Čučumuižas rūķi

CILVĒKSTĀSTS. Čučumuižas rūķu stāsts: “Aktierim, kurš strādā bērniem, visu mūžu jāspēj saglabāt sevī spēja brīnīties” 13

Rūķu zeme Čučumuiža pastāv jau kopš neatminamiem laikiem. Bet pirms nedaudz vairāk nekā 30 gadiem tā piedzīvoja ļoti svarīgu notikumu – rūķi ieguva katrs savu vārdu, jo Čučumuižā ieradās rūķīšu Krustmāmiņa un dziesmu rūķis Taustiņš. Viņi abi šajā zemē tika ieaicināti no cilvēku pasaules. Tad arī tika nolemts, ka pienācis laiks atklāt bērniem Čučumuižas rūķu noslēpumus. Lai tos varētu ieraudzīt pēc iespējas vairāk zinātkāro ķiparu, talkā tika ņemts cilvēku izgudrojums – televizors, caur kura „lodziņu” varēja ielūkoties, kādi piedzīvojumi norisinās Čučumuižā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Nosaukti 8 vārdu īpašnieki, kuriem gribot vai negribot sanāk iekulties nepatikšanās 9
Kokteilis
12 biežāk sastopamie ģimenes locekļu tipi. Noskaidro, pie kura piederi tu!
Kokteilis
Katram cilvēkam ir sava piemērotākā un veiksmi nesošākā krāsa, ko var noteikt pēc dzimšanas datuma. Noskaidro savējo! 14
Lasīt citas ziņas

Visu šo laiku, jau vairāk nekā 30 gadus, ar savu radīto un izloloto radošo projektu nodarbojas „Čučumuižas” rūķu Krustmāmiņa Dina Kristīne Bitēna.

Nedaudz no vēstures

Sākotnēji „Čučumuiža” ieraudzīja gaismu kā televīzijas bērnu vakara raidījums tālajā 1992. gadā, kad beidzās „Miedziņš nāk”. Sešus gadus Latvijas Televīzijas ēterā „Čučumuižas” rūķu pasaule priecēja mazos skatītājus un viņu ģimenes, līdz deviņdesmito gadu beigās televīzijā sākās lielas pārmaiņas un finansējuma trūkuma dēļ raidījums pazuda no TV ekrāniem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai ideja turpinātu dzīvot, Dina Kristīne Bitēna kopā ar savu vīru Atvaru Sirmo, kuru „Čučumuižas” skatītāji pazīst arī kā rūķi Taustiņu, nolēma to pārcelt uz skatuves. Tika rīkotas visdažādākās koncertu un izrāžu turnejas pa visu Latviju. Lai gan brīžiem gājis raibi un nereti arī grūti, „Čučumuižas” rūķu Krustmāmiņa allaž radusi iespēju priecēt bērnus ar jaunām dzīvē iemiesotām idejām. Par „Čučumuižas” iemītnieku piedzīvojumiem zina un aktīvi interesējas arī ārzemēs dzīvojošie latvieši un viņu bērni.

Radošums caurstrāvo dzīvi jau kopš bērnības

Dina Kristīne Bitēna jau skolas laikos sāka rakstīt dzeju, un nav brīnums, ka arī pēc vidusskolas beigšanas viņa izvēlējās savu dzīvi saistīt ar radošajām sfērām. Kaut arī pēc profesijas Dina Kristīne ir aktrise, savulaik viņa sarakstījusi ļoti daudz scenāriju raidījumam „Miedziņš nāk”. „Esmu absolvējusi konservatoriju, Jaunatnes teātra kursu pie saviem brīnišķīgajiem pedagogiem Ādolfa Šapiro, Lūcijas Baumanes un Jāņa Vītoliņa,” saka Dina Kristīne Bitēna.

„Šo kursu beidzu kopā ar Rūdolfu Plēpi, Gunti Skrastiņu u.c. Taču es nepaliku strādāt Jaunatnes teātrī, tur darbojos tikai studiju laikā. Profesionāli uz skatuves pati pirmā izrāde bija Pētera Pētersona „Spēlē spēlmani”, kur man radās iespēja būt vienai no meitenēm, kas “dzejnieka sirdi sev uzvelk kā gredzenu pirkstā”. Tas bija brīnišķīgs brīdis un arī mans sapnis, jo es šo izrādi pirms tam biju noskatījusies jau kādas 17 reizes. Tādā veidā man izdevās piepildīt savu sapni.

