Larisa Mondrusa

CILVĒKSTĀSTS. Larisa Mondrusa: Vienmēr visiem centāmies stāstīt, ka mēs esam latvieši! 90

„Svešā zemē stādu rozes, plūcu sārtās magones. Sen ir aizmirsusies dziesma, dziesma – tā no dzimtenes…” /Uldis Grasis/

Reklāma
Reklāma
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 3
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls 3
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
Lasīt citas ziņas

Gan šī, gan vēl citas melodijas pieder vienai no iemīļotākajām pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu dziedātājām – populārās mūzikas izpildītājai Larisai Mondrusai. Šie ieraksti teju pirms pusgadsimta atceļoja līdz Latvijai no Rietumiem, līdzīgi kā citu trimdas latviešu skaņuplates. Un joprojām ir paaudze, kurai viņas izpildītās dziesmas ir labā atmiņā.

Pagājušais gads Larisas Mondrusas dzīvē bijis īpašs – nosvinētas vairākas jubilejas, tajā skaitā viņas 80. dzimšanas diena. Savukārt februārī vairākās koncertzālēs skanēs šai viņas nozīmīgajai jubilejai veltītie koncerti. Pati Mondrusas kundze, kas vēlas, lai viņu uzrunā vienkārši par Larisu, uz šiem koncertiem gan neieradīsies, taču savu sveicienu klausītājiem būs atsūtījusi. Lai aprunātos ar jubilāri, LA.LV bija ekskluzīva iespēja sazvanīt viņu savās mājās Minhenē.

Raibais dzīves gājums

CITI ŠOBRĪD LASA

Larisas Mondrusas dzīve bijusi raibu un lielu pārmaiņu pilna. Viņa dzimusi 1943. gada 15. novembrī Latvijas ebreju izcelsmes ģimenē bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā Kazahstānas pilsētā Džambulā, kas tagad zināma kā Taraza. Pēc kara vecāki ar atvasi atgriezās Latvijā. Te Larisa absolvēja skolu, kā arī strauji un spilgti uzsāka estrādes dziedātājas karjeru.

Meitenei bija vēl tikai 18 gadu, kad viņa kļuva par slavenā Rīgas estrādes orķestra jeb REO vadošo solisti. Ar dziesmām „Zilie lini” („Синий лён”) un „Latgalei” („Озерный край”) Larisa Mondrusa 1968. gadā kļuva par pirmo Raimonda Paula mūzikas interpreti krievvalodīgajā auditorijā.

Larisas Mondrusas vārdu un balsi iepazina arī ārpus Latvijas PSR robežām. Televīzijas konkursā „Zilā uguntiņa” viņas izpildītā un komponistes Elgas Īgenbergas sarakstītā dziesma „Mūs gaida zvaigznes” („Нас звезды ждут”, latviski – „Nakts melodija”) ieguva lielu atzinību, padarot dziedātāju pat par pirmā lieluma zvaigzni Padomju Savienībā.

Tomēr dzīve un karjera būtiski mainījās 1973. gadā, kad viņa kopā ar savu vīru, kādreizējo REO vadītāju Egīlu Švarcu, emigrēja uz Rietumvāciju. Te viņa ierakstīja arī skaņuplates latviešu valodā, kuras, protams, slepus nonāca arī Latvijā. Drīz vien Larisa Mondrusa iemantoja lielu popularitāti arī vāciešu sirdīs, iedziedot dziesmas vācu valodā. Viņas skatuves vārds bija vienkārši Larissa.

Karjera gan ilgi neturpinājās, jo 1982. gadā pēc dēla Lorena piedzimšanas Larisa Mondrusa nolēma pielikt tai punktu. Tomēr periodiski viņa uzstājās atsevišķos koncertos vai sarīkojumos. Abi ar vīru Minhenē tolaik iegādājās apavu veikalu, kas ilgus gadus darbojās ļoti veiksmīgi.

Apaļu jubileju gads

Larisa sarunas sākumā uzreiz akcentē to, ka pagājušais bijis daudzu zīmīgu jubileju gads – svinēta ne vien pašas 80. dzimšanas diena un vīra Egīla 88. dzimšanas diena, bet arī abu dimanta kāzas jeb 60 kopābūšanas gadi. „Teikšu, kā ir – mēs ar Egīlu esam tiešām nevis divi cilvēki, bet viena persona,” uzsver Larisa Mondrusa. Savukārt viņu mazbērniem – dvīņiem Laurai un Emīlam – aprīlī palika astoņi gadi. „Viss pagājušais gads mums bija vienā svinēšanā,” Larisa Mondrusa turpina. „Tiesa gan: ja agrāk svinības patika rīkot plašāk, tad tagad priekšroku dodam dzimšanas dienas atzīmēt ģimenes lokā – mājīgāk un klusāk.” Esot bijusi vēl kāda zīmīga jubileja – tieši pirms 50 gadiem abi ar Egīlu pārcēlušies uz dzīvi Vācijā.

