Foto: SHUTTERSTOCK

Kāpēc radies stereotips, ka čukči kā tauta ir atpalikuši un aprobežoti? Čukču varonīgā pagātne – viņi bija tas pats, kas mongoļi vai vikingi 74

Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Ķermeņa valodas eksperte analizē Putina 29.februāra uzrunu: Sejā parādījās dažādās sāpju vai nožēlas mīmikas
Viņi piepildīs savus draudus: Hodžess nosauc iespējamo termiņu, kad Putins varētu uzbrukt Baltijas valstīm 53
Gada ienākumu deklarāciju iesniegšana sagādā nepatīkamu pārsteigumu – vīrietis atklāj, ka parādā valstij vairāk nekā 3000 eiro 43
Lasīt citas ziņas

Pietiekami liela daļa cilvēku, kuri uzskata, ka čukči kā tauta ir atpalikuši un aprobežoti, laikam gan nespētu sakarīgi paskaidrot, kāpēc viņi domā tieši tā. Tostarp jau kopš pasena laika tīmekļa vietnes un žurnālu lappuses allaž kaut ko vēstī no sērijas “teļefona, teļefona – čukča eāst grib”. Savukārt vēstures fakti pauž, ka savulaik čukču karotāji bija visas Āzijas ziemeļaustrumu daļas apdzīvotāju lielākais bieds, nēsājuši izcilus ieročus un to aprīkojumu, bet viņu sniega kamanas jeb nartas manevrēšanas un bīstamības ziņā absolūti neatpalika no leģendārajiem seno romiešu kaujas ratiem…

Īstie cilvēki

Ja jau pieminētas anekdotes par čukčiem, tad ar vienu tādu arī sāksim…

CITI ŠOBRĪD LASA

Ķīnas vēstnieks ieradies Čukotkā un saka:

– Čukčas, padodieties! Mēs jums piesakām karu!

– Nē, nē – mēs pat nedomājam padoties!

– Ko jūs, traki esat, vai? Jūsējo te vispār ir tikai kādi nieka pieci simti, bet mūsējo, skat – jau pāri miljardam!

– Ai, ai, ai – daudz gan jūsējo… Un kur gan mēs jūs visus apglabāsim?…

Zēnus čukči gatavoja par karavīriem, no mazām dienām apmācot rīkoties ar ieročiem un ar nicinājumu skatīties acīs nāvei.
Foto: MARY EVANS PICTURE LIBRARY/SCANPIX

Iespējams, smieklīgi, bet čukču kareivji patiešām jau kopš senatnes uzskatīti par nopietniem un bīstamiem. Vēl vairāk – viņi allaž turējuši spriedzes pilnā trauksmē kaimiņos esošos korjakus, itelmeņus un jukagirus, bieži īstenojot straujus, efektīvus uzlidojumus un atņemot briežu ganāmpulkus, nolaupot un aizvedot līdzi verdzībā cilvēkus. No čukčiem krietni cietuši pat Amerikas eskimosi.

Čukči bijuši arī meistarīgi jūras braucēji, tāpēc regulāri veikuši patālus jūras sirojumus. Prāvās smailīšveida ādas laivās čukču vienības mierīgi pārcēlās pāri Beringa jūras šaurumam un negaidot uzbruka eskimosu apmetnēm. Pēc katras uzvaras čukču kareivis uz rokas labās delnas veicis atzīmi – tetovējumu: punktiņš par katru kaujā nogalināto pretinieku. Zināms, ka sekmīgākajiem čukču kareivjiem šo punktu bijis tik daudz, ka tie savijušies teju vai nepārtrauktā līnijā…

Čukču kareivis pilnā bruņojumā 19. gs. sākumā.
Foto: MARY EVANS PICTURE LIBRARY/SCANPIX

Jāpiebilst, šai tautai bija izkopts visnotaļ specifisks karavīra kults. Jau kopš agras bērnības – faktiski kopš piedzimšanas – zēnus gatavoja par karavīriem, trenējot acumirklīgu reakciju, prasmi bez kļūdīšanās šaut ar loku un – galvenais! – allaž bez bailēm un pat ar nicinājumu raudzīties tieši acīs nāvei.

