VIDEO. Žurnāliste Inese Supe atklāti par savu nopietno slimību: “Es neesmu gatava mirt, man vēl daudziem cilvēkiem ir jāpalīdz” 0
Linda Tunte

Jau labu laiku Inese Supe vairs nav tikai televīzijas seja vien, viņa ir arī svarīga un interesanta daļa no LA.LV komandas, gatavojot rakstus par dažādām tēmām, bet lielākoties par dzīves netaisnībām. Šoreiz ir sajūta, ka tādu piedzīvojusi viņa pati…

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Astrologa pareģojums: Ukrainas kara beigu laikam ir divi varianti 6
Pirmā partija ir klāt! Tūkstošiem lēto, Ķīnā ražoto, elektroauto ar milzu kuģi pietauvoti Eiropā 119
VIDEO. Amerikāniete nosauc lietas, kas viņu šokēja, pārceļoties uz Latviju, un uzskaita, ko amerikāņiem būtu jāmācās no mums 1
Lasīt citas ziņas

Medijos jau iepriekš izskanēja ziņa, ka ar Ineses veselību kaut kas īsti nav kārtībā, taču viņa pati to sākotnēji nevēlējās plašāk komentēt, nevēloties saņemt žēlošanu vai jebkādus pārmetumus, ka viņa vēlas publicitāti, jo tā nav.

Arī šobrīd runāt par to vēl nav viegli. Kad vakara “WhatsApp” sarakstē izsaku viņai komplimentu, ka apbrīnoju viņas spēku, cīnoties ar slimību, viņa atbild: “Man ir bail.” Kad viņa atsūta video ar savu vēstījumu, apraudamies mēs abas, bet ir arī skaidrs, ka par šādām tēmām ir jārunā. Jo šis var būt atgādinājums arī citiem, ka par savu veselību ir jārūpējas laikus.

Pirmās aizdomas

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas bija šovasar. Karstais jūlijs un dzīve 9.stāvu ēkā kā cepeškrāsnī. Devusies dušā atveldzēties, Inese pamanījusi, ka ar vienu viņas krūti kaut kas nav īsti labi – tai ir dīvainas krāsas pleķis, tāds kā iekaisums. Stāvējusi un pētījusi.

“Nodomāju, ka laikam būs jāaiziet pie ģimenes ārstes. Sakaunējos par visām reizēm, kad biju saņēmusi uzaicinājumus uz valsts apmaksātām pārbaudēm, bet ignorēju tās, jo nešķita svarīgas. Man vienmēr svarīgāk ir pie ārstiem aizvest bērnus, bet pati?”

Arī jūlijā reakcija nav sekojusi uzreiz. Sākumā Inese nolēmusi padzert zāles, pasmērēt krūti ar kādu iedarbīgu smēri. Gan jau pāries. Bet nepārgāja. Paralēli vēl pārcelšanās uz jaunu mājokli, kas atkal domas novirzīja citur, bet tomēr dīvainā sajūta krūtī nepazudusi.

Tā nolēmusi doties pie savas lieliskās ģimenes ārstes, kurai esot īpašs talants arī ne tik labas ziņas pasniegt tā, lai cilvēkiem nesāktos panika.

Garā ceļa sākums

“Ārste apčamdīja un paziņoja, ka krūtī ir bumbulis, taču uzreiz arī mierināja, ka mums ir laba medicīna, ka viss būs labi. Pēc tam sākās viss pēc kārtas – ginekologs, mamogrāfija utt. Pie sevis visu laiku domāju, ka būs labi. Labākais brīdis bija, kad nonācu Stradiņa slimnīcas Krūts veselības centrā [Red. – oficiāli gan to sauc par Krūts slimību centru, taču Ineses apzīmējums arī man patīk labāk]. Tiku pie brīnišķīga ārsta, tika veiktas visas pārbaudes, reizēm komunicējām arī ārpus viņa darbalaika,” stāsta Inese.

Sācies garais ceļš – ultrasonogrāfija, biopsija, analīzes, magnētiskā rezonanse. Te arī viņa galu galā uzzinājusi diagnozi, par ko jau iepriekš nojautusi, – agresīva krūts vēža forma.