Pēc studijām es sāku strādāt Operetes teātrī. Bet, tā kā biju dramatiskā teātra aktrise, piepildījumu un gandarījumu sajutu tikai dažās lomās, taču nostrādāju tur 13 gadus. Tomēr, tiklīdz pavērās iespēja pašiem radīt savas programmas, mēs neatkarīgajā teātrī „Kabata” iestudējām Atmodas laika izrādi „Latvietim jau nevajag(a) daudz”. Ar šo izrādi mūs tūlīt pat, jau valsts svētku laikā, uzaicināja uz Angliju viesizrādēs, kas ilga veselu mēnesi. Šajās izrādēs skanēja mana dzeja un Atvara mūzika. Pēc izrādes motīviem Latvijas Televīzija uzņēma stundu garu filmu „Naktsmājas”.

Reklāma
Reklāma

Mani dzejoļi lielā mērā noteica arī tālāko dzīves ceļu, jo, pateicoties savai dzejai, es iepazinos ar savu topošo vīru. Atvars savulaik meklēja dziesmu tekstus, lai varētu komponēt. Grāmatās bieži vien nevar atrast dziesmai piemērotus dzejoļus, tāpēc viņš gribēja sadarboties ar dzejnieci. Un kādā brīdī draugi, kuri zināja gan Atvaru, gan mani, mūs sapazīstināja. Viņi zināja, ka Atvars ir komponists un raksta dziesmas, tajā skaitā arī koriem. Es tolaik piedalījos dažādos tematiskos dzejas konkursos un uzvedumos, kurus veidoja Operetes teātra jaunie mākslinieki, un citos līdzīgos pasākumos. Tāpat mums, jaunajiem aktieriem, bija iespēja radoši izpausties ar saviem darbiem Mākslas darbinieku namā. Tie bija muzikāli dzejas uzvedumi, kas toreiz spēja pulcēt pilnas zāles.
Veidojot dzejas uzvedumu „Rožu tēja”, mums piesaistījās arī Atvars. Šobrīd ar tādu nosaukumu esam izveidojuši muzikāli poētisku programmu, ar kuru uzstājamies Stipro ģimeņu vakaros, Valentīndienā un Dzejas dienās.

Mana pirmā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Ticot, cerot un mīlot”. Šobrīd es gatavoju otro dzejoļu krājumu pieaugušajiem. Diemžēl lēni tas iet, jo daudz laika aizņem koncertdarbība. Tam arī jāraksta projekts. Tā kā Atvars ir ārkārtīgi daudz rakstījis mūziku bērniem, arī man ir sakrājies liels apjoms mazajiem domātu dzejoļu. Mums kādreiz bija sadarbība ar popgrupu „Palāsītes”, kura pamatā iestudēja tikai Atvara dziesmas. Mācījās gan mazie, gan vidējā grupiņa, gan lielās meitenes. Līdz ar to mums radās ļoti daudz dziesmu dažādām vecuma grupām, kuras tagad būtu jāizdod. Patlaban esam sākuši lielāku sadarbību ar „Knīpām un knauķiem”, esam iecerējuši albumu un muzikālu izrādi. Bet tas lai pagaidām paliek noslēpumā.”

„Čučumuiža” pārņēma stafeti no Miedziņa

Kā atceras Dina Kristīne Bitēna, ideja par „Čučumuižu” radās laikā, kad viņa rakstīja scenārijus raidījumam „Miedziņš nāk”. Taču kādā brīdī Miedziņa tēla atveidotājam Jānim Jarānam gribējās pamainīt savu imidžu un nodarboties ar kaut ko citu. „Tā šis raidījums pamazām atvadījās no skatītājiem,” stāsta „Čučumuižas” Krustmāmiņa.

