“Es skaidri zināju, ka nevienam šo bērnu vairs nevarēšu atdot” – deviņu bērnu mammas stāsts par bērnu ienākšanu un palikšanu ģimenē 0
Linda Tunte

Četri jau lieli pašas bērni. Un tad vēl – Lienei 9 gadi, Rinaldam – 11, Markusam – 11, Kristeram -14 un Andrītim – 4. Pirms sarunas sākuma drošības labad pierakstu visu Saulcerītes bērnu vārdus, lai sarunas gaitā nenojūk. Tik kupla saime!

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

Kā tas ir – rūpēties par tik prāvu bērnu bariņu? Vai pieņemtos bērnus izdodas mīlēt tikpat spēcīgi kā savējos? Un kā galu galā to visu “pavilkt” finansiāli? Uz sarunu aicinājām Saulcerīti Virtosu no Vecpiebalgas puses.

Bērnus neplāno!

Viņa pati nāk no lielas ģimenes, tāpēc pamatskolas gados domājusi, ka gribēs 2 bērnus un viss. Taču dzīvē viss sagriezies pavisam citādi. Kad pieteicies pirmais bērniņš, bijusi sajūta, ka viņa lido no laimes – pilnīga eiforija, sapņi par to, kā mazulis tiks ģērbts, kā par viņu rūpēsies.. Un tāpat ar otro un trešo bērnu.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tas vienkārši notika. Man nepatīk, ka daži saka, ka bērni tiek plānoti, nē, bērni vienkārši ir. Kad man piedzima trešais bērns, tad gan nodomāju, ka man pietiek. Bet pieteicās ceturtais. Vīrs iet uz darbu, ģimenes rūpes tomēr ir lielākoties uz mani… Biju satraukusies. Atceros, kā toreiz izgāju pastaigā, sakārtoju domas un zināju, ka būs man šis ceturtais bērniņš. Man vienalga, ko par to teiks vīrs,” stāstu par saviem bērniem stāsta Saulcerīte.

Beigu beigās neesot pat skaidrs, kā ceturtais bērns izauga. Pašai bijis jāiet uz darbu, bērni ņemti līdzi, viss noticis pavisam likumsakarīgi un vienkārši. Šobrīd bērni jau lieli – vecākajam dēlam jau 35, Saulcerītei ir arī 2 mazbērniņi. Bet ar to nekas nebeidzas.

Kad māja paliek tukša…

Jau kopš jaunības Saulcerīte zinājusi, ka dzīvē palīdzēs veciem cilvēkiem, dzīvniekiem un maziem bērniem. Šī vēlme vienmēr bijusi klātesoša. Un tad savi bērni kādā brīdī izaug, māja paliek tukša. Ko tālāk? Saulcerīte aizbraukusi pastrādāt ārzemēs, taču kaut kā pietrūcis. Atgriezusies mājās, sākusi strādāt speciālajā pamatskolā, kur bijis daudz audzēkņu no bērnu namiem, slimu bērniņu… Un bijusi sajūta, ka viņiem nekur nav vietas.

Tā pieteikusies bāriņtiesā, izmācījusies, saņēmusi sertifikātu, kas ļauj kļūt par audžumammu.

“Un tad sākās gaidīšanas laiks, ko varu pat salīdzināt ar grūtniecību. Kopš sertifikāta iegūšanas bija pagājis jau pusgads, mani studiju biedri jau bija tikuši pie bērniņiem, bet es tikai gaidīju… Vienā brīdī sāku pati zvanīt uz bāriņtiesām, jo es tik ļoti gribēju bērnu, bet nebija un nebija. Līdz vienā dienā man piezvanīja beidzot no Iršu bērnunama! Esot divi puisīši,” Saulcerīte atceras.