Reklāma
Reklāma

Inese šo slimību ir mantojusi – tā ir viņas ģenētikā no tēva puses: “Dakteris man to visu izstāstīja, arī to, ka šī slimība man būtībā ir neizbēgama. Mana uztvere tajā brīdī nebija nekāda, jo negribas taču dzirdēt, ka es varu nomirt. Mani sola izārstēt. Manā organismā nav šūnu, kas palīdzētu pašas pret šo visu cīnīties.”

Inesei ir nozīmētas 8 ķīmijas terapijas – reizi 3 nedēļās. Viena jau ir aiz muguras, otrā sāksies šonedēļ. Tā ir agresīva ārstēšanas metode, kas jāpielieto, ja slimība ir iedzimta, jo tā palīdz apkarot arī vēža šūnas, kas varētu būt arī citos orgānos. Pēc tam sekos operācijas krūtīm, to vietā tiks ievietoti silikona implanti.

Ir grūti koncentrēties

Šobrīd Inesei pēc 1 terapijas reizes esot grūtības koncentrēties, ātrāk iestājas nogurums. Ar katru nākamo ķīmijterapiju pašsajūta kļūšot sliktāka. Nesen sākuši izkrist mati.

“Cenšos turpināt strādāt, jo tas man palīdz novērst domas, taču bieži jau no rīta pamostos nogurusi. Man ir paveicies ar kolēģiem raidījumā “4.studija”. Viņi ir lieliski! Un viņi zina, ka man nepatīk žēlošana. Grūtāk ir naktīs, jo tad domas traucē aizmigt. Atnāku no darba, pagatavoju vakariņas, izvedu suni, pavadu laiku ar bērniem – pa dienu nav daudz laika domām.”

Inese ilgi nevarēja saņemties šo ziņu izstāstīt bērniem. Kad jautāju, vai šobrīd viņa to ir izdarījusi, atbilde ir apstiprinoša.

“Pirmajai izstāstīju audžumeitai – viņai ir 17 gadi, un es viņai ļoti uzticos. Man bija grūti to no viņas noslēpt, jo viņa jautāja, kā man gāja pie ārsta. Visu mājupceļu biju noraudājusi, tāpēc domāju, ka mājās spēšu saņemties un bērniem neko neizrādīt. Atbildēju viņai, ka vēl nezinu diagnozi, taču uzreiz sāku raudāt. Nācās izstāstīt. Pēc tam raudājām abas. Dēlam, kuram ir jau 20 gadi un kurš dzīvo atsevišķi, biju nolēmusi nestāstīt, jo viņš šogad zaudēja tēvu. Gribēju viņu pasargāt, likās, ka tikšu pati galā, tomēr kādā brīdī izstāstīju arī viņam. Un arī savai mammai, kurai negribēju stāstīt. Tagad tuvākie zina. Mamma pieskata jaunāko meitiņu, kamēr man ir ķīmijterapija. Dēls ir pārcēlies atpakaļ pie manis. Tas ļoti palīdz – tā doma, ka visi mani bērni ir mājās.”

Kamēr neesot ar šo slimību saskārusies, Inese pat neesot nojautusi, cik daudz nianšu tajā visā ir. “Es dalos ar stāstu, jo man patiktu, ja arī citi dalītos, jo ir tik daudz nezināmā. Piemēram, nevarēju pat nojaust, ka pēc ķīmijterapijas nav vēlams dzert gāzētu minerālūdeni vai ka seja paliek sarkana kā tomāts. Tas pēc dažām dienām pāriet. Esmu “WhatsApp” grupā, kurā ir vēl vairāki desmiti cilvēku ar šādu pašu diagnozi. Man tas ļoti palīdz.”

Kā varam palīdzēt?

Inese ir sabiedrībā pazīstama, ziņas izplatās ātri, daudzi jautājot, kā viņai var palīdzēt. Saņemti arī neskaitāmi iedvesmojoši un labi vārdi. Inese saka paldies visiem un viņai ir arī atbilde tiem, kas vaicā, kā varētu palīdzēt.

