Dobji sprādzieni naktī, zaķpastala ar pistoli un kaķēni pie siltumnīcas! Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 7
Viņnakt pamodos no neparastas dobjas skaņas. Kā kāds šautu. Viens naktī, mednieki guļ un īpaši šajā laikā. Kad pamodos pavisam un ieklausījos, skaņa atkārtojās ar zināmu regularitāti. Mēģināju rast tai dažādus racionālus izskaidrojumus, bet nakts melnumā tas nav viegli. Pēc pusstundas, kad skaņa nebeidzās, biju jau arī nobijusies un izvilkusi pistoli.
Jā, man tā mājās seifā glabājas un glabāsies. Pie reizes arī piparu gāzes baloniņu, pārliecinājos arī, ka tas pa tvērienam ir pareizi sagriezts, lai neiepūšu pati sev sejā. Izdarīju visus priekšdarbus, lai atkautos no kāda ienaidnieka. Nepietika ar skaņām, pie siltumnīcas iedegās arī lampu virtene. Tā reaģē uz kustību.
Skaņas gan nāca no citas puses, bet es tajā brīdī biju īsta zaķpastala un apskāvusi Viljamu domāju simtiem plānu, kā rīkoties. Arī Viljams bija sabijies no nedzirdētās skaņas un ik pa laikam rēja, kas man galīgi nepalīdzēja nomierināties.
Pēc kādas stundas sēdēšanas “postenī” sapratu, ka situācija nav mainījusies, mēs joprojām esam tur, kur esam un neviens svešs nav parādījies.
Ieslēdzu pistoli atpakaļ seifā, gāzes baloniņu gan atstāju pa tvērienam un aizgāju gulēt.
Vienlaikus nospriedusi – “kas būs, tas būs”. Aizmigt gan izdevās tikai pret rītu, bet pamodos un biju priecīga, ka māja vietā un paši visi arī.
Pirms rīta kafijas ķēros apzvanīt apkārtējos, lai noskaidrotu, vai arī viņi dzirdējuši to pašu un vai viņiem ir bijis bail un ko darīsim ar to skaņu, ja tā atkal naktī parādīsies. Ātri vien noskaidroju, ka netālais zemnieks iegādājis putnu atbaidāmo lielgabalu (šķiet, tā to sauc), ar ko aizbaidīt putnus no skābbarības, kas sasegta ar plēvi. Nezinu, kā viņam un putniem veicas dienā, jo tad tā skaņa izkaisās starp citām skaņām un varbūt arī mērķauditoriju nesasniedz.
Bet palūdzu naktī tā vairs nedarīt, jo arī putni tad guļ, ne tikai kaimiņi. Visticamāk, tā bija kāda aizmāršība, jo ne pirms, ne pēc tās nakts vairs nav bijis jābaidās no neparastajām skaņām. Bet piedzīvojums bija diezgan bailīgs. Jauna metode, kā uzzināt par lietām, ko nezinu. Tagad zinu, ka ir tādi aparāti, kas ar skaņu atbaida putnus un runā, ka arī mežacūkas. Cerams, arī lāčus, jo nesen pavisam netālu viens tāds ķepainis bija nofilmēts.
Tikmēr kaimiņu viesu namā, kur es ik pa laikam pieskrienu palīgā, kaķene atnesusi divus kaķēnus. Atkal uzzināju daudz jauna.
Gan par cilvēkiem, gan par patversmēm un pašvaldību. Skaidrs, ka kaķenīte atradusi patvērumu no vietas, kur nav jutusies droši. Prieks, ka mūs izvēlējusies kā drošu vietu, bet mums jauna rūpe par pašu un bērniem. Daudzi simti vietējo dalījās ar manu ierakstu lapā Vecpiebalga savējiem un ātri vien atradās kaķenītes saimniece, kas bija gatava kaķenīti paņemt atpakaļ.
Es sapratu, ka vispirms gan jāpieradina kaķēni, kas ir nedaudz mežonīgi, tad visi jāaizved pie daktera, izdarot tā, lai pēc pāris mēnešiem arī rajonā neparādās jauni kaķēni. Saimniecei nekas cits neatlika kā piekrist, ka darīsim tā, kā es saku. Jo darīt kā iepriekš ir darīts, nav pareizi.
Pirms radās šis plāns, izpētījām situāciju un uzzinājām, ka tieši mūsu pašvaldībai nav līguma ne ar vienu patversmi, kura varētu palīdzēt. Maz jau tādai pagasta pašvaldībai atlicis pienākumu, bet pat viens tāds ļoti svarīgs gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, palicis neizdarīts. Bet man veicas ar apkārtējiem – bija, kas nokonsultē, bija kas atbalsta un mazajiem jau laicīgi sarunāts saimnieks, kaķenīte atgriezīsies mājās. Bet līdz tam vēl laiciņš paies.
Šobrīd vilinām kaķēnus ar gardumiem. Ir jau daži soļi tuvāk mūsu draudzībai. Citās ziņās. Manos sociālajos tīklos ir liela aktivitāte. Jo vairāk es rakstu, jo vairāk cilvēku par to interesējas. Jo smukākas bildes es ielieku, jo vairāk pa vidu komplimentiem ir rupjības. Kāds ar īsu pašapziņu centās to pagarināt, uzrakstot publisku komentāru “resna govs”. Vēl nesen es atbildēju, tagad es pat neievēroju, kā viņu sauc, izdzēsu un nobloķēju. Parādījās arī kāda sieviete, kura ierakstīja, ka man tā kleita, kurā esmu, nepiestāv un citas sievietes melo.
Nezinu, varbūt pēdējā bija dzirdējusi, ka mēdzu publicēt nejauku kundzīšu bildes un gribēja sevi redzēt kādā rakstā, bet arī to es nolēmu nedarīt. Nav man laika un pacietības.
Bet dažu iepazītiesgribētāju atziņas gan jānopublicē. Viens uzarkstīja ”sveika”, viens “varam iepzīties” bez jebkādas interpunkcijas, tā ka tas varēja būt gan apgalvojums, gan piedāvājums, gan jautājums. Divi gāja tālāk “esi seksī skaistule” un “čau seksīgā kā iet”. Iepriekšējo nedēļu “čau, dūda” neviens nepārspēja, bet nedēļas “topā” izvirzījās kāds, kam profila bilde kopā ar sievu, sasūtos bučiņas un apgalvojumus, ka esmu burvīga.
Tikmēr es pati sasmēlos emocijas Armanda Birkena Čikāgas piecīšu atvadu koncertā Cēsīs. Kur visi “piecīši” pirms 36 gadiem jau bija uzstājušies. Tas bija ļoti emocionāls un skaists vakars. Kādus sev un citiem novēlu piedzīvot bieži.