„Tad mēs abi ar vīru atcerējāmies, kā bērnībā vecāki un vecvecāki bija teikuši, ka vakarā bērniem jāiet gulēt – jādodas uz čučumuižu. Tā ir tāda sapņu zeme, kurā viss ir iespējams, visādi brīnumi. Tā mēs nodomājām, kāpēc mums nevarētu būt tāda „Čučumuiža” – ne tikai sapņos, bet arī nomodā. Tad mēs piedāvājām savu projektu – savu raidījumu – LTV, kur bijām veidojuši jau vairākus muzikālus raidījumus, televīzijas filmas un koncertus. Televīzijas vadība labprāt piekrita, un tā šī ideja dzima un attīstījās tālāk. Vispirms kā rūķu Krustmāmiņa devu visiem rūķiem vārdiņus, radās arī doma, ka raidījumu katru reizi varētu noslēgt ar kādu jaunu dziesmiņu, un mūsu dziesmu rūķis Taustiņš, komponists Atvars Sirmais, ar to mūs nodrošināja. Viss sākās studijā 1992. gadā, bet vēlāk sapratām, ka ar studiju nepietiek, mums gribas sev īstu filmu.

Tāpēc izgājām laukā no telpām un atradām mājvietu netālu no Jelgavas, Kalna Būriņos – kādās senās mājās, kas tagad ir arhitektūras piemineklis. Mūs laipni uzņēma saimnieks, viņam bija arī dendroloģiskais dārzs. Tur mēs savu „Čučumuižu” sākām nopietni iedzīvināt dabā. Visi rūķi dzīvojās pa turieni. Pirmais rūķītis bija Kikī, pārsteigumu rūķis, kuru atveidoja aktrise Dace Skadiņa. Pareizāk būtu teikt – nevis atveidoja, bet viņa bija Kikī. Dacītes balss ir neatkārtojama un vienreizēja! Tā kā rūķītis Kikī identificējās ar bērniem, ar visu to, ko viņi dara un kas viņiem patīk, kā arī ar viņu blēņām un pārsteigumiem, tad mazie skatītāji Kikī ļoti iemīļoja. Viņš mums ir tāds kā nacionālais varonis visu šo gadu garumā. Toreiz raidījums „Čučumuiža” televīzijā tika veidots sešus gadus.”

Pārmaiņas nebija labvēlīgas

Tuvojoties deviņdesmito gadu beigām, Latvijas Televīzijā notika apjomīga pārkārtošanās, ko lielā mērā izraisīja valsts finansējuma apcirpšana un pārdalīšana. Dina Kristīne Bitēna atceras: „Latvijas Televīzijā mums teica šādus vārdus – „Čučumuiža” ir kā roze uz tortes, bet mēs šo rozi pašreiz nevaram atļauties. Ja nāks labāki laiki, mēs noteikti to atkal pacelsim augšā un turpināsim. Taču tie „labākie laiki” ļoti ilgi nenāca, un mēs nospriedām, ka naudiņa jāatrod pašiem. Tomēr arī šajā ziņā saskārāmies ar daudzām grūtībām. Sponsorēt bērnu raidījumus visām bagātajām organizācijām, lielajiem reklāmdevējiem šķita mazāk interesanti, jo valdīja maldīgs priekšstats, ka tos skatās tikai bērni. Šie sponsori gan nepadomāja, ka mazajiem ir arī vecāki un vecvecāki. Un vecāki taču ir darba tirgū un ir potenciālie pircēji reklamētajām precēm. Vienmēr tā ir bijis – ja gribam kaut ko radīt bērniem, tad sastopamies ar ļoti lielām finansiālām problēmām, un tas arī šobrīd tā ir. Par to man ir ļoti, ļoti žēl, jo gribētos jau tās filmas veidot. Kaut nevaram sacensties ar Holivudu, tomēr būtu labi arī mums uztaisīt tādas krāšņas, interesantas, krāsainas.

Turklāt „Čučumuiža” tolaik bija vienīgais šāda formāta oriģinālraidījums, varētu teikt, seriāls, tikai toreiz to tā nesauca. Latvijā otra tāda nebija. Tagad tā laika mazajiem skatītājiem pašiem ir bērni, un „Čučumuiža” viņiem ir ļoti mīļas un siltas bērnības atmiņas, jo augsne šajā lauciņā tika kopta un mēs nepametām to novārtā. Kad vairs nebija televīzijas raidījuma, mēs braucām ar izrādēm un koncertiem, tikāmies ar bērniem, lai mūsu ideja nepazustu no apziņas.”

