Ceļā uz garīgo vienotību: baltieši sadarbojas kultūras, izglītības un zinātnes jomās 1
Toreizējais Latvijas Universitātes rektors un vēlākais izglītības ministrs Jūlijs Auškāps 1935. gadā ierosināja trijām valstu augstskolām sākt vēl mūsdienās aktuālo sadarbību zinātnē, sadalot augsto specializāciju. Tāpat ieceru vidū bija organizēt regulāru profesoru apmaiņu, atsevišķu augstskolu fakultāšu mācību plānu saskaņošanu, atvieglot studentu pāriešanu no vienas mācību iestādes uz citu utt.
Igauņu valodā bija tulkoti daudzu latviešu autoru – Skalbes, Poruka, Akuratera, Blaumaņa, Raiņa, Brigaderes un citu – darbi. Igauņi latviskoti bija mazāk, tomēr Tamsāres, Metsanurka, Raudsepa, Gailīša darbus Latvijas grāmatveikalos varēja atrast. Diezgan daudz tulkojumu bija arī no lietuviešu valodas latviski un otrādi. Lietuviešu rakstniecību Igaunijā gan pazina daudz sliktāk. Pazīstamais rakstnieks un Igaunijas Rakstnieku biedrības priekšnieks Eduards Hubels-Metsanurks uzskatīja, ka kādai organizācijai – viņa vadītajai biedrībai Igaunijā vai arī Latvijas Preses biedrībai – būtu jāuzņemas katru gadu sastādīt tulkojamās literatūras sarakstu, to darot zināmu kaimiņzemes izdevējiem un tulkotājiem.
Skaista liecība par gara vienotību (lai gan piekasīgās preses ne visai augstu novērtēta – muzikālo kvalitāšu ziņā) bija 1926. gadā Valkā notikušie Igaunijas-Latvijas Dziesmu svētki. Latvijas Nacionālais teātris brauca viesizrādēs uz Kauņu, bet Lietuvas Valsts Drāmas teātris – uz Rīgu. Prese gan novēroja, ka “valodas grūtības rada nepārvaramus šķēršļus, lai visā pilnībā tiktu sasniegts mākslas baudījums”. Tāpēc vēl jo svarīgāka bija koncertu apmaiņa, ko veica Baltijas radiofoni.
1935. gada maijā, pateicoties lietuviešu ierosmei, Parīzē Trokadēro pilī notika triju tautu kopēja mākslas izstāde. Vērtīga bija ideja par sadarbību kino jomā – dzimtenes notikumu hroniku papildinot ar kaimiņzemēs uzņemto.
