Šodien burgeri, bet reiz tie bija pīrādziņi… Kā Rīgā ienāca “fast food”, un kā tas mainījies gadu gaitā? 0
Mūsdienās Rīgu grūti iedomāties bez neskaitāmām ātrās ēdināšanas vietām. Tomēr vēl salīdzinoši nesen pilsētā šādas kultūras vispār nebija. Kā vēsta portāls mklat.lv, Rīgas “fast food” vēsture patiesībā sākas pavisam citādi, nevis ar burgeriem vai picām, bet ar vienkāršiem, karstiem pīrādziņiem, kas kļuva par īstu pilsētas simbolu.
Karstie pīrādziņi
Pēc Otrā pasaules kara Rīgā par ātro uzkodu kļuva tieši pīrādziņi. Jau 1945. gada nogalē mediji ziņoja, ka Rīgas gaļas kombinātā gatavojas ražot tūkstošiem pīrādziņu dienā.
Laikrakstos tika rakstīts: “Rīgas gaļas kombinātā gatavojas atvērt divus jaunus cehus. Pārtikas cehs ražos pīrādziņus ar gaļu, asins kotletes un desas, želeju un buljonu. Tuvākajās dienās sāks pīrādziņu ražošanu. Plānots cept no 10 līdz 13 tūkstošiem dienā.”
Šie pīrādziņi kļuva par ēdienu, kas bija pieejams visur. Tos varēja apēst stāvot, tramvajā vai steidzoties uz darbu. Tie bija vienkārši, lēti un vienmēr pieejami laikā, kad daudz kas cits pazuda no veikalu plauktiem.
Degvīna vietā – pīrāgs
1958. gadā PSKP Centrālā komiteja un PSRS Ministru padome pieņēma rezolūciju “Par cīņas pret alkoholisma pastiprināšanu un kārtības ieviešanu stipro alkoholisko dzērienu tirdzniecībā”.
Viens no šajā cīņā izmantotajiem instrumentiem bija pīrāgs. Tirdzniecības ministrs biedrs Jansons ziņoja: “Jau otro gadu tiek likvidētas dažādas bufetes un kioski, kuros galvenokārt tirgoja alkoholiskos dzērienus. Tagad to vietā tiek ierīkotas kafejnīcas un bufetes, kurās pārdod pīrāgu. Alkoholiskie dzērieni sabiedriskās ēdināšanas nozarē vairs nav pieejami.”
Tajā pašā gadā tika atvērta slavenā pīrādziņu ēstuve Dzirnavu ielā 74, kur varēja iegādāties pat vairāk nekā 20 dažādu veidu pīrādziņus. Tā darbojās pašapkalpošanās režīmā, kas tajā laikā bija moderns risinājums.
Šāda vieta piesaistīja simtiem cilvēku dienā. Tur varēja ātri paēst, negaidot rindā un netērējot daudz laika. Tas bija sava veida padomju laika “fast food”. Vēlāk šādas bodes atvēra arī tā laik Suvorova ielā 17, Ļeņina ielā 226 (Brīvības iela), Smilšu ielā 8 Vecrīgā un Maskavas ielā 7 (tas ir, Lastādijas ielā).
Sūdzību laiks
Taču pagāja tikai pāris gadi, un viss mainījās. “Rīgas Balss” par iemīļotajām pīrāgu bodītēm rakstīja: “Tikko cepti pīrāgi ar dažādiem pildījumiem ir patiesi garšīgi.
Tomēr neviens no klientiem nezina, ka šo kafejnīcu produkti būtu vēl garšīgāki, ja nepieciešamo sastāvdaļu – sviesta, olu, cukura, gaļas utt.- daudzumi un svars tiktu aprēķināti pēc tāmes.
Abās kafejnīcās negodīgi darbinieki pastāvīgi apkrāpj klientus. Ražošanas un bufetes vadītāji sistemātiski zog produktus, izgatavo no tiem viltotus produktus, pārdeva tos uz vietas un piesavinājās naudu…”
Tika norādīts arī uz tehniskām problēmām, sliktu ventilāciju un novecojušām gatavošanas metodēm. Cilvēki arvien biežāk izteica neapmierinātību ar ēdiena kvalitāti.
Picas ienākšanas Rīgā
Pirmās picērijas Rīgā, tāpat kā citās PSRS pilsētās, parādījās 1984. gadā, skanot toreiz superpopulārajai itāļu popmūzikai.
Protams, daži varētu apgalvot, ka jau iepriekš ir ēduši picu Rīgā, taču picērijas pirmo reizi parādījās 1984. gada pavasarī, pirmā Suvorova (Čaka) ielā 105, iepretim Ziedoņdārzam.
Tolaik laikraksti cilvēkiem skaidroja, kas vispār ir pica. Tā tika aprakstīta kā neliels rauga mīklas plācenītis ar krokotām maliņām, kā siera kūkai. Picērija Suvorova ielā darbojās kā miniatūrs ēdienu teātris: klienti sēdēja pie letes un vēroja, kā šefpavārs veic viņu pasūtījumu.