Reklāma
Reklāma

Savukārt šis 2024. gads dziedātājas dzīvē sācies mierīgi. Abi ar vīru vienmēr piedomā par to, lai viss arī turpmāk ritētu pareizi un pozitīvi: „Mūsu dzīvēs nekas slikts nav noticis, un tā ir liela dāvana. Par to mēs ļoti priecājamies, ka mums dzīve ripo tāpat kā līdz šim. Tagad mēs gaidām pavasari, lai dotos uz Itāliju – smaidīt un baudīt dzīvi!”

Vēlēšanās redzēt to pasauli, par kuru slepus dzirdēja radio

Atļauju izceļot no PSRS Larisa un Egīls saņēma 1973. gadā. Jāpiebilst, ka pie šādas iespējas tika retais. Nokļūšana “dzelzs priekškara” otrajā pusē uz palikšanu bija kā iespēja beidzot elpot pilnīgi brīvi: „Mēs aizbraucām no Padomju Savienības ne tikai politisku motīvu dēļ, bet arī tāpēc, ka abi kā jauni cilvēki ļoti gribējām redzēt pasauli. To pasauli, par kuru slepeni klausījāmies „Amerikas balss” radio pārraidēs no Zviedrijas un citām valstīm. Īpaši mūziku. Mūs tas ļoti fascinēja. Mēs neticējām tām muļķībām, kuras mums centās iegalvot, ka „dižajā” Padomju Savienībā ir labākā dzīve pasaulē. Tik ļoti vēlējāmies redzēt īsto pasauli savām acīm. Tā, lai mēs varētu domāt pavisam brīvi.”

Pēc nokļūšanas Rietumvācijā pāris beidzot varēja ar pilnu krūti izbaudīt īstās brīvības dvesmu. Abi daudz ceļoja pa visu pasauli: „Bija tāds laiks, kad mani regulāri aicināja dziedāt uz kruīza kuģa. Vīrs man bija vienmēr līdzi, jo drīkstēju ņemt vēl vienu, par kura ceļojumu nevajadzēja maksāt. Tā es varēju apvienot trīs vienā: dziedāt, saņemt par to atlīdzību, vienlaikus arī iepazīt plašo pasauli. Šī vēlēšanās būt ziņkārīgiem un visu redzēt pašu acīm – tā mums ar Egīlu ir arvien dzīva.”

Baudīt sauli un jūru Itālijā

Dziedātāja atklāj, ka viņai un vīram Itālijā pieder neliela vasarnīca – tā atrodas 70 kilometru attālumā no Venēcijas. Uz savu mazo, mīļo vietiņu abi atkal dosies šopavasar: „Šī vieta mums ir vismīļākā, jo tur ir jūra. Tā ir mazliet siltāka nekā Latvijā. Kad biju mazs bērns, es daudz laika pavadīju Jūrmalā – gandrīz visas vasaras. Tiklīdz skolas gads beidzās, tā mēs ar brāli un vecākiem devāmies uz Jūrmalu, kur kādā mājā īrējām istabiņu.”

Uz jautājumu, ar ko abi dodas uz Itāliju, Larisa Mondrusa atbild: „Ceļojam ar auto, darām to bieži. Tā arī mūsu dzīve vienmēr ir jaukāka un interesantāka, ne tikai dzīvojot Grīnvaldē. Itālijā praktiski pavadām visu vasaru, un mums tas ļoti patīk!”

Atpazīstamība deva iespēju tikt pie autovadītāja apliecības

Larisai Mondrusai ļoti patīk braukt ar automašīnu. Pat tagad, 80 gadu vecumā, viņa nebaidās sēdēt pie stūres pat uz lielajām ātrgaitas šosejām. Larisa neslēpj, ka, dzīvojot Padomju Savienībā, savulaik šajā plašajā valstī bija viena no pirmajām sievietēm, kura tika pie autovadītāja apliecības. „Toreiz es biju vēl pavisam jauniņa,” atceras Larisa Mondrusa. „Tajā laikā mēs dzīvojām Maskavā. Tieši mans vīrs bija tas, kurš teica – tev tagad ir jātiek pie tiesībām!