Nostāsti vēstī, ka uzvarēts vai gūstā saņemts čukču karavīrs nekad nav lūdzis žēlastību, bet gan, gluži otrādi, mudinājis viņu iespējami ātrāk nogalināt. Tostarp pret jebkuru citu tautu čukči izturējušies nevis vienkārši augstprātīgi, bet svešos vispār nav uzskatījuši par cilvēkiem. Starp citu – par čukčiem viņus nodēvēja krievi, izveidojot šo vārdu no “čauču”, kas čukču valodā nozīmē “briežiem bagātais”. Bet viņi paši sevi dēvējuši par luoravetlaniem – “īstie cilvēki”.

Reklāma
Reklāma

Vārdu sakot, Beringa un Čukču jūras piekrastes apdzīvotājiem savulaik čukči bijuši faktiski tas pats, kas viduslaiku mongoļi un vikingi. Tieši tāpēc tad, kad arī tajās zemēs sāka spiesties iekšā krievi, lielākā daļa citu tautu vietējo iedzīvotāju pat itin labprāt pieņēma Krievijas impērijas pavalstniecību. Viņi cerēja, ka jaunie saimnieki spēs viņus pasargāt no allaž neizdzēšamas šausmas uzdzenošajiem čukčiem…

Beringa jūras šaurums starp Klusā okeāna ziemeļiem un Ziemeļu Ledus okeānu atdala Čukču pussalu Krievijas Tālajos Austrumos no Sjūarda pussalas Aļaskā.
Foto: SHUTTERSTOCK

Ar spēku un varu nesanāca

1641. gadā Kolimā ieradās kazaku atamana Semjona Dežņeva, kurš vēlāk nezin kāpēc kļuva slavens kā jaunu zemju pirmatklājējs, vienība un braši un legāli siroja jauniegūtajās teritorijās, ievācot no vietējiem iedzīvotājiem nodevas jeb jasaku. Vienā tādā ceļojumā viņa vadīto vienību ar pārpildītajiem pajūgiem pēkšņi ielenca kopskaitā vismaz 40 pilnībā nepazīstamu kareivju. Kazakiem bija tikai 15 bruņotu vīru, taču pārcilvēciskiem spēkiem izdevās atsisties un savāktās nodevas puslīdz laimīgi nogādāt Jakutskas cietoksnī. Tieši tā notikusi krievu iekarotāju pirmā tikšanās ar čukčiem, un tā iesācies karš, kas kopumā ilga vismaz 140 gadus, kurā, arī mūsdienu lielkrievu šovinisma propagandētājiem par lielu nepatiku, čukči… uzvarēja.

Semjons Dežņevs.
Foto: SHUTTERSTOCK

Tostarp vispār par tādas Čukču pussalas eksistēšanu krievi uzzināja tikai vēl pēc septiņiem gadiem. Aizvien vēl tas pats kazaku atamans Dežņevs 1652. gadā bija devies kārtējā jaunu teritoriju izpētes un apgūšanas ekspedīcijā, šoreiz ar kuģiem, taču kaut kur Čukotkas piekrastē cieta avāriju.

Krastā izcēlušies kazaki uzbūvēja pārziemošanas mītni pie Anadiras upes un šajā vietā ierīkoja un nostiprināja cietoksni, ko no visām pusēm ieskāva grūti pārvarama baļķu siena. Anadiras cietoksnī pavadīto gadu laikā krievu kazaki kopumā četras reizes devās pārgājienos nolūkā aplikt ar ja­saku čukčus un pievienot viņu zemes jau tolaik teju neaptveramajai Krievijas impērijai. Taču čukči allaž spēja izrādīt tik pārliecinošu pretestību, ka krievu iekarotāji vienmēr cieta būtiskus zaudējumus un bija spiesti kaunpilni mukt prom, tā arī neko nesalaupījuši.

