji.
Līdz šim Krievija pasaulē bijusi piektā lielākā metāla ražotāja ar 76 miljoniem tonnu produkcijas gadā un pārliecinoši lielākā metāla ražotāja Eiropā. Otrajā vietā Eiropā metāla ražošanā bija Vācija ar 40,1 miljoniem tonnu, bet trešajā – Itālija ar 24,4 miljoniem tonnu gadā.
Austrumeiropas ražotāji un būvniecība ļoti lielā mērā balstījusies uz Krievijā ražotu metālu. Sankciju rezultātā, izņemot no tirgus šos apjomus, radusies situācija, ka metāla armatūras cena pieaugusi pat vairākas reizes.
Piemēram, 2020. gadā armatūra maksājusi ap 450 eiro par tonnu, pēc Covid-19 ekonomikas sildīšanas pasākumiem Eiropā piedzīvots cenu lēciens līdz 800–850 eiro par tonnu, bet šobrīd, izslēdzot no tirgus Krievijas produkciju, armatūras cena martā bija sasniegusi nebijušu rekordu: 1500–1600 eiro par tonnu. Turklāt arī par tādu cenu to nav bijis iespējams brīvi iegādāties, jo tirgū nepieciešamo apjomu vienkārši nav.
Situāciju kā īpaši kritisku nozarē atzinusi arī Ekonomikas ministrija (EM), pagaidām kā vienīgā no valdības puses iesaistoties problēmu risināšanā savas kompetences ietvaros.
Izpētot Publisko iepirkumu likumu, EM konstatējusi, ka pašreizējā situācija atbilstot likumā paredzētajam gadījumam, kad iestājas ārkārtas apstākļi, ko pasūtītājs un būvnieks iepriekš nevarēja prognozēt. Attiecīgi pasūtītājam EM ieskatā ir tiesības grozīt jau iepriekš noslēgtos, spēkā esošos līgumus, pieļaujot tajā būtiskus grozījumus – palielinot objekta būvniecības izmaksas līdz 50% no līguma cenas.
“Analizējot pašreizējo cenu pieaugumu tirgū, mūsuprāt, vajadzētu pietikt ar šiem 50%, jo tā ir liela summa jebkurā gadījumā. Piemēram, ja līgums ir noslēgts par pieciem miljoniem eiro, tad līguma summu var palielināt par 2,5 miljoniem. Vidēji būvizstrādājumi veido aptuveni 30–40% nolīguma summas, līdz ar to gadījumā, ja tērauda cena pieaug uz pusi, tas nenozīmēs, ka arī kopējā būvdarbu līguma cena pieaugs uz pusi.
Vienlaikus esošie normatīvi arī paredz iespēju pagarināt līguma izpildes termiņus. Tādējādi, iespējams, vienā gadījumā loģiskāk būtu pagarināt izpildes termiņu, piemēram, dažus mēnešus pagaidot, kā attīstīsies situācija ar materiālu cenām un pieejamību, bet citā pareizāk būs mainīt izmaksu apjomu un turpināt darbus,” izteikusies EM Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane.
Pašvaldības vēlas skaidras valdības vadlīnijas
“Tagadējais būvniecības sadārdzinājums visos mūsu iesāktajos objektos var nozīmēt papildu vairākus miljonus eiro. Tagad cenšamies saprast, pēc kādiem principiem šo sadārdzinājumu nodrošināsim, lai būvnieki neatteiktos no pasūtījuma izpildes, jo šajā situācija nav izslēgts, ka viņiem tas var iznākt pat izdevīgāk, neskatoties uz visām līgumā iekļautajām soda sankcijām,” jautājot par situāciju reģionos, “Latvijas Avīzei” pastāstīja, Rēzeknes valstspilsētas domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs.
“Būvējam daudz un projektus turpinām no iepriekšējā gada. Pirms Lieldienām domē bija saruna par sadārdzinājuma problēmām ar būvnieku, kas mums ceļ lielu objektu gandrīz deviņu miljonu eiro vērtībā. Tikai šim vienam objektam nepieciešamā sadārdzinājuma summa iezīmējās 1,3 miljonu eiro apmērā.