Teikšu godīgi – tiesības es dabūju pilnīgi par blatu tikai tāpēc vien, ka esmu Larisa Mondrusa! Kad gāju kārtot tiesības, milicis man iedeva aizpildīt lapu ar jautājumiem, un man vajadzīgās vietās bija jāievelk krustiņi. Izdomāt pareizās atbildes uz jautājumiem man likās pārāk sarežģīti. Kolīdz milicis redzēja, ka krustiņus grasos ievilkt nepareizās vietās, viņš man teica, lai es labi padomājot. Tā arī veiksmīgi tiku pie tiesībām.

Ziniet, man vienmēr ir ļoti paticis vadīt automašīnu. Es vispār dzīvoju ar sajūtām, ka gribu būt tāda pati kā Egīls – stipra, ar pilnvērtības sajūtu. Tāpēc es joprojām nebaidos sēsties pie stūres un braukt.”

Mīlestība mūža garumā

Nodzīvot 60 gadus kopā, līdzās viens otram praktiski visu mūžu, ir ļoti liela dāvana. Kāda ir Larisas un Egīla laimes atslēga? Kā viens no galvenajiem faktoriem ir tas, ka abi saistīti ar mūziku: „Kad atnācu uz REO, man bija tikai 18 gadu, biju vēl pavisam jauna meitenīte no skolas. Jā, Egīls ir tomēr astoņus gadus vecāks par mani, turklāt jau bija kļuvis par REO diriģentu, absolvējis konservatoriju, talantīgs un gudrs cilvēks, kurš daudz zināja par mūziku, politiku, ģeogrāfiju. Es no viņa ļoti daudz mācījos. Domāju, ka radošais moments bija tas liktenīgais, kas mūs vienoja. Vienmēr, kad gāju uz skatuves un dziedāju, tad Egīls pārņēma visu pārējo, kas bija saistīts ar organizāciju un citiem jautājumiem. Tur es nekad neiejaucos, jo allaž zināju, ka viņš izdarīs man visu to labāko. Savukārt es vienmēr esmu mēģinājusi sekot viņa piemēram. Tā mēs arī mācījām savam dēlam, cik tas ir ļoti svarīgi – vienotība ģimenē.”

Larisa stāsta, ka savulaik viņas māte allaž uzsvērusi ģimenes kā lielākās dzīves vērtības nozīmi. Arī līdzcilvēki Larisai palikuši labās atmiņās: „Neskatoties uz to, ka politika PSRS nebija godīga, skolotāji visi bija ļoti jauki cilvēki un ar lielu apziņu veica savu skološanas darbu. Politikai toreiz neviens nekad neskārās klāt. Cilvēkiem bija ļoti svarīgi būt godīgiem vispār vienam pret otru un savstarpēji izlīdzēt.”

Attieksme no vāciešiem un sirsnība trimdas latviešu kopienās

Taču pēc nonākšanas Rietumvācijā abiem ar vīru nācās uz savas ādas izjust pat nievājošu attieksmi no vāciešu puses: „Pirmajos koncertos Vācijā viņi vienmēr teica, ka visi cilvēki, kuri nāk no PSRS, ir krievi. Mūs šausmīgi aizvainoja šī apbižošana, jo mēs negribējām, ka mūs sauc par krieviem. Vienmēr centāmies stāstīt, ka mēs esam latvieši! Neviens mūsos īsti negribēja ieklausīties, līdz Egīlam reiz ienāca prātā spilgta ideja. Viens no producentiem sacerēja tekstu dziesmai, un Egīls sarakstīja mūziku, nosaukums bija „Katrs JAUKS latvietis ņem latvieti par sievu”. Es pirmoreiz šo dziesmu izpildīju tieši Vācijas galvenajā televīzijā kopā ar Ivanu Rebrovu. Viņš bija vācietis, bet dziedāja arī dziesmas krievu valodā. Kad šo mūsu kopīgi izpildīto dziesmu noklausījās paši vācieši, viņi uzreiz saprata, ka Latvija tomēr ir valsts, tikai to „apēdusi” PSRS tirānija.”