“Jūs mani visvairāk iepriecināsiet, ja laikus rūpēsieties par savu veselību. Manā ietekmē jau daudzi tuvākie ir devušies uz pārbaudēm. Neignorējiet paziņojumus, ka laiks doties uz pārbaudēm! Tās aizņem pusstundu no dzīves, taču ļauj laicīgāk pamanīt kādas problēmas. Es pati varēju rīkoties ātrāk…”

Nāk dažādas domas

Jautāju Inesei, no kurienes viņa ņem spēku. Pirmkārt, to dodot bērni. Jā, tā ir standarta atbilde, taču iepriekš Inese strādājusi ļoti daudz, brīžiem jutusies kā naudas pelnīšanas kombains, jo bijis svarīgi, lai bērniem viss ir, lai ir ko ēst, lai ir apģērbs, lai ir ērts mājoklis – darbs dzinis darbu. Tikai tagad aizdomājusies, ka īsti nav bijis laika būt mammai pa īstam. Tagad reizē ar diagnozi pamainījusies laika plānošana un pēkšņi vakaros atrodoties laiks arī jaunākajai meitiņai izlasīt pasaku.

“Man gribas to vēzi uzvarēt ne tikai sevis dēļ, bet arī par savu māsu! Viņa nomira 45 gadu vecumā. Viņu vairs nevarēja glābt. Es gribu mums abām pierādīt, ka šo cīņu ir iespējams uzvarēt. Tāda ir tā mūsu ģenētika, kuru esmu stingri apņēmusies uzvarēt.”

Inese ir Inese. Viņa visur atradīs arī ko pozitīvu. Arī šajā brīdī viņa jau ir aizdomājusies par vairākiem ieguvumiem. Piemēram, iegādājusies vairākas skaistas cepures brīdim, kad mati būs izkrituši.

“Nāk dažādas domas: kāpēc tieši man, kāpēc viss notiek tik ilgi, kāpēc vajadzīgas tās ķīmijas… Bet viss jau notiek pakāpeniski. Esmu ļoti pateicīga, ka esmu nonākusi tik labu ārstu rokās. Viņi strādā no sirds. Jāsaka gan, ka man vēl līdz galam nav apziņas, ka man ir nopietna saslimšana. Man nekas nesāp. Kā teica ārsts, tāds tas vēzis ir. Ieperinās, attīstās, tā mērķis ir iznīcināt. Kā ļauns riebeklis, kuru nemaz nejūtu, vienkārši dzīvoju, kamēr tas no iekšpuses gremdē nost.

Bet viss jau nav tik slikti vien. Esmu nopirkusi vairākas cepures, arī dažas parūkas. Beidzot varēšu pamēģināt, kā man piestāv afro lokas. Pagaidām mans svars nekrītas, jo apetīte ir laba, bet gan jau arī tas kādā brīdī mainīsies, būšu slaidāka. Un vispār –

es iegūšu jaunas, skaistas, tvirtas krūtis, kas man tādas būs arī vecumdienās. Es kustos vairāk, ēdu veselīgāk. Esmu ierobežojusi personu loku, ar ko ikdienā komunicēju – palikuši svarīgākie. Un vairāk veltu laiku bērniem. Re, cik daudz plusu šajā situācijā! Es neesmu gatava mirt, man vēl daudziem cilvēkiem ir jāpalīdz.”

P.S. Kad iedodu Inesei pārskatīt šo rakstu, viņa lūdz pievienot nelielu, bet svarīgu papildinājumu: “Es gribētu pateikt paldies visiem, kas par mani piedomā, kas mani ārstē, un mammai, kura ir liels, emocionāls balsts, lai arī viņai šis ir jāiet cauri otro reizi. Un es varu iedomāties, kā viņa jūtas, jo vienu bērnu vēzis viņai jau ir atņēmis.”

SAISTĪTIE RAKSTI
Viltus referendumi, viltus procedūras… Procesi Moldovā atgādina Krievijas-Ukrainas konflikta sākumu
TV24
Ukrainas militārais analītiķis: Baltijas valstu robežas noteikti jāpārveido par aizsardzības līniju
VIDEO. Amerikāniete nosauc lietas, kas viņu šokēja, pārceļoties uz Latviju, un uzskaita, ko amerikāņiem būtu jāmācās no mums
Kokteilis
Optiskās ilūzijas tests: pasakiet, ko pamanījāt pirmo, un uzziniet, kādu pirmo iespaidu par sevi radāt