Savukārt čukči ne tikai nepadevās, bet pamazām pārgāja arī pretuzbrukumos un nikni uzbruka krievu tirgotājiem un rūpniekiem, kā arī Krievijas pavalstniecību pieņēmušajiem jukagiriem un korjakiem. Iesākās ilgstošs un atklāts karš starp Čukotku un Krieviju.

1653. gadā vairākus simtus karavīru liels čukču karaspēks aplenca Ņižņekolimskas cietoksni. Uzbrukumu izdevās atvairīt, taču krieviem kārtējo reizi bija jācieš ievērojami zaudējumi. 1659. gadā krievi sapulcināja labi bruņotu kareivju un mednieku vienību, piepulcinot aptuveni 150 lielu jukagiru grupu un mēģinot uzsākt soda ekspedīciju Čukotkā.

Bet arī viņiem bija jābēg atpakaļ. Vēl vairāk – iecerētā soda vietā jau drīz pats Ņižņekolimskas cietoksnis atkal nokļuva aplenkumā, turklāt kazaku zaudējumi jau bija tik ievērojami, ka 1676. gadā dzīvi palikušie kolonisti vairs vispār knapi spēja tikai aizsargāt paši sava cietokšņa sienas, nerunājot par iespējām iziet ārpus tām un kaut ko laupīt vai iekasēt.

Tostarp čukči regulāri un secīgi iznīcināja vienu jukagiru ierīkoto apmetni pēc otras. 1679. gadā Ņižņekolimskas cietoksnī jau vispār bija palikuši tikai kopumā 10 krievu karavīri, kuri tur sēdēja gluži kā cietumā – bez barības un malkas, nespējot ne soli vispār spert ārpus baļķu sienām.

1688. gadā kādā naktī čukču karaspēks strauji uzbruka un rezultātā iznīcināja Anadiras cietoksni. Tikai 1692. gadā krievi spēja atkopties un savākties atbildes triecienam, ko paši atkal gribēja uzskatīt par soda eks­pedīciju. Kaut kas no tā daļēji esot arī izdevies, jo vismaz atskaitēs figurējot teicieni, ka “iznīcinātas 16 čukču jurtas”…

Visiem par lielu pārsteigumu

Čukči smailīšveida ādas laivā dodas uzbrukumā.
Foto: VIDA PRESS

Iespējams, visasiņainākā sadursme Čukotkā notika 1702. gada aprīlī. Lai aizsargātu jasaku maksājošās apkārtnes tautas, kārtējā karagājienā pret čukčiem devās labi bruņota kazaku vienība kopā ar pāris simtiem jukagiru un korjaku kareivju. Un kārtējo reizi čukči bija braši – viņi atbildēja pārliecinoši un satriecoši, lai gan šoreiz, arī paši ciešot prāvus dzīvā spēka zaudējumus, pēc kaujas metās bēgt.

Taču jau nākamajā dienā agresīvo kolonistu nometni pēkšņi ielenca kopumā aptuveni 3000 vīru liela čukču armija. Zaudējot lielāko daļu savu un sabiedroto kareivju, krieviem izdevās izmisīgi izrauties un bēgt uz Anadiras cietoksni, kur izdzīvojušie patvērās no vajātājiem.

Jau sen daudzus nodarbinājis jautājums – kur gan apslēpta tādas čukču tautas, kas nepazina dzelzi un bultu uzgaļus veidoja no kaula, varenības panākumu atslēga, kas ļāva tik pārsteidzoši ilgi turēties pretim krievu kareivju šautenēm un zobeniem? Pirmkārt, patiesībā čukču kareivji bija pat ļoti labi aizsargāti. Viņu bruņojumu droši var salīdzināt ar viduslaiku smago kareivju bruņām.