Kristers un Rinalds

Uzreiz bijis skaidrs – jābrauc. Pretī izskrējuši divi puikas – viens kalsnāks, otrs nedaudz apaļīgāks un uzreiz jautājuši: “Vai šitā būs tā mūsu mamma?” Audzinātāja centusies novērst domas, sakot, ka pagaidām gan Saulcerīte atbraukusi vien iepazīties. Tas bijis Ziemsvētku laiks. Atvedusi dāvanas, pavadījusi ar bērniem kādas 2 stundas. Pēc atvadām devusies prom un viens no puišiem uzjautājis: “Mammu, kad tu atbrauksi mums pakaļ?”

Bijis pilnīgi skaidrs – šie ir viņas puikas, tāpēc sākusi kārtot dokumentus. Darbinieki vēl teikuši, lai apdomā, vai tiešām tie ir īstie bērni, bet Saulcerītei nevajadzēja domāt. Bērniem nedrīkst dot veltīgas cerības. Rinaldam tobrīd bijuši 6 gadi, Kristeram – 9.

Reklāma
Reklāma

Viss nebijis tik vienkārši. Dienā, kad nolikta liktenīgā sēde, pienākusi ziņa, ka tā ir atcelta, jo darbinieki slimo. Bet kā tā var? Saulcerīte jau puikām ir paziņojusi, ka 18.februārī būs pakaļ, viņi būs sapakojuši mantas un gaidīs, viņiem ir iedota cerība. Kā gan viņiem varētu pateikt, ka būs jāgaida ilgāk? Saulcerīte zvanījusi un lūgusi tomēr sēdi neatcelt, stāstījusi, kā jutīsies bērni. Viss izdevies.

“Pēc sēdes uzreiz devos pie bērniem un vedu mājās. Viņi mani turpināja saukt par mammu, uzreiz bija sajūta, ka tie ir mani. Mīlestība dzima uzreiz.”

Markuss

Vienrīt Saulcerīte vedusi Rinaldu uz bērnunamu un viņai pienākusi klāt viena audzinātāja, jautājot, vai viņai ir audžumammas statuss. Ir! Sākusi stāstīt par kādu puisēnu, par kuru vecāki nerūpējas, mamma gribot atteikties. Puika esot nupat aizvests uz krīzes centru.

“Jautāja, vai es nevēlos paņemt. Atbildēju, ka man tāda doma nebija. Gribēju divus bērnus un viss, bet tomēr apsolīju mājās parunāties. Vēlāk ar Kristeru un Rinaldu runājāmies, un bērni piekrita, ka varam ņemt vēl vienu. Nodomāju – kur aug divi, izaugs arī trešais. Tā nu Markuss krīzes centrā pabija vien divas nedēļas. 12.aprīlī es viņu atvedu mājās, viņš te labi iejutās,” atceras Saulcerīte.

Līdzīgi kā ar pirmajiem puišiem, arī Markuss jau pirmajā tikšanās reizē viņu nosaucis par mammīti: “Viņš joprojām mani sauc tikai tā. Ne reizi nav saucis par mammu.”

Andris

Tā nu visi dzīvojuši. Līdz kādā aukstā janvāra dienā saņemts zvanu, cik un kāda vecuma bērnus Saulcerīte var paņemt. Atbildējusi, ka daudz ne, ka var 0-6 gadu vecus. Vecākus ne.

“Un man piedāvā zīdainīti.. Sākumā pasmējos, uztvēru to kā joku, bet Ķekavas bāriņtiesas pārstāve turpināja stāstīt un stāstīt, līdz es atbildēju, ka ņemšu mazulīti, kurš esot vien 2 nedēļas vecs. Pēc tam sekoja apmulsums. Kā es viņu atvedīšu? Ko vilkšu mugurā? Kur likšu gulēt? Kādi pamperi jāpērk?”

Viss atkal sakārtojies. Autokrēsliņš paņemts no mazmeitiņas. Braukusi pa slidenu ceļu, pa ceļam sastrēgumi, jo notikusi avārija, braukšana lēna un satraucoša. Andrīti vien plkst.23.00 atvedusi mājās. Jau puisēnu paņemot, esot jautāts, vai Saulcerīte viņu ir gatava adoptēt. Kad mazajam palicis gadiņš, viņa tēvs bija miris, māte atteikusies un nokārtoti adopcijas dokumenti.