Rūķu pasaulē piedzīvojumi turpinās arī mūsdienās

Pateicoties projekta radītāju apņēmībai un ieguldītajiem pūliņiem, „Čučumuižas” pasaule ir pārvarējusi visus laika radītos pārbaudījumus, tās tēli ir kļuvuši leģendāri un šo raidījumu jau var dēvēt par klasiku bērniem. Pirms gada debitēja „Čučumuižas” 30 gadu koncertizrāde „Zem Lielā rūķa mices”, kuras laikā šīs maģiskās pasaules varoņi uzstājās bērniem visā Latvijā. Visur viņi joprojām ir mīlēti un pieprasīti, turklāt arī ārzemēs. „Es nevaru teikt, ka mēs kādreiz būtu raizējušies par to, ka mums trūkst atzinības vai draugu, kuri grib mūs redzēt un aicina pie sevis,” saka Dina Kristīne Bitēna.

„Bērni arī iepazīst mūs caur izrādēm dzīvajā, kad mēs braucam uz kultūras namiem, uz dažādiem svētkiem, īpaši Ziemassvētkos. Protams, ka 30 gadu jubilejas izrāde šo vilni pacēla vēl augstāk, un tas bija ļoti patīkami. Tobrīd par mums atcerējās arī tie, kuri varbūt bija mazliet piemirsuši un kuriem tagad pašiem ir bērni. Viņi tagad savus bērniņus ved ciemos, un bērni sadraudzējas ar mūsu rūķiem. Mēs arī bijām Norvēģijā uz Ziemassvētku eglīti latviešu skoliņā, rādījām izrādē savu „Čučumuižu”. Ir, protams, kas mūs nezina, bet es nejūtu, ka mēs būtu aizmirsti. Jo visur, kur mēs šobrīd ejam un apgrozāmies, ar mīļu smaidu atpazīst „Čučumuižas” rūķus un Krustmāmiņu. Runājot par jubilejas izrādi, man ir sajūta, ka mēs nepaspējām pa vasaru aizbraukt visur, kur vēlējāmies un kur mūs gaidīja. Protams, visu noteiks skatītāju vēlmes un iespējas. Jo mums maijā jau ir paredzēta izrāde Mārupes novada svētkos. Arī Ogrē mēs vēl neesam parādījuši savu uzvedumu, tāpat neesam bijuši arī Kuldīgā, Madonā. Tā ka ir vietiņas, kurp vēl varētu aizbraukt.

Runājot par pašiem jaunākajiem notikumiem, mums arī bija visai intensīvs Ziemassvētku laiks. Vispirms bija rūķošanās, kuru pirmajā Adventē aizsāka Taustiņš, bet, kad jau nāca tuvāk Ziemassvētki, paņēmām līdzi arī „Čučumuižas” Ziemassvētku vecīti. Tā tas vienmēr bijis – visu aizsāk rūķi, bet pēc tam nāk arī Ziemassvētku vecītis.”

Tiek īstenoti arī citi radošie projekti

Dina Kristīne Bitēna atzīst, ka ikdienas dzīve nav pakārtota tikai un vienīgi „Čučumuižai”. Viņa kopā ar vīru nodarbojas arī ar citām radošām lietām: „Mums bija tā iespēja oktobrī pabūt Sanfrancisko, jo Atvars komponēja mūziku un es uzrakstīju lugu pēc Ernesta Birznieka-Upīša „Pelēkā akmens stāstiem” Oslo Latviešu teātrim “O’latte”. Festivāla „Laipa” ietvaros mēs šo pirmizrādi aizvedām uz Sanfrancisko. Es spēlēju Akmens Dvēseles lomu. Tas bija vēl viens jauns izaicinājums, nebijis piedzīvojums, un tagad mēs gatavojam, slīpējam izrādi, lai varētu parādīt to Oslo publikai. Pēc izrādes noskatīšanās izskanēja doma, ka to vajadzētu parādīt arī citviet Amerikā. Bet pie tā vēl jāstrādā, jo ceļš ir tāls un aktieriem ir grūti uz divām nedēļām atstāt savus darbus.