Šī pica bija pavisam citāda nekā mūsdienās. Tā bija biezāka, mazāka un vairāk atgādināja pīrāgu. Tomēr tā simbolizēja modernitāti un Rietumu ietekmi. Vienā no pirmajām Rīgas picērijām Grīvas ielā 11 bija izkārtne ar uzrakstu “piccērija” – ar dubultu “c”, kas bija kļūda. Laikraksts “Padomju Jaunatne” veltīja tam rakstu, paskaidrojot, ka latviešu valodā pieļaujams tikai dubultot burtus m,n,r un l.
1985.– 1986. gadā picēriju ķēde paplašinājās. Kārļa Marksas (Ģertrūdes) ielā 54 tika atvērta liela picērija ar 48 vietām, kurā pasniedza picas ar vistu, kūpinājumiem, malto gaļu un desiņām. Savukārt 1986. gadā picērija tika atvērta arī Linarda Laicena (Nometņu) ielā 55.
Sistēmas sabrukums
Līdz ar 80. gadu beigām situācija mainījās. Ēdināšanas iestādes sāka zaudēt kvalitāti, Un, protams, jauns impulss cīņā pret dzērumu. Galu galā drīz vien sākās Gorbačova bēdīgi slavenā pretalkohola kampaņa. Pilsētas laikraksts par daudziem rīdziniekiem pazīstamo kafejnīcu “Zelta rudens” tagadējā Valdemāra ielā 25 rakstīja: “Jau pagājušajā gadā tai bija slikta reputācija apmeklētāju vidū: tā bija trokšņaina, dūmakaina un no rītiem aplenkta no tiem, kas vēlējās “atsvaidzināt” galvas. Tomēr pēc valdības dokumentu pieņemšanas par cīņu pret dzērumu un alkoholismu aina mainījās…”
Kafejnīcas direktora vietnieks paskaidroja:
“Mūsu jaunie piedāvājumi – kokteiļi un karstās sviestmaizes -ir guvuši klientu atsaucību un tiek regulāri pasūtīti. Pieprasīts ir arī mūsu galvenais karstais ēdiens – grilēta vista -, tāpat kā mūsu pica.”
Tomēr, neskatoties uz šiem centieniem, desmitgades beigās visa sabiedriskās ēdināšanas sistēma sāka pamazām sabrukt. Produktu trūkums, darbinieku nogurums, pretalkohola kampaņas blakusefekti un disciplīnas kritums smagi ietekmēja arī picērijas.
1989. gadā laikraksts “Rīgas Balss” rakstīja, ka tā pati picērija Suvorova ielā, kas vēl pirms pieciem gadiem tika uzskatīta par paraugu, tagad tika aprakstīta pavisam citādi. Tur valdīja netīrība, uz galdiem bija redzami netīri trauki un ēdiena atliekas, telpā lidinājās mušas, bet uz grīdas mētājās pārtikas pārpalikumi. Arī picērija Kārļa Marksa ielā bija novecojusi.
Plāni un sapņi
Kad 1991. gadā Latvija atguva neatkarību, Rīga nonāca pavisam jaunā realitātē. Veikalu plaukti bieži bija tukši, algas zaudēja vērtību, bet pilsēta vienlaikus sāka strauji mainīties. Ielās parādījās pirmās mobilās ēdināšanas vietas, piemēram, hotdoga ratiņi, taču tie netika uzreiz novērtēti, jo tajos pieejamie hotdogi bija dārgi.
Pie viesnīcas “Latvija” hotdogus pat pārdeva par valūtu, un viens maksāja vienu dolāru. Tomēr jau pēc dažiem gadiem tie kļuva lētāki un iemantoja popularitāti, īpaši jauniešu un studentu vidū, kuri meklēja ātru un sātīgu uzkodu.
Līdz ar to gandrīz vienlaikus Rīgā parādījās arī pirmie burgeri. Taču pirms tam tika izteikti ambiciozi plāni. 1989. gadā komercfirma “Nika” paziņoja par ieceri izveidot veselu bistro tīklu. Tika plānots atvērt ražošanas cehu, kur gatavotu hamburgerus, picas, pīrādziņus un sviestmaizes, kā arī izveidot vairākas nelielas ēstuves visā pilsētā.
Vēl ambiciozāki plāni tika izziņoti 1990. gadā, kad tika runāts par sadarbību ar amerikāņu uzņēmējiem no Floridas. Projekts paredzēja investēt miljonus dolāru un izveidot ātrās ēdināšanas tīklu “Chickers” kur piedāvātu burgerus no vietējās, Latvijā audzētas liellopu gaļas. Tika cerēts, ka pirmās šādas vietas Rīgā varētu atvērt jau 1991. gadā.