Čukču karavīra ķermeni sedza bieza roņa ādas un plakanu kaulu bruņas, bet muguru, galvu un rokas – koka vairogs ar pārvilktu ādu un gana sarežģītu siksnu sistēmu, kas atvērās un aizvērās gluži kā putna spārns.

Otrkārt, uguni spļaujošo šaujamieroču neesamību ar uzviju kompensēja precīzais un nekļūdīgais bultas šāviens no loka, jo jau kopš bērnības viņi bija ietrenēti teju vai līdz automātismam. Un, protams, savus bultu kaula uzgaļus viņi nekad neaizmirsa pamērcēt nāvējošā indē. Treškārt, vieglās un eleganti manevrējamās briežu vilktās nartas ne tikai padarīja apbrīnojami straujus viņu uzbrukumus, bet acumirklī varēja pārvērsties arī savdabīgos minicietokšņos.

Sevišķa apdraudējuma apstākļos karavīri saslēja nartas sev apkārt ciešā lokā, sasēja tās kopā un pārsedza ar izturīgām ādām. Un tādos improvizētos kaujas lauka cietokšņos čukči spēja ilgstoši izturēt faktiski jebkuru uzbrukumu un tostarp dot arī pienācīgu pretsparu.

Vēlreiz ar uguni un zobenu

1727. gadā Čukotkas problēmai beidzot nopietnu vērību pievērsa arī Krievijas impērijas Senāts. Nepakļāvīgo čukču apspiešanai uz Anadiras cietoksni nosūtīja 400 kareivju un kazaku lielu karaspēku, kā priekšgalā bija jakutu kazaku atamans Afanasijs Šestakovs. Protams, vispirms Senāts ieteica pacensties “pierunāt” čukčus labprātīgi un miermīlīgi piekrist pieņemt Krievijas impērijas pavalstniecību.

Taču Šestakovs, iepriekš sadalījis karaspēku divās daļās un otras vienības vadību uzticējis Toboļskas dragūnu pulka kapteinim Dmitrijam Pavluckim, turklāt vēl abas daļas papildinājis ar korjakiem un jakutiem, bez liekas šaubīšanās Čukotkā ieradās, kā mēdz teikt, uzreiz ar uguni un zobenu.

Paša Šestakova vienību čukčiem izdevās ne tikai atvairīt, bet kārtējo reizi atkal pilnībā sakaut, un 1730. gada martā tā faktiski beidza pastāvēt. Savukārt ar Pavlucka vadīto vienību bija jācīnās trīs reizes, kamēr beigās tomēr zaudēja. Čukči acumirklī saprata, ka šajā gadījumā atklātā kaujā krievu karaspēku nebūs iespējams uzvarēt, tāpēc viņi saprātīgi mainīja taktiku un uzsāka partizānu karu.

Jau bija iestājies 1742. gads, taču Čukotkas zemes joprojām nebija pakļautas, arī par spīti Pavlucka uzvarām. Tad Krievijas impērijas Senāts izdeva ukazu par to, ka “pret šiem nepiekāpīgajiem čukčiem vērsties ar visbargākajiem militārajiem ieročiem un iznīcināt jebkādu pretestību, un ikvienu, kurš izrāda pretestību, aizvest prom no viņu dzimtajām mītnēm un turpmākas drošības nolūkos izkliedēt visos Jakutijas plašumos pa dažādiem cietokšņiem un apdzīvotām vietām”.