Bet arī šī sadarbība būtībā sākās ar „Čučumuižu”, jo 2016. gadā Norvēģijas latviešu skoliņa „Kastanītis” mūs uzaicināja uz Ziemassvētku pasākumu. Tur mēs iepazināmies ar Oslo latviešu teātra režisori Ievu Melbārdi. Tā kā Atvaram ir sava ierakstu studija, viņš piedāvāja palīdzēt dažādos mūzikas jautājumos, komponēšanas, atskaņošanas un aranžēšanas lietās. Tā sākās mūsu sadarbība ar šo teātri, un tagad tā ir kļuvusi pavisam cieša. Mēs jau viņus uztveram kā savu komandu Norvēģijā. Esam kopā ar Oslo teātri veidojuši arī Lāčplēša dienas pasākumu Latvijas vēstniecībā Oslo. Tāpēc var teikt, ka sadarbība aug augumā.

Paši šobrīd darbojamies radošajā apvienībā „Čučumuiža”. 30 gadu jubilejas izrādē “Zem Lielā rūķa mices” pirmo reizi uz skatuves bija visi pagaidām radītie rūķi. Viņus iedzīvināja lieliskie aktieri un kolēģi Laila un Jānis Kirmuškas, Lilija un Edgars Lipori, mūsu dēls – Latvijas Leļļu teātra aktieris Anrijs Sirmais un rūķu saimniecītes Sarma Riekstiņa (Operetes soliste) un Gunita Vagele (Palāsītes). Dekorācijas veidoja pazīstamā māksliniece Dace Rožlapa. Tiek likti pamati jaunām izrādēm. Galvenais, lai neatkārtotos Covid-19 laiks, kas visiem māksliniekiem bija graujošs.”

Ziemassvētki – veselu mēnesi

Nu jau vairāk nekā 20 gadus Ziemassvētku laiks Dinai Kristīnei Bitēnai ilgst teju vai mēnesi. Šādai lietu kārtībai, izrādās, ir savs dziļš pamats. „Par šo lietu ir īpašs stāsts,” teic aktrise. „Tālajā 1999. gada 15. decembrī es strādāju ārā, taču nepaspēju neko daudz uzvilkt mugurā, bija tikai blūzīte, bet apkārt griezās putenis. Organizētāji bija aizmirsuši mums paziņot, ka pasākums ir pārcelts stundu ātrāk, tādēļ, tiklīdz mēs atbraucām no pasākuma telpās, lai nekavētu cilvēkus, tūlīt arī sākām darboties. Es, protams, uzskatīju sevi par rūdītu un izturīgu cilvēku un domāju – nekas, nostrādāšu. Tā es stundu pavadīju sniegputenī, taču vēlāk tas beidzās ar strutojošo pleirītu, slimnīcu un gandrīz pat ceļu uz citu pasauli. Jo es veselu mēnesi nevarēju no tā visa atgūties – sagaidīju 2000. gadu slimnīcā, nevienas zāles nepalīdzēja. Manam vīram toreiz atļāva būt slimnīcā arī naktī, un mēs – visa palāta jauno tūkstošgadi sagaidījām ar bezalkoholisko šampanieti un kolēģes sagādātu mazu eglīti. Vajadzēja pirkt ļoti dārgas zāles, bet, lai pie tām tiktu, bija jāparosās pa “augstākiem plauktiem”, jo es praktiski jau dzisu ārā un neviens no slimnīcas personāla īsti par to tajā laikā neuztraucās. Bija arī smaga gripas epidēmija, pilnas palātas ar slimniekiem, daudz citu raižu. Man temperatūra veselu mēnesi turējās pāri 39 grādiem. Protams, cik ilgi organisms tādus apstākļus var izturēt… Tad Atvars sacēla kājās augstākās institūcijas, un slimnīcas personāls pat tā kā mazliet apvainojās. Viņam bija milzīgas bailes mani pazaudēt. Jo es zinu, ka viņš var izdarīt visu, pat kalnus apgāzt, ja tas būs vajadzīgs saviem mīļajiem.

Vēl jāpiebilst, ka pirms visu veselības problēmu sākšanās bijām ar koncertu pie bērniem ar īpašām vajadzībām, un skolas direktors mums uzdāvināja eglīti. To mēs aizvedām uz mājām un izpušķojām. Bet tad pēkšņi Ziemassvētku vakarā sākās drausmīgas sāpes sānos, izsauca ātro palīdzību, un mani aizveda uz slimnīcu, kur secināja, ka man plaušas jau līdz pusei ir pilnas ar ūdeni. Slimnīcā sabiju līdz 21. janvārim, kad beidzot atgriezos mājās. Tur gaidīja brīnums – direktora dāvātā eglīte, ko toreiz atvedām no Raudas internātskolas, nebija nometusi nevienu skujiņu. Eglīte līdz 21. janvārim bija nostāvējusi tāda, it kā tikko būtu atvesta. Tad mēs beidzot svinējām Ziemassvētkus, kuri netika nosvinēti paredzētajā laikā. Tādēļ jau kopš 2000. gada mēs katru gadu 21. janvārī svinam vēl vienus Ziemassvētkus.”