Tomēr realitātē ne visi šie plāni piepildījās. Ekonomiskā situācija bija sarežģīta, un daudzi projekti palika tikai uz papīra. Taču ideja par jaunu, rietumniecisku ēdināšanas kultūru jau bija iesakņojusies, un tā turpināja attīstīties nākamajos gados.
Pirmais burgers
Reālās pārmaiņas kļuva redzamas 1991. gada nogalē, kad Rīgā tika atvērta viena no pirmajām burgeru vietām. Tā atradās bijušajā kafejnīcā “Mazā Luna” Basteja bulvārī un darbojās ar nosaukumu “Viking Burger”. Šis bija kopuzņēmums ar dāņu partneriem, un tas tika prezentēts kā pavisam jauns, rietumniecisks ēdināšanas koncepts.
Reklāmās tika uzsvērts, ka tas ir kas nebijis, un apmeklētājiem tika solīta iespēja nobaudīt īstus hamburgerus. Vieta ātri kļuva populāra, un cilvēki ar interesi devās izmēģināt jauno piedāvājumu. Tajā laikā tas bija ne tikai ēdiens, bet arī sava veida piedzīvojums un ieskats citā pasaulē.
Tomēr šis projekts ilgi nepastāvēja. Neskatoties uz interesi un pieprasījumu, uzņēmums saskārās ar grūtībām, un pēc dažiem gadiem tas tika slēgts. Tas labi raksturoja tā laika situāciju, kad daudzi jauni projekti dzima ar lielām cerībām, bet ne visi spēja izdzīvot.
Drīz pēc tam Rīgā parādījās arī citas burgeru vietas. Tās tika atvērtas gan universālveikalos, gan citās pilsētas vietās, un piedāvāja līdzīgu konceptu.
Cenas mainījās strauji, jo ekonomiskā situācija valstī bija nestabila, taču pieprasījums saglabājās.
Tajā pašā laikā parādījās arī pirmie mēģinājumi ieviest amerikāņu stila ātro ēdināšanu. Viena no šādām vietām tika atvērta Tērbatas ielā, piedāvājot ceptu vistu, burgerus un citus ēdienus, kas līdz tam Latvijā nebija plaši pieejami.
Šīs vietas centās radīt sajūtu, ka Rīga kļūst par daļu no Rietumu pasaules. Interjers, ēdienkarte un pat apkalpošanas stils tika veidoti pēc ārvalstu paraugiem. Lai gan ne viss izdevās perfekti, tas bija būtisks solis uz priekšu.
Milžu ienākšana
Pavisam jauns posms sākās 1994. gadā, kad Rīgā tika atvērts pirmais “McDonald’s” restorāns Baltijas valstīs. Tas kļuva par simbolu jaunajam laikam un piesaistīja milzīgu interesi.
Atklāšanas dienā pie restorāna veidojās garas rindas, un cilvēki vēlējās izmēģināt ēdienu, ko līdz tam bija redzējuši tikai filmās vai ārzemju braucienos. Tas bija ne tikai par ēdienu, bet arī par pieredzi un piederību jaunajai pasaulei. Taču rinda bija milzīga. Hamburgers par 0,45 latiem, čīzburgers par 0,55, Big Mac par 1 latu.
1997. gada 4. decembrī rekonstruētajā universālveikalā Centrs tika atvērts pirmais Narvessen veikals, kur cita starpā tika pārdoti dažādi hotdogi.
Nākamais bija Subway – vispirms 1999. gadā Kaļķu ielā, neveiksmīgi, un pēc tam vēlreiz 2014. gada 27. jūnijā Mejerovica bulvārī 12.
2004. gada 29. jūnijā tirdzniecības centrā “Olimpia” tika atvērts pirmais “Hesburger” restorāns. Somijas restorānu ķēde ātri iekaroja Latvijas tirgu un dažu gadu laikā apsteidza “McDonald’s” restorānu skaita ziņā.
2015. gada 28. augustā Audēju ielā 14 tika atvērts pirmais “KFC” Latvijā.
2020. gada 4. decembrī, jau pandēmijas laikā, tirdzniecības centrā “Akropole” tika atvērts “Burger King” restorāns. Tas bija simbols tam, ka pat grūtos laikos globāli zīmoli turpina ienākt tirgū.
Visbeidzot, 2022. gada 26. oktobrī “Domino’s Pizzā” ieradās A. Deglava ielā 100, Rīgā.
Mūsdienās Rīgas ātrās ēdināšanas aina ir daudzveidīga. Līdzās lielajiem starptautiskajiem zīmoliem darbojas arī vietējie uzņēmēji, kas piedāvā dažādus ēdienus, sākot no burgeriem līdz kebabiem.
Īpaši populāras kļuvušas kebabu vietas, kas piedāvā ātru, sātīgu un salīdzinoši lētu maltīti. Tās ir kļuvušas par neatņemamu pilsētas daļu, līdzīgi kā savulaik pīrādziņi.