“Es skaidri zināju, ka nevienam šo bērnu vairs nevarēšu atdot. Es nevienu no saviem bērniem nevienam nevarētu atdot, mēs visi esam saauguši. Un bērnus raustīt no viena pie otra arī nevar.”

Liene

Tā nu sanācis, ka pie Saulcerītes nonāk puikas. Vienubrīd viņa izlēmusi, ja tomēr ņems vēl kādu, tad meiteni. Tā pirms 1,5 gada pienācis aicinājums braukt iepazīties ar Lienīti. Jau atkal Saulcerīte braukusi, jau atkal pavadījusi ar meiteni vairākas stundas. Liene bijusi ļoti kautrīga, gandrīz nerunājusi, arī viņas vēsturē bijušas briesmīgas lietas, tāpēc šoreiz Saulcerīte lēmumu nav pieņēmusi uzreiz. Iekšā bijušas bažas… Bet parasti jau velns neesot tik melns kā to mālē. Saulcerīte palūgusi iespēju nedēļu apdomāties, bet drīz vien sapratusi, ka brauks Lienītei pakaļ.

Meitene sākumā bijusi ļoti noslēgta. Šī viņai ir jau trešā audžuģimene, bērns joprojām mācās dzīvot ģimenē. “Liene ir ļoti gudra meitene, man vispār visi bērni labi mācās, visiem ir laba veselība. Viņi ir daudz cietuši, nāk no grūtām ģimenēm, bet ir ļoti labi bērni.”

Dzīvošana

Vaicāta par finansiālo pusi, vienai audzinot bērnu bariņu, Saulcerīte nekurn. Audžuģimenēm tiek maksāta noteikta naudas summa no valsts. Protams, kamēr bērni iekārtojas, kā arī dažādām viņu vajadzībām bieži nepieciešams vēl vairāk, bet dzīvošanai viņiem pietiekot.

“Es pati strādāju, mums ir arī saimniecība – dārzs, siltumnīca, mājdzīvnieki. Ļoti jūtu, ka veikalā nav jāpērk ne dārzeņi, ne piena produkti. Pārtikai varam atļauties tērēt līdz 70 eiro nedēļā. Šomēnes daudz aizgāja zālēs, jo visi slimojām. Drēbes pieņemu lietotas, ja kāds piedāvā, šo un to piepērku klāt. Bērni man ir lieli palīgi! Malku sanes, lielais dēls iet uz kūti strādāt, saka, lai es nemokos, viņš varot izdarīt, Lienīte vasarā labprāt ravē. Gadās jau ikdienā dažādi, gadās arī konflikti un man ir jārājas, taču kopumā šķiet, ka mēs dzīvojam ļoti labi.

Bija pāris gadi, kad es dzīvoju mierīgi, man nebija bērnu, es neko negribēju, bet man arī nekas nesagādāja patiesu prieku. Jā, es varētu izveidot skaistas puķu dobes, sēdēt pie tām un adīt, bet es to visu varu arī tagad. Ko man citu darīt? Gulēt? Iet uz pasākumiem? Cik ilgi braukāsi apkārt un atpūtīsies? Nekur nav labāk kā mājās un kopā ar bērniem, kuri paši var man koncertu nodziedāt.

Saulcerīte ir viena no ģimenēm, kuru atbalstīt Ziemassvētku laikā ciemos brauks arī Vecpiebalgas rūķi – labdarības organizācija, kas svētkos un ikdienā cenšas iepriecināt tos, kam klājas grūtāk.

Priecāsimies arī par jūsu atbalsta ziedojumu rūķu kontā, lai varam atbalstīt tos, kam klājas grūtāk!

Rekvizīti:
Vecpiebalgas rūķi; Biedrība
Reģ. Nr.50008282761
AS Citadele
SWIFT kods: PARXLV22
Konts LV03PARX0022384190001
Maksājuma mērķis: ziedojums
Biedrībai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss
www.vecpiebalgasruki.lv
[email protected]

SAISTĪTIE RAKSTI