Vēlāk sekoja pirmie koncerti ārzemēs, uzstājoties latviešu sarīkojumos. Tie arī bija koncerti ar dziesmām, tikai latviešu valodā: „Man par šiem koncertiem ir brīnišķīgas atmiņas. Visas latviešu biedrības, kas rīkoja koncertus Austrālijā, Amerikā, Kanādā, Anglijā un Zviedrijā, mūs uzņēma sirsnīgi un vienlaikus arī palīdzēja viens otram. Iedomājieties, uz koncertiem latvieši nesa speķa pīrādziņus un pat šķovētus kāpostus! Tie bija īsti svētki.”

Dziedātāja akcentē, ka trimdas latviešiem līdz pat šai dienai ir ļoti svarīgi tautieši ne vien pasaulē, bet arī tie, kas dzīvo Latvijā: „Arī es tomēr esmu bijusi kā trimdas latviete. Es gan neesmu dzimusi svešā zemē, bet atstāju Latviju tālajā 1973. gadā. Toreiz neviens nedomāja, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva. Taču mēs ar Egīlu, tāpat kā vairums trimdas latviešu, uz to cerējām. Tagad es varu teikt vienu: ticēt tam labākajam, tas bija neticami stipri. To pašu es vēlētos teikt ukraiņiem, ka viņiem ir stipri jātic, lai viņi kādreiz atkal būtu tikpat brīvi kā Latvija, Lietuva un Igaunija!”

Dzied dažādās valodās, lai gan daudzās nezina ne vārda

Larisai Mondrusai piemita ne vien šarms un lieliska balss, bet arī spēja dziedāt dažādās svešvalodās, daudzās no tām pat nezinot ne vārda. Taču izdziedāja tā, it kā šīs valodas pārvaldītu: „Man ir ļoti laimējies, ka bērnībā ļoti patika dziedāt dažādās valodās, ne tikai latviešu un krievu. Mācījos Rīgas 22. vidusskolā, kas bija pilnīga krievu plūsmas izglītības iestāde. It kā dzīvoju starp latviešiem, apmeklēju latviešu bērnudārzu un ar latviešu valodu man nebija nekādu grūtību, taču nokļuvu krievu skolā. Man bija ļoti laba skolotāja, taču pārējie klasesbiedri nemīlēja latviešu valodu. To es jau toreiz skaidri sapratu, cik netaisnīgi pret mums rīkojās.

Ļoti viegli iemācījos dziedāt svešvalodās, piemēram, angļu, vācu, itāļu, bulgāru, poļu un citās valodās. Jāatceras, ka tolaik PSRS bija aizliegts dziedāt angļu valodā! Taču man bija Frenka Sinatras un Barbaras Streizandes ieraksti, es bez tiem nespēju dzīvot. Šie abi izpildītāji bija mani elki un kolosāls piemērs, no kā ņemt vislabāko un pareizi dziedāt tā, lai tas skanētu kā individualitātei, nevis padomju dziedātājas stilā.”

Larisas Mondrusas potenciālu drīz vien ievēroja arī Vācijas producenti un ierakstu kompānijas. Larisa vairākkārt bija uzstājusies televīzijā, viņu redzēja visa Vācija. Speciāli viņai tika sarakstītas dziesmas vācu valodā. Taču amizanti ir tas, ka sākotnēji Larisa nemaz īsti neprata šo valodu: „Kad es šodien klausos dziesmas vācu valodā, pie sevis nodomāju, kā es vispār varēju tā dziedāt. Tolaik mēs taču vēl nesapratām gandrīz nevienu vārdu!”

Kad abi ar Egīlu nokļuva Vācijā, sākotnēji prātoja, ko iesākt un kam vispār teikt, ka Larisa ir dziedātāja: „Man līdzi bija tikai dziesmas, mana balss un ieraksts no Austrumvācijas televīzijas… Taču iespēja radās. Tā bija „Polydor” ierakstu kompānija, kas ar mani parakstīja līgumu tikai tāpēc vien, ka noklausījās manu dziedātprasmi un novērtēja izskatu. Vēl Egīlam bija jāpiesēžas pie klavierēm, bet man jānodzied kāda dziesma vācu valodā. Tad viņi teici: „Ziniet, jums ir savs stils un elegance, jūs esat tiešām dziedātāja ar vārdu. Un mēs ticam, ka esat bijusi PSRS pazīstama māksliniece. Tā tas viss arī sākās. Man vairs nebija nekādu grūtību iekļūt Vācijas televīzijā un uzstāties daudzās pārraidēs. Tagad daudz ko no tā visa var noskatīties internetā. Redzēsiet, cik man bija interesanta un bagāta dziedātājas dzīve!”