„Čučumuižas” pamatvērtības ir aktuālas arī reālajā dzīvē

Kā uzsver Dina Kristīne Bitēna, mēdz būt gadījumi, kad viņi tiek aicināti uzstāties bērnu dzimšanas dienas ballītēs, bet šādi pasākumi nav viņu ampluā: „Mēs tomēr piedāvājam muzikālas izrādes. Izklaides pasākumi citiem padodas labāk. Galvenais, ko mēs vēlamies saglabāt „Čučumuižā”, ir pamatvērtības, bez kurām nevar izaugt krietns cilvēks – pirmām kārtām, tā ir ģimene, ģimenes tradīcijas, uzticība, mīlestība, empātija pret dzīvniekiem, piederība savai zemei un tautai. Tās mūžu mūžos būs un paliks „Čučumuižas” galvenās vērtības, un mēs šo vēstījumu cenšamies ielikt katrā izrādē un filmā.”

Dina Kristīne Bitēna uzskata: “Aktierim, kurš strādā bērniem, visu mūžu jāspēj saglabāt sevī spēja brīnīties par visu. Vienmēr jāsaglabā sevī radošums, griba un spēja radīt ko jaunu, tostarp arī mājās, ikdienas dzīvē. Atvars jau smejas – viņš saka, tikko kā nāk Ziemassvētki un veikalos parādās lampiņas, tā es, ejot pa veikalu un redzot visus tos rotājumus, nevaru noslēpt priecīgu smaidu. Un man atsmaida pretī. Fantastiski! Es varu priecāties par mantiņām, spīgulīšiem un rūķīšiem, tāpat kā bērni priecājas. Es pat multenīti skatoties varu apraudāties.

Uz savas palodzes esmu izveidojusi Ziemassvētku pasaku pilsētiņu. Katru gadu mums parādās jaunas mantiņas, un mana ģimene jau zina, ka man ir jādāvina Ziemassvētku mājiņas, kaķīši, rūķīši un gaismiņas. Tās ir vienas no dāvanām, kas mani vienmēr iepriecinās. Ziemassvētku pilsētiņa aug augumā. Palodze man ir visnotaļ gara un plata, un šobrīd ar organisko stiklu diezgan veiksmīgi norobežota no maniem kaķīšiem, jo pagājušajā gadā viņi ļoti mīlēja gulēt tajā pilsētiņā. Vēl tur ir vieta vismaz trim Ziemassvētku mājiņām, bet ir arī otra palodze un trešā… Tā ka drīz šajos skaistajos svētkos mājiņas un pilsētiņas būs uz visām palodzēm. Ziemassvētku laikā mums visa māja ir tāda kā uzburta pasaka.”

Sarunas nobeigumā Dina Kristīne Bitēna piebilst: „Es gribētu novēlēt, lai mēs spētu mūsu dzīvē, darbos un attiecībās nepieļaut paviršību. Lai mēs nepazaudētu viens otru virtuālajā pasaulē. Lai esam klātesoši saviem mīļajiem. Lai svētkiem ir svētku smarža un garša. Un brīnuma gaidas! Daudziem nav noslēpums, ka Atvars šobrīd cīnās ar smagu slimību, un mums abiem šobrīd ir vajadzīga liela ticība brīnumam. Visi, kas mūs mīl, spēj šim brīnumam palīdzēt piepildīties.”

P.S. Kad raksts jau bija gatavs un saskaņots, piezvanīja Dina Kristīne un bilda, ka intervijas laikā viņai esot piemirsies pateikt, ka pērn abi ar Atvaru nosvinējuši 40 gadu kāzu jubileju jeb rubīna kāzas. No sirds sveicam un novēlam vēl daudzus jo daudzus gadus būt gan pašiem kopā un sagaidīt ne vienu vien apaļu kāzu jubileju, gan arī būt kopā ar „Čučumuižu” un priecēt ikvienu – gan mazu, gan lielu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.