Reakcija no EM puses par šo situāciju it kā ir, bet no tās saprotams tikai apjoms, kādā sadārdzinājumu varam akceptēt. Tomēr principi nav skaidri. Apmēram tā – nu, lemiet paši, lai tikai viss būtu atbilstoši likumam un normatīviem.
Arī par papildu līdzekļiem sadārdzinājuma segšanai nekādas konkrētības nav. Varēs aizņemties. Labi! No kā un kad? Par to nekas pagaidām nav zināms. Lielos objektus varam pabeigt tikai ar papildu kredītu. Tie ir vairāki miljoni, un pašvaldībai kā pasūtītājam būvniekam jādod atbildes bez kavēšanās.
Taču te ir divi lieli riski: pirmais – pašiem jāsameklē papildu finansējums, otrais – kaut ko varam sadarīt nepareizi struktūrfondu finansētajos projektos un kā sodu saņemt šā finansējuma korekcijas. Tādēļ šobrīd esam ļoti, ļoti uzmanīgi un no valdības gaidām precīzākus signālus, kā to visu pareizi varam noformēt.
Būvniecības problēma pašvaldībai kopumā nav mazāk nopietna kā energoresursu sadārdzinājums. Gribētos no valdības saņemt precīzas vadlīnijas – pašlaik katra pašvaldība mēģina kaut ko risināt uz savu galvu un atbildību, kas, manuprāt, nav pareizi,” uzskata Aleksandrs Bartaševičs.
Vienlaikus Rēzeknes mērs apliecināja, ka būvniecība pilsētā turpināsies un taps arī jauni objekti – iepirkumos, kas noslēgušies vēl pirms 24. februāra, problēmas esot, bet ne tik lielas, kā pērnajos, jo būvnieki savos piedāvājumos jau ņēmuši vērā pandēmijas radītās sekas situācijā ar materiāliem. Pavisam “svaigos” iepirkumus varēšot izpildīt, arī nepalielinot izdevumus.
Privātie iekļausies 35% sadārdzinājumā
Kā tagadējās problēmas risina privātais sektors, “Latvijas Avīze” vaicāja SIA “RALL” valdes loceklim Arnoldam Laizānam, kurš Rēzeknē ir vietējais privātais pasūtītājs un būvnieks vienlaikus: “Privātajiem jābūvējas uz sava rēķina – ar visiem sadārdzinājumiem. Tieši šobrīd būvēju lielu objektu – tirdzniecības centru 2500 m2 platībā. Ieguldījuma investīcija bija plānota 2,5 miljonu apmērā, tagad sanāks krietni vairāk. Neviens mums to nekompensēs – brīnumi nenotiek.
Paši esam pasūtītāji un paši būvnieki. Nomas līgumi šim centram jau ir noslēgti, un klienti gaida. Jāturpina, cita risinājuma praktiski nav. Iesaldēt un nepabeigt – arī nebūs prātīgi, jo neviens jau tāpat nezina, kas sagaidāms turpmāk,” domā Arnolds Laizāns.
Privāto investīciju atpelnīšanas matemātika ieguldījumiem būvniecībā līdz šim bijusi 10–12 gadi. Tagad būšot jāpieliek klāt vēl. “Atpelnīsies 14–15 gados. Jāieliek vairāk un jāizdara. Sliktākais ir tas, ka uz šiem sadārdzinājumiem nereaģē bankas – ar uzaugušo starpību tiec galā pats, kā gribi.
Viss pēc vecā līguma, kārtējais sadārdzinājums, karš – tikai manas problēmas. Tomēr mums ir arī nākamais objekts padomā. Vienu daudzdzīvokļu māju pirms diviem gadiem jau uzbūvējām. Redzam, ka ir pieprasījums, tādēļ plānojam celt arī nākamo. Gaidu vēl projekta skaņošanas noslēgumu.
Dzīvokļu gribētājiem bija sasolīti vieni cipari. Ja tiešām izlemsim būvēt, tie jau būs krietni citādi. Grūti tagad sarēķināt, taču nedomāju, ka būvniecība palikusi par 50% dārgāka. Valsts objektos varbūt ir citādi, taču es savos objektos rēķinos ar 30%, maksimums 35% vidējo sadārdzinājumu,” vērtē Rēzeknes uzņēmējs Arnolds Laizāns.