Labas veselības pamatā – būt visu laiku kustībā

80 gadi Larisai un 88 Egīlam ir cienījams vecums. Jautāta par labās veselības recepti, viņa tūdaļ uzsver abu kopīgu nerimstošo vēlmi būt nemitīgā kustībā. Maltītes gan vairs neietur tik bieži kā senāk. Pašlaik Larisa ir tā, kas iepērkas un gatavo pusdienas. „Mūsu dienaskārtībā ir brokastis un pusdienas – tikai divas ēdienreizes,” viņa saka. „Mēs pusdienojam diezgan vēlu – laikā starp diviem un trijiem pēc Vācijas laika. Ja reizēm vakarā vēl kaut ko gribas, tad paņemam kādu jogurtu vai ko citu vieglu. Vakariņas pie mums ir tikai tad, kad ciemojas mazbērni. Tiesa, mēs paši tās neēdam. Varbūt arī tāpēc mums vieglāk ir būt visu laiku kustībā – gan ejot, gan rosoties mājas solī. Mazāk ēdot, paši arī jūtamies fiziski labāk.”

Par spīti cienījamajam vecumam, Larisa lepni uzsver, ka nevēlas aicināt kādu palīgu, kas palīdzētu tīrīt māju un veikt citus darbus. „Mājās visu daru tikai un vienīgi es pati,” viņa atzīstas. „Man nepatīk, ja kāds svešs cilvēks rosās manās mājās. Tad man ir vienmēr tāda sajūta, ka neviens nevar mājas darbus padarīt labāk par mani. Man tomēr patīk pašai redzēt visu, ko esmu izdarījusi. Izņēmums bija laiks, kad 20 gadus vadīju mūsu apavu veikalu – tad gan reizi nedēļā pie manis nāca itāliete.”

Izrādās, Švarcu ģimenē latviešiem tik ierastā zupa tiek gatavota reti. Pati Larisa smejoties teic, ka esot galīgi izlepuši: „Mēs ļoti daudz ēdam zivis – tās pērku tikai pilnīgi svaigas. Turklāt zivis ir viegli un ātri pagatavojamas. Starp citu, Egīls ir tāds tipiskais latvietis, kurš pieradis ēst pārsvarā kartupeļus un dažādos veidos pagatavotus dārzeņus.” Larisa pati sevi nekautrējas uzslavēt, sakot: „Es vispār esmu tāda diezgan šiverīga un arī gudra, lai varu un drīkstu mazliet mazāk laika pavadīt ķēķī. Ja, piemēram, gatavoju kādu cepeti, tad esmu iemanījusies to darīt tā, ka cepeškrāsns nekad nepaliek netīra.”

Saviļņota par jubilejas koncertiem Latvijā

Jau drīzumā Latvijā izskanēs Larisas Mondrusas 80 gadu jubilejai veltīti koncerti. Uzzinot par šādu ieceri, dziedātāja jutusies ļoti saviļņota: „Es tiešām biju ļoti pārsteigta, jo man šķiet, katrai personībai un zvaigznei kādreiz pienāk tas laiks, kad ir jāatstāj skatuve. Un tas ir jādara tad, kad esi vēl līdzīgs cilvēkam. Lai citi tevi atceras vēl pilnbriedā, nevis kā večiņu dziļā vecumā. Biju pārliecināta, ka ir jau pagājuši 20 gadi kopš maniem pēdējiem koncertiem un viss ir noslēdzies. Tāpēc tiešām biju ļoti saviļņota par to, ka manas dziesmas arvien atceras un reizēm pat dzirdamas radio. Pie sevis vēlāk nodomāju, cik tas ir jauki – manis ierakstītās dziesmas dzīvo un dzīvos arī tālāk. Ar šiem koncertiem, kas no 10. līdz 17. februārim izskanēs Ogres novada kultūras centrā, Liepājas Latviešu biedrības namā un VEF Kultūras pilī, tās iegūs jaunu elpu un dzīvi. Turklāt jaunie dziedātāji – tādi kā Andris Ērglis, Ieva Sutugova, kā arī par leģendu jau kļuvušie Lorija Vuda-Cinkusa un Uģis Roze pieliek dziesmu vārdiem un mūzikai vispār jau savu dvēseli. Es saprotu un pieņemu, ka tagad manas dziesmas skanēs pavisam savādāk nekā tad, kad es tās dziedāju. Par to es ļoti priecājos.”

Sarunas nobeigumā Larisa Mondrusa vēl piebilst, ka viņa noteikti grib Latvijai, šai zilo ezeru zemei, nodot sirsnīgus sveicienus!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.