Tagad jau majora pakāpi nopelnījušais Pavluckis uzņēmās 650 kareivju vienības komandēšanu, kārtējo reizi, protams, papildinot šīs rindas ar jasaku maksājošo jukagiru un korjaku palīgspēkiem, un sparīgi metās pildīt impērisko rīkojumu. Laikā no 1744. līdz 1746. gadam viņš īstenoja trīs salīdzinoši veiksmīgus karagājienus uz Čukotku, taču jau 1747. gada martā cieta smagu sakāvi – čukčiem kārtējo reizi izdevās atkal pilnībā sakaut arī šo krievu karaspēku, turklāt šajā cīņā gāja bojā arī pats jaunizceptais majors. Tas jau pamatīgi šokēja Krievijas impērijas Senātu, piespiežot nekavējoties uz Čukotku nosūtīt nākamo, jau atkal lielāku un labāk bruņotu karaspēku…

Miers – labākais līdzeklis

Čukču mednieks 19. gs. sākumā.
Foto: VIDA PRESS

Ar mainīgiem panākumiem šis karš turpinājās līdz 1763. gadam. Kad par jauno Anadiras cietokšņa priekšnieku nozīmēja puspulkvedi Fridrihu Plenisneru, viņš ātri saprata visas Čukotkas kampaņas bezcerīgumu. Cietokšņa pastāvēšanas laikā tā uzturēšanai bija iztērēts 1 381 000 rubļu, savukārt ieņēmums no pakļauto tautu jasaka bija tikai 29 152 rubļi. Tostarp šajā laikā čukču pretošanās ne tikai nebija mazinājusies, bet – gluži otrādi – nostiprinājusies un aizvien pieņēmās spēkā. Saņēmis šādu Plenisnera pārskatu, Krievijas impērijas Senāts beidzot bija spiests atzīt savu sakāvi, un 1765. gadā sākās krievu karaspēka izvešana no Čukotkas. Turpmāko sešu gadu laikā tur vairs nebija palicis neviens krievu nocietinājums, par cietokšņiem nemaz nerunājot, – viss bija nolīdzināts līdz ar zemi. Tādējādi nācās konstatēt, ka Krievija zaudējusi 140 gadus ilgo karu ar čukčiem.

Taču tad, kad 1776. gadā pie Čukotkas krastiem pēkšņi sāka aizvien biežāk parādīties “civilizēto” franču un angļu sirotājekspedīcijas, Krievijas cariene Katrīna II saprata, ka jau drīz Krievija varētu pilnībā zaudēt šīs zemes. Un viņa vienkārši pavēlēja jebkādiem līdzekļiem pierunāt čukčus pieņemt Krievijas impērijas pavalstniecību.

Tad Gižiginskas cietokšņa komandants Timofejs Šmaļevs kopā ar Sibīrijas muižnieku Nikolaju Daurkinu, kurš bija dzimis čukčs, izlēma doties uz Čukotku nevis kā iekarotājs, bet gan kā diplomāts. Un acumirklī izrādījās, ka saprātīgas miera sarunas patiešām ir nesalīdzināmi efektīvākas par ieroču žvadzināšanu. Tiesa, Katrīna II tomēr bija spiesta izdot speciālu ukazu, kas uz turpmākajiem 10 gadiem atbrīvoja čukčus no jasaka maksāšanas un saglabāja viņu pilnīgu neatkarību Čukotkā. Tikai ar tādiem nosacījumiem “īstie cilvēki” visbeidzot piekrita iekļauties Krievijas impērijas sastāvā. Bet kopš tā laika līdz pat 20. gadsimta sākumam Čukotkā turpinājās miermīlīga tirdzniecība un čukči bija pilnā mērā tiesīgi paši izvēlēties – maksāt vai nemaksāt jasaku…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
TV24
Parādnieks ir kategorisks: “Pabalsti nav tāpēc, lai laistu pasaulē bērnus, bet pabalsti ir tāpēc, lai varētu atļauties bērnu!”
Ķermeņa valodas eksperte analizē Putina 29.februāra uzrunu: Sejā parādījās dažādās sāpju vai nožēlas mīmikas
Krievija aktīvi vervē algotņus trūcīgajās pasaules valstīs. Okupētajās teritorijās apmāca Kubas un Nepālas algotņus
TESTS. Izpildi testu, un mēs centīsimies uzminēt, kurā zodiaka zvaigznājā esi